Tad paniskajās domās ielauzās rāma saprāta balss. “Tobijs sazinātos ar mani, ja viņa māsai būtu noticis kaut kas ļauns. Protams, kā gan citādi.”

Darīšanas ar klientu Ītanam izdevās nokārtot daudz ātrāk nekā cerēts, un viņš izlēma doties uz mājām, nevis pārnakšņot uz vietas, kā sākumā domāts. Frensīna ir Ebersohā pie vecākiem, bet Valentīna ar Ketiju Mančestrā, turklāt viņas paliks pa nakti pie draudzenes, tātad laimīgā kārtā Ītans mājās būs viens. Viņš pagatavos sev to, kas pašam garšo, vakariņos dzīvojamā istabā un izvēlēsies sev tīkamu televīzijas programmu. Viņš nebija tik zemu kritis, lai skatītos kādu apnicīgu seriālu vai arī vērotu, kā veca ragana gulstas zem ķirurga naža un diezin kur vēl un piepilda savu sapni izskatīties desmit gadus jaunāka. “Interesanti, vai tā domāju tikai es, ka visas šīs sievietes beigu beigās izskatās pēc transvestītiem? Kāpēc Frensīnai un Valentīnai patika skatīties tādas sēnalas? Vai tas ļāva gan mātei, gan meitai izjust apmierinājumu par savu nevainojamo augumu? Vai vispār eksistē tāds jēdziens kā “nevainojams augums”? Es savā mūžā esmu redzējis tik daudz kailu sieviešu ķermeņu, ka spētu uzrakstīt grāmatu par šī dabas veidojuma neskaitāmajām variācijām. Īstais skaistums ir saistīts ar iekšējo pasauli, tik daudz ir skaidrs.”

Viņš iegriezās Ceriņu avēnijā, pabrauca garām Pekstonu mājai – tās logos dega gaisma –, tad iestūrēja savā piebraucamajā ceļā. Tur novietotais tumšzilais automobilis lika viņam sastingt pārdomās. Ītanam šī auto īpašniece vairs nebija anonīmā Pūķu Kāvēja, tagad viņa bija Ella, reāls cilvēks ar miesu un asinīm, sieviete, par kuru viņš domāja bieži un daudz. “Varbūt vēlreiz izdosies ieraudzīt viņu dejojam? Jācer. Nenāktu par ļaunu atsvaidzināt atmiņas, kas joprojām izraisīja tīkami grēcīgas iedomu ainas.”

Ītans iegāja mājā un klusi virzījās uz ēdamistabas pusi, bet šoreiz viņam nelaimējās. Vēsture neatkārtojās. Ella stāvēja ap vidu sastatņu kāpnēm, klausījās mūziku austiņās, rokā turēja otu, piere bija savilkta grumbās, lūpas pavērtas, un starp tām vīdēja mēles galiņš. Ievilkdams nāsīs linsēklu eļļas smaržu, Ītans nodomāja, ka nekad nav redzējis tik dziļā koncentrācijā iegrimušu cilvēku; tas radīja vēlmi turpināt vērošanu. Tomēr šis prieks viņam gāja secen, jo Ella mazliet pagrieza galvu un pamanīja namatēvu. Viņa jūtami satrūkās un piespieda roku pie krūtīm.

– Piedodiet, – viņš atvainojās, kad Ella norāva austiņas. – Kā šķiet, man piemīt paradums pārsteigt jūs negaidot. Jūs taču zināt, cik ir pulkstenis, vai ne?

Viņa atbīdīja svītera piedurkni. – Ai, ir vēlāks, nekā man šķita. Tūlīt es savākšu mantas un došos projām.

– Nevajag steigties. Vismaz manis dēļ ne.

Viņa piesardzīgi pavērās pretī. – Jūs vēlaties, lai es turpinu darbu?

– Nē. – Ītans smaidīdams papurināja galvu. – Savāciet mantas, bet steigties projām nevajag. Kāpēc mēs nevarētu kopā iedzert pa glāzei?

Vēl viens piesardzīgs skatiens. Šoreiz papildināts ar nedaudz sarauktu pieri, kas pauda nosodījumu. – Kad atgriezīsies jūsu meita? – viņa jautāja.

– Šovakar tas nenotiks. Viņa nakšņos pie draudzenes… Ahā, es sapratu! Jūsuprāt, tiek piedāvāts kaut kas vairāk par dzēriena glāzi?

– Protams, ka ne. – Ella mulsumā novērsās.

– Patiesībā jums taisnība. – Ītans nespēja noturēties, nepaķircinājis viņu.

Ītans vēroja Ellu, kura izvilka no kabatas notraipītu lupatiņu un izslaucīja otu. Sievietes lūpas bija cieši sakniebtas, viņa raudzījās visur, tikai ne uz Ītanu. Viņas acīmredzamā neērtības sajūta piepeši lika Ītanam apjaust, cik briesmīgs muļķis viņš bijis. – Piedodiet, tas tikai pierāda, kāds stulbenis es spēju būt, bet patiesībā es gribēju teikt, ka ir jau vēls un es labprāt piedāvātu jums kaut ko ēdamu. Protams, ja vien jums nav ieplānots nekas cits.

Ella aizsprauda otu aiz auss un noglabāja lupatiņu kabatā. – Es tiešām nezinu, kāpēc tā notiek, bet savā darbā man patiešām iznāk sastapt visai daudz stulbeņu. Ja viņi tā uzvestos savā darba vietā, acumirklī tiktu apsūdzēti par seksuālu uzmākšanos.

– Diez kas nav.

