Ītans izģērbās un atlaidās gultā. Pēc brīža viņš nomazgāsies, bet tagad vajadzēja domāt. Piepeši bija radusies nepārvarama vajadzība atbildēt uz jautājumiem, kas pēdējā laikā nedeva un nedeva mieru.

“Kurp virzās mana dzīve? Kurp es vēlos to virzīt? Kas nav kārtībā ar manu pašreizējo eksistenci? Un cik ilgi es spēšu virzīties caur dzīvi kā palēninātā filmā?”

Tonijs bija teicis, ka vēloties dzīvē pacēlumu, hipijisku brīvību, bet par sevi Ītans to nevarēja teikt. Viņš gribēja iegūt tieši pretējo, ilgojās pēc miera savā dzīvē. Vēlējās no rīta pamosties un… lai cik banāli tas izklausītos, pasmaržot rozes.

Diemžēl dzirnakmeņi, kuros viņš bija iekļuvis, nepieļāva neko tamlīdzīgu. Nebija laika sevis iepriecināšanai. Par spīti Ītana stingrajai pretestībai, Frensīna tomēr bija izteikusi piedāvājumu pirkt māju Ebersohā. Mīļais Papucītis liks galdā naudiņu ar nosacījumu, ka Ītans parādu atdos, kad ekonomika atkal būs atspirgusi.

Jaunā māja vismaz kļūs par izklaidējošu vaļasprieku Frensīnai, varbūt pat darīs viņu laimīgu, un tādējādi Ītana dzīve kļūs vieglāka. Sieva jau bija pilnīgi zaudējusi interesi par ēdamistabas apgleznošanu un sāka izrādīt nepacietību, ka darbs vēl nav pabeigts, tomēr vairākas reizes bija ieminējusies, ka gadījumā, ja tā sasodītā sieviete – Frensīnas, nevis viņa apzīmējums – spētu neslinkot un izrādīt lielāku cītību, varbūt derētu panākt, lai viņa pieliek roku arī jaunās mājas izdaiļošanā.

Ironiskā kārtā pārvērtības ēdamistabā tagad vairāk interesēja Ītanu. Pēc grūtas darba dienas viņam patika ieliet sev glāzi vīna un vienatnē apbrīnot Ellas uzgleznotās ainavas. Fantāzijas pasaule iedarbojās nomierinoši un palaikam ļāva gremdēties laimīgā aizmirstībā. Gleznojuma stils atgādināja ilustrācijas pasaku krājumā, kas viņam bija piederējis bērnībā. Tēva uzdāvinātā grāmata bija viņam vismīļākā. Ītans reti domāja par savu bērnību, kur bija maz gaišuma, tālab viss, kas to atgādināja, tika instinktīvi atraidīts, tomēr Ellas uzburtā pasaku ainava piespieda atcerēties to, kam viņš domās nebija pievērsies ļoti ilgu laiku.

Diemžēl dažādu darba problēmu un Ķīnas apmeklējuma dēļ Ītans pēdējās nedēļās gandrīz nebija sastapis Ellu. Pārlieku bieži viņš pieķēra sevi prātojam par to, kā viņai klājas, kur viņa atrodas un ko dara. Secinājums viens – Ītanam pietrūka šīs sievietes, lai cik absurdi tas izklausītos. Patiesībā taču viņš Ellu nepazina tik labi, lai sāktu pēc viņas ilgoties. Loģika liecināja, ka tik īss viņas sabiedrībā pavadīts laiks ietekmējis viņu neproporcionāli spēcīgi un viņa nez kā bija pamanījusies uz palikšanu ieņemt vietu viņa domās, turklāt tik pamatīgi, kā tas līdz šim nebija izdevies nevienai sievietei. Patiesībā tam nudien trūka jebkādas loģikas.

Ītanam gribējās dalīties ar kādu savās izjūtās, bet tāda cilvēka nebija. Paradoksālā kārtā vienīgā persona, ar kuru viņš spētu būt pilnīgi atklāts un godīgs, bija Ella. Tikpat paradoksāli bija tas, ka vēlēšanās uzticēties šai sievietei šķita daudz bīstamāka par vēlēšos pārgulēt ar viņu. Ītanam uzticēšanās nozīmēja daudz būtiskāku intimitātes izpausmi.

Tādi kā Tonijs viņu nemūžam nesaprastu. Tonijam nevajadzēja sievieti, lai runātos ar viņu, sieviete kalpoja vienam vienīgam nolūkam. Ītanu sāpināja tas, ka vairumam cilvēku viņš liktos bāžams vienā maisā ar Toniju; viņi abi tiktu nosodīti par vienu un to pašu, proti, par nespēju būt uzticīgiem.

Ja būtu iespējams aizstāvēties, Ītans sacītu, ka allaž ir izturējies diskrēti, nekad nav lielījies ar savām daudzajām uzvarām un gadu gaitā cītīgi pūlējies uzturēt laimīgi precēta vīrieša tēlu. Tēlu, kura patiesīgumam ticēja gan Tonijs, gan visi pārējie.

Jautājums bija šāds: “Cik ilgi es vēlēšos dzīvot melos?”

Viņš pagrieza galvu, lai ielūkotos digitālajā pulkstenī uz naktsgaldiņa. Bija pusviens naktī. “Ko tagad dara Ella? Droši vien guļ dziļā nevainīga cilvēka miegā.”

Lorenss ar saviem garajiem pirkstiem vilka apļus uz virtuves galda, un tas liecināja par nervozitāti. Ellai vienmēr bija šķitis, ka viņam ir pianista rokas, ka viņa pirksti varētu slīdēt pār klavieru taustiņiem. Viņa atcerējās, kā šie pirksti savulaik bija glāstījuši viņas kailo muguru.

– Ir jau vēls, – Ella aizrādīja, – man laiks doties uz mājām.

– Nē, vēl ne, – Lorenss iebilda. – Es gribu tev kaut