– Neteikšu vis, – Edvardsas kundze stīvi piekrita. – Es nemaksāju jums par slikti veiktu darbu.

“Jauki, ka esam vienisprātis,” Ella nodomāja un no jauna pievērsās sienai, bet spalgie papēžu klikšķi beidzot aizskanēja projām. Kad pēc mirkļa aizkrita arī mājas ārdurvis, viņa pārvietoja sastatņu kāpnes mazliet tālāk, uzlika austiņas un sameklēja sava aifona mūzikas sarakstā amerikāņu rokgrupas The Killers albumu Day and Age, tad uzkāpa atpakaļ un noskaņojās raženi pastrādāt.

Ellai darbs vislabāk veicās, kad viņa bija viena, pavisam viena, lai gan reizēm nācās darboties arī komandā. Gluži kā tobrīd Belmontholā, vērienīgi plašā namā, ko nesen bija nopircis jauns, neprecējies vīrietis, kurš vēlējās sev izveidot divdesmit pirmajam gadsimtam atbilstošu mājokli. Šī mērķa labad viņš bija noalgojis veselu armiju celtnieku, santehniķu, elektriķu, apmetēju, galdnieku un krāsotāju – tostarp arī Ellu. Rīt viņa dosies turp, lai uzklātu pēdējo tikko jaušami mirdzošas krāsas kārtu virtuves mēbelēm, ko Fils bija pabeidzis uzstādīt pagājušā nedēļā.

Kaimiņš iepriekšējā vakarā bija iegriezies pie Ellas apvaicāties, vai viņa varēšot rīt ierasties Belmontholā, bet pamanīja dzīvojamā istabā iespaidīgo ziedu klēpi, jautājoši sarauca pieri un painteresējās, vai viņai uzradies jauns pielūdzējs. Ella pastāstīja par savu varonīgo rīcību un nobrīnījās, ka ziedu sūtītājs nez kā uzzinājis viņas adresi. Filam atbilde bija uzreiz gatava. – Pēc tavas automašīnas numura zīmes, – viņš paskaidroja. – Vīrietis droši vien iegaumēja numuru un sameklēja tavu adresi internetā, tikai neprasi, kā tieši viņš to dabūja gatavu. – Ella jutās šokēta un nikna, ka vispār kaut kas tāds ir iespējams. Patiesībā pat tik nikna, ka izmeta puķes laukā. Tiesa, tās jau bija gandrīz novītušas.

“Vai būtu neloģiski uzskatīt, ka šim vīrietim pieticis nekaunības ielauzties manā privātajā telpā?” Ja nu Ella kaut ko necieta ne acu galā, tad tie bija uzmācīgi vīrieši.

Lorensa raksturā viņu teju visvairāk bija saistījis spirdzinošs uzstājības trūkums. Protams, attiecību pēdējā posmā, kad Ella ar lielām pūlēm saglabāja savaldību un teju vai bija gatava izgrūst Eliksiju no visaugstākā loga, viņa bija ilgojusies uzkliegt viņam, lai taču beidzot iegrožo savu neganto atvasi.

Austiņās skanēja dziesma “Es nespēju palikt”. Savādi gan, ka mūzika tik nekļūdīgi spēj pateikt visu cilvēka vietā. Trīs vienkārši vārdi, bet trāpa desmitniekā tā, kā to nespētu nekas cits.

Ella nostājās vienu pakāpienu augstāk un sāka veidot uzmetumu tuvāk griestiem. Visas četras sienas bija sadalītas divpadsmit kvadrātcollas lielos laukumos. Uz šīs sienas vēl vajadzēja aizpildīt desmit šādus kvadrātus. Pēc tam atliks tikai izveidot skici uz pēdējās sienas, un varēs ķerties pie krāsām. Lai cik nejauka bija darba pasūtītāja, Ella priecājās par šo darbu. Tas nebija viņas vērienīgākais sienas gleznojums, kaut arī nenoliedzami visbezgaumīgākais, toties ieguvums būs izcili prāvā samaksa. Ellas veiktais cenas aprēķins līdzinājās cerību apstarotai fantāzijai un bija paaugstināts, pamatojoties gan uz nama lielumu, gan auto, kas atradās piebraucamajā ceļā. Tomēr vainas sajūta Ellu nemocīja, jo strādājot viņai bieži vajadzēs pieciest Edvardsas kundzes klātbūtni.

“Brīnums gan, ka apkopēja Megija ir spējusi tik ilgi te izturēt. Droši vien viņa uzaudzējusi sev ļoti biezu ādu.” Diemžēl Edvardsas kundze nebija vienīgā persona “Ceriņos”, kas sarežģīja Ellas dzīvi. Vakar viņai nelaimīgā kārtā iznāca iepazīties arī ar Edvardsu atvasi Valentīnu.

Tūdaļ radās iespaids, ka vīzdegunīgā pusaudze bez pūlēm iegūtu augstāko vērtējumu pasaules kausa izcīņā par titulu “Man nospļauties par visu”. Atgriezusies no skolas ar tik skābu seju kā citrons, viņa slaistījās pa ēdamistabu, tina ap pirkstu savu garo, gaišo matu cirtu un pētīja Ellas paveikto. Nepieklājīgā kārtā parakņājusies Ellas klēpjdatorā, skuķe aizrādīja, ka uzmetumā esot kļūdas – “Skaidrs, ka kļūdas bija, darbs tikai pašā sākumā!” Ellai gribējās iesaukties –, bet pēc tam vēlējās noskaidrot, vai interjeriste ir pietiekami kvalificēta šādam darbam. Ellai radās vēlēšanās pagrābt nule uzasināto zīmuli un iebāzt meitenei nāsī. Tomēr, ar izcilību absolvējusi Meifīldu dusmu apvaldīšanas mākslā, viņa sakoda zobus un pieklājīgi atturējās no minētā vardarbības akta.

“Ja vīrietim ir tik uzpūtīgi augstprātīga sieva un meita ar tik kliedzoši nejaukām manierēm, kāds tad izrādīsies pats Edvardsa kungs? Vai vēl drausmīgāks? Īsts briesmonis? Vai arī absolūts bezrakstura radījums, kas pakļuvis zem sievas tupeles?” Megija uzskatīja viņu par krietnu cilvēku, raksturoja kā “normālu” puisi. “Bet – kuram normālam vīrietim gan būtu šāda ģimene?” Ella prātoja.

Ella mēģināja atcerēties attēlu, ko bija redzējusi uz bufetes sava pirmā apmeklējuma laikā. Tagad ēdamistaba bija izvākta, arī nekur citur nemanīja nevienu ģimenes fotogrāfiju. Atlika vienīgi paļauties uz savu atmiņu, kas diemžēl izrādījās visai neuzticama sabiedrotā. Prātā bija palicis vienīgi sārtais krekls un vīrieša uzkrītošais izskatīgums. “Varbūt aitas ādā slēpjas vilks? Viņam vajadzētu kaunēties, ka uzaudzinājis tādu meitu kā šī Valentīna.”

Kamēr turpinājās viņas attiecības ar Lorensu, Ellai ne reizi vien bija iešāvusies prātā līdzīga doma, un vēl joprojām izraisīja izbrīnu tas, ka viņš tā arī nebija spējis saskatīt savas meitas patieso būtību. Ella bija izlasījusi milzum daudz ģimenes un bērnu psiholoģijas jautājumiem veltītu grāmatu, jo cerēja, ka tas palīdzēs izprast Eliksijas uzvedību un atrisināt sasāpējušo situāciju. Līdz ar to radās secinājums, ka Lorensa kļūda bija pastāvīga izdabāšana meitai, pakļaušanās viņas kaprīzēm un samierināšanās ar dusmu lēkmēm, allaž aizbildinot viņas izturēšanos, jo bērns tik agri zaudējis māti. Viņš ne reizi neaprāja Eliksiju, pat tajā reizē ne, kad meitene tika pieķerta iztukšojam izlietnē pudelīti ar Ellas iecienītajām smaržām, ko dāvinājis Lorenss. Un arī tad ne, kad Ella zem Eliksijas gultas atrada paslēptu fotogrāfiju albumu – atklājās, ka meitene bija metodiski izgriezusi Ellu no visām fotogrāfijām, kas bija uzņemtas nesenajās ģimenes brīvdienās Kornvolā. Iztēlojoties vien Eliksiju, kura sēž savā istabā un mērķtiecīgi darbojas ar šķērēm, Ellai pārskrēja auksti drebuļi. Ja viņa nemīlētu gan Lorensu, gan Tobiju, droši vien jau tad uz vietas būtu aizbēgusi. Atskatoties pagātnē, kļuva skaidrs, ka tas būtu bijis vispareizāk, bet tobrīd bija aizritējis tikai gads, kopš viņa dzīvoja Meifīldā. Tas bija tikai pats sākums, un Ella aplamā kārtā cerēja, ka beigu beigās uzvarēs un iekaros Eliksijas uzticību.

Malkojot jau piekto kafijas tasi tajā rītā, Ītans bija gaužām nelāgā omā, jo secināja, ka dzīvē ir pārāk daudz kaitinoša. Tobrīd piecas viskaitinošākās lietas tika sarindotas šādā secībā:

1. Kaitinoši kaimiņi. Ādams un Kristīna Pekstoni. Komentāri lieki.

2. Slikti laika apstākļi. Un atkal bez komentāriem. Sniegam nav nekādas vainas, ja tas ir svaigs un sauss kā pūderis un virs tā plešas skaidras, zilas debesis kā Alpu kūrortā. Toties viņš mīļuprāt iztiktu vispār bez sniega, ja ar to domātas netīras, apledojušas lēkšķes, kas to vien gaida, lai nogāztu neuzmanīgos. Torīt Ītans bija paslīdējis un teju vai ieskrējis stabā, kad devās pie zobārsta. Un pēdējais saistījās ar nākamo dziļa aizkaitinājuma iemeslu.

3. Zobārsti. Kālab gan viņi allaž ir tik sasodīti pašapmierināti un tracinoši jautri? Kad Ītans nesen gulēja krēslā – mute plati vaļā, acis ciet – un jutās tik neaizsargāts kā ceļmalā pamests kucēns, zobārsts bija izsaucies: “Paskat, paskat, kas mums te ir!” It kā būtu no bērna aizauss izvilcis mirdzošu monētu. “Kas mums te ir” izrādījās nepieciešamība no jauna veikt kāda zoba kanāla pildīšanu. Pēc pusstundas Ītans iznāca no kabineta ar daļēji nejutīgu muti un pārciestu nežēlīgu uzbrukumu savam naudas makam.

4. Sievas vecāki. Mīļais Dievs debesīs, ar ko te sākt? Grūti iztēloties vēl postošāku un nāvējoši indīgāku pāri. Tomēr tas daudz ko izskaidroja, ja runa bija par Frensīnu. Ābols no ābeles tālu nekrīt, ar to viss izteikts. Taisnību sakot, par šo tematu Ītans varētu runāt vēl daudz un ilgi, bet šis nebija īstais brīdis. Rīt viss vakars būs jāpavada viņu sabiedrībā. Prieks, kur tu rodies!