– Turklāt es esmu pilnīgi pārliecināta, ka nedaru neko, lai šādus tipus iedrošinātu.

– Varbūt mazliet makaronu?

– Tāpēc es ļoti ceru, ka esam vienojušies par pamatnoteikumiem, kamēr strādāju jūsu mājās.

– Ko jūs sakāt par spageti ar karbonāras mērci? Un glāzi nevainojami atvēsināta Chardonnay piedevām?

Ella ieplestām acīm uzlūkoja viņu. – Jūs dzirdējāt, ko es teicu, vai ne?

Ītans pamāja ar galvu. – Man nav nodoma jums uzmākties ne seksuāli, ne arī kā citādi. Es gluži vienkārši piedāvāju jums vakariņas apmaiņā pret sakarīgu un inteliģentu sarunu.

– Kas ļauj domāt, ka es spēšu jums tādu nodrošināt?

– Tas, ka jūs spējat radīt kaut ko tik neparastu. – Ītans pārlaida skatienu ēdamistabas sienām.

– Man žēl, ka likšu jums vilties, bet jebkurš daudzmaz apdāvināts mākslas koledžas students paveiktu to pašu.

Ītans iesmējās. – Lēnāk pār tiltu, citādi dabūsiet par darbu mazāku samaksu. – Viņš piegāja pie sienas, kur Ella nule bija strādājusi. – Vai zināt ko? Man tas viss patīk vairāk, nekā es vispār spēju iedomāties. Man nav ne jausmas, kālab sievai tik briesmīgi savajadzējās šo gleznojumu… Ja nu vienīgi tāpēc, ka tāda ēdamistaba esot kaut kādai aktrisītei, par kuru es nekad neesmu dzirdējis, tomēr te jaušams kaut kas… man tā īsti neizdodas atrast vārdu. Šķiet, gleznojumam piemīt tāds kā atbruņojošs nevainīgums. Kaut kas sapnim līdzīgs.

– Tas tāpēc, ka pēc konteksta šī ir Utopija.

– Tieši tā. Ideāla zeme. – Viņš paraustīja plecus. Diemžēl nesasniedzama zeme.

– Cilvēka gars alkst pēc perfektas pasaules. Mēs visi par to sapņojam.

– Rau šī bija pirmā prātīgā domu apmaiņa šodien. – Ītans pagriezās, lai uzlūkotu Ellu. – Nē, nav tiesa, pirmā šīs nedēļas laikā. Vai paliksiet uz vakariņām? Bez jebkādiem slēptiem nolūkiem no manas puses. Dodu savu goda vārdu.

Viņa iepirkās vakariņām, pagatavoja tās, paēda, nomazgāja traukus. Ir nu gan dzīve! Gluži kā ik vakaru, ne paldies nepateikuši, Deivs un Dīns laimīgi un priecīgi aizdevās uz “Kroni” iedzert. Kāds tēvs, tāds dēls. Līdzīgi kā divas ūdens lāses. Nepateicīgie niekkalbji!

Tomēr šo spēlīti prot arī citi. Megija tāpat varēja kaut kur aiziet. Viņa apciemos Outsas kundzi, lai uzzinātu pēdējos jaunumus par viņas draugu džentlmeni, kā vecā dāma mēdza izteikties.

Šķērsojot ielu, kuras pretējā pusē atradās divdesmit sestais numurs, viņa pamanīja pie Outsas kundzes mājas novietotu auto. Vecā kundze bija stāstījusi, ka Džeks Potss braucot ar nevainojami koptu tumšzaļu Vauxhall Corsa, tātad šis nebija viņa spēkrats. – Viņš uztur to ļoti glītu, – Outsas kundze bija lepni stāstījusi. – Bez neviena traipiņa. Teju vai iespējams spoguļoties. – Megija bija iztēlojusies Džeku Potsu uzrotītām piedurknēm rūpīgi spodrinām auto ārpusi un salonu pirms došanās tajā vizināt Outsas kundzi. Muļķīga doma, jo bija taču ziema, neviens cilvēks Džeka Potsa vecumā neiet ārā vienā kreklā. Protams, viņš uzvilks arī bikses, zeķes un kurpes. Tikai puloveru ne. Spriežot pēc vecās kundzes stāstītā, viņam diezin kā nepatīkot puloveri, drīzāk viņš izvēlas adītas jakas.

Automašīna pie divdesmit sestā numura bija melns BMW ar nolaižamu jumtu, īpaša sakausējuma riteņu diskiem un divām lielām izplūdes caurulēm. Ielas laternas gaismā Megija pamanīja, ka logu stikli ir tonēti un auto mirdzoši nopulēts. Tā vien izskatījās, ka spēkrats īpašniekam ir prieks un acuraugs. Lai kam piederētu tāds auto, Megijai nešķita, ka šī persona varētu viesoties pie Outsas kundzes. Drīzāk tas būs ciemiņš pie viņas kaimiņiem.

Viņa piezvanīja pie durvīm, kuras pēc dažām minūtēm atvēra kāds svešinieks.

Ļoti pievilcīgs svešinieks.

Garš, slaids vīrietis zilos džinsos un pieguļošā baltā kreklā. Arī džinsi bija pieguļoši, pat ļoti, bet krekls augšā atpogāts, zem tā saskatāma daļa krūškurvja. Gluda krūškurvja bez apmatojuma. Mati tumši, īsi apgriezti un… Viņš smaržoja apbrīnojami patīkami. Neko tamlīdzīgu viņa līdz šim nebija izjutusi. Vīrieša smarža izraisīja vēlēšanos aizvērt acis un aizmirsties šajā aromātā.