Outsas kundze atzinās, ka torīt viņai mazliet sāpējusi galva. – Laikam nevajadzēja vakar dzert tik daudz šerija, – viņa secināja, kad bija uzvārījusi ūdeni un pagatavojusi tēju. – Žēl, ka jūs nepalikāt ilgāk! Derils mums stāstīja burvīgus atgadījumus no sava darba. Raugi, viņš ir estrādes mākslinieks. Dziedātājs. Es smējos locīdamās. Džeks nespēj saprast, kāpēc brāļadēls vēl nav precējies. Trīsdesmit deviņos gados viņš, manuprāt, ir pat ļoti ņemams. Jums taču nešķiet, ka viņš ir gejs, vai ne?

“Gejs? Skaistais Derils Deleinijs lai būtu gejs? Nemūžam! Tas nav iespējams!”

Megija bija nākusi uzzināt kaut ko vairāk par Džeka Potsa brāļadēlu, bet atklājusi, ka viņš mīt daudz tālāk un augstāk par viņas vispārdrošākajiem sapņiem. – Nedomāju vis. Neizskatās, ka viņš būtu tā tipa vīrietis.

Tomēr šaubu sēkla bija kritusi auglīgā augsnē. Vīrietis, kurš izskatījās un smaržoja tik labi, tik acīmredzami rūpējās par sevi – vai tas nozīmēja, ka viņš nevar būt tradicionāli orientēts? Viņš bija izturējies tik jauki, pat izrādīja zināmu interesi par Megiju – vai arī tas nozīmētu, ka viņš nav tradicionāli orientēts?

– Viņš nēsā ļoti apspīlētus džinsus, – Outsas kundze turpināja. – Manuprāt, tā ir viena no pazīmēm. Vai tad tā nedara viņi visi?

– Ne vienmēr.

– Nav jau tā, ka man būtu kaut kas pret gejiem, – vecā kundze turpināja. – Tā nepavisam nav. Kopš Roka Hadsona un Liberačes laikiem es esmu brīva no aizspriedumiem homoseksuālisma jautājumā.

Abas sievietes sēdēja dzīvojamā istabā, kur iepriekšējā vakarā bija noritējušas improvizētās viesības. Megija kopā ar namamāti baudīja tēju uz dīvāna, bet bija pievērsusi ilgpilnu skatienu tā krēsla parocim, kur viņai blakus sēdēja Derils. Radās kārdinājums paostīt mēbeli, lai konstatētu, vai tajā vēl ir saglabājusies šī vīrieša ķermeņa smarža.

– Tagad esiet atklāta, mana dārgā, – Outsas kundze mainīja tematu. – Sakiet, kādas ir jūsu domas par Džeku?

– Manuprāt, viņš ir tieši tāds, kā jūs viņu raksturojāt. Ļoti jauks. Un skaidri redzams, ka viņš ir iemīlējies. Outsas kundze smaidīja. – Vai zināt, es arī tā domāju.

– Vai jūs arī esat iemīlējusies?

Vecās sievietes smaids kļuva platāks. – Man rodas kārdinājums to izdarīt.

– Tad ļaujieties kārdinājumam, O kundze. Izbaudiet kādu prieku dzīvē.

– Tātad jūs neuzskatāt mani par vecu muļķi?

– Vai tā būtu kļūda?

– Muļķības man nekad nav lāgā padevušās. Es vienmēr esmu bijusi prātīga. Mēs ar Outsa kungu cerējāmies piecus gadus, tad saderinājāmies, bet apprecējāmies vēl pēc trim gadiem. Apdomīga un prātīga, tāda es vienmēr esmu bijusi.

– Tādā gadījumā varbūt ir pienācis īstais laiks mazliet ļauties neprātam un mest apdomību pie malas?

To sacīdama, Megija nepavisam nerunāja par sevi, viņa domāja tikai par Outsas kundzi.

Ella izlēma tajā vakarā nestrādāt “Ceriņos” tik ilgi. Tam nebija nekāda sakara ar iespēju vēlreiz palikt divatā ar šo klientu, viņa gluži vienkārši bija pārgurusi. Tiklīdz viņa sāka vākt vienkop savus darba piederumus, vērās ārdurvis. “Sasodīts,” viņa nodomāja.

Tomēr tā bija tikai Valentīna, kura atgriezās no skolas. Pusaudze pabāza galvu ēdamistabas durvīs un pavēstīja, ka visa māja ožot pēc krāsas. – Smird briesmīgi, – viņa novilka savā iestudēti garlaikotajā balsī un sarauca degunu.

Ja Valentīnai trūka labu manieru, par Ellu to nevarēja teikt. Viņa laipni pasmaidīja un apvaicājās: – Kāds bija vakardienas koncerts?

Valentīna paraudzījās uz viņu. – Kas tad te būs, pratināšana vai?

– Tavs tēvs pieminēja koncertu, un es gluži vienkārši gribu zināt, vai tu labi pavadīji laiku.

– Hmm, diez kas jau nu nebija.

Ella neturpināja sarunu un pabeidza saiņot savus darba piederumus.

Pēc iepirkšanās lielveikalā pārbraukusi mājās, viņa ieraudzīja pie savām durvīm pazīstamu auto, un šis skats acumirklī pildīja sirdi ar ļaunām priekšnojautām.

Priekšnojautas viņu nepievīla. Tiklīdz Ella izslēdza dzinēju un atvēra auto durvis, viņai tuvojās ļoti saniknots vīrietis. – Sasodīts, ko gan tu domāji, tā rīkodamās? – viņš tūdaļ metās uzbrukumā.

– Jauki tevi atkal sastapt, Lorens. Vai tev nejauši gadījās braukt garām?

– Neuzdrīksties izrādīt man visžēlīgu augstprātību!

Vīrietis kūsāja dusmās, bija saniknojies līdz baltkvēlei. – Lūdzams, nekliedz uz mani mājas piebraucamajā ceļā, – viņa rāmi sacīja. – Ja tev kaut kas uz sirds, nāc iekšā un izrunājies.

Lorenss nepalīdzēja ienest mājā iepirkumu somas, un Ella nemudināja to darīt. Viņa vēl nekad nebija redzējusi Lorensu tik niknu un mēģināja izkliedēt dusmas, piedāvājot viņam dzērienu.

Viņš atteicās, jo nebija atbraucis pēc nomierināšanas. Viņš vēlējās sadursmi. – Kas devis tev tiesības noklusēt man kaut ko tik svarīgu? – viņš kūsāja sašutumā. – Nu, stāsti! Velns un elle, kas tev īsti bija prātā?

– Cik noprotu, runa ir par Eliksiju. – Ella nezaudēja mieru.

– Protams! Kālab vēl lai es atrastos šeit?

– Patiešām, kālab vēl? Katrā ziņā ne jau tāpēc, lai apvaicātos par manu veselību un apmainītos ar dažām laipnībām.

– Ko tad tas nozīmē?

– Ak, aizmirsti. Arī to, ka es vispār eksistēju. Ko es ar to gribu teikt? Tu to esi paveicis, vai ne? Nudien brīnums, ka tu vispār atcerējies, kur es tagad dzīvoju. Rakņāšanās pa atmiņu tevi noteikti sanervozēja.

– Es nespēju atcerēties, vai tu jebkad esi izturējusies tik dzēlīgi.

– Tas tāpēc, ka tu nekad neesi mani pazinis. Man bija gara un grūta diena, es esmu nogurusi, tāpēc, lūdzams, pāriesim pie tava apmeklējuma mērķa. Tu gribi zināt, kāpēc es palīdzēju Eliksijai un pēc tam nesteidzu to pavēstīt tev?

– Tieši tā. Tev nebija tiesību tā rīkoties. Viņa tik tikko sasniegusi vecumu, kad drīkst likumīgi nodarboties ar seksu. Pirms dažiem mēnešiem tā skaitītos izvarošana!

– Te nebija nekā tamlīdzīga, un tu to zini. Es palīdzēju Eliksijai tāpēc, ka viņa to lūdza un viņai nebija neviena cita, kas varētu palīdzēt.

– Tas gluži vienkārši nav tiesa. Viņai esmu es. Vienmēr vajadzības brīdī es esmu bijis viņai sasniedzams. Manā dzīvē nav nekā svarīgāka par meitas labklājību.

– Vai tu tiešām gribi, lai es izsakos par šo jautājumu?

Uz mirkli Lorenss apjuka, bet ātri atguvās. – Nekas, ko tu sacītu, nesatricinās manu pārliecību, ka es esmu viņai labs tēvs.

– Tādā gadījumā tev derētu pavaicāt sev, kālab meita vajadzības brīdī nelūdza palīdzību tev. Un kāpēc tu tik ļoti dusmojies, ka viņa to nav darījusi?

Šķita, ka Lorenss saņēmis pļauku. – Es… es nezinu… es… – Teikums aprāvās nepabeigts.

– Pie viena tu varētu arī drusciņ palauzīt galvu par to, kāpēc tik ļoti dusmojies uz mani, – Ella turpināja.

– Uz to ir viegli atbildēt. Tu nemūžam nedrīkstēji noklusēt man kaut ko tik svarīgu. Tas ir nepiedodami! Vēl ļaunāk, tev vispār nebija tiesību iejaukties.

– Ak, labāk nolaidies no saviem augstumiem un ielūkojies patiesībai acīs. Tu niknojies uz Eliksiju, bet nedrīksti viņai to izrādīt, tāpēc vienīgais cilvēks, uz kuru iespējams izgāzt dusmas, esmu es. Lorens, agrāk es esmu samierinājusies ar daudz ko, bet tagad tā vairs nebūs. Tagad es būšu tik godīga un skarbi atklāta, kādai man vajadzēja būt jau mūsu kopdzīves laikā. Jau pirms gadiem man vajadzēja tev pateikt, ko īsti es domāju.

– Un proti?

– Ka tu un Eliksija esat uzcēluši viens otru uz pjedestāla un atsakāties atzīt, ka abi esat tālu no ideāla. Meita nespēja pastāstīt tev par savu neveiksmi, jo saprot, ka tu viņu uzskati par perfektu, ideālu būtni un ar atzīšanos par seksu bez izsargāšanās tik agros gados liks tev briesmīgi vilties. Jūsu gadījumā tēva un meitas attiecības bīstamā kārtā kļūst daudz ciešākas, nekā tas skaitās normāli. Ja viņai bijis sekss, tu to faktiski uzskati par savas mīlestības pievilšanu.

Sekoja klusuma brīdis, viņi stāvēja viens otram pretī, pie kājām joprojām atradās neizsaiņotie iepirkumi, un Ellas acu priekšā nevarīgi saguma vīrietis, kuru viņa savulaik bija tik ļoti mīlējusi. Viņa augums šķita saplokam kā pārdurts balons. Lorenss novērsās un saglauda matus, tad gausi apgriezās riņķī. Viņa acis bija satumsušas un sāpju pilnas. Ella sajuta dziļas skumjas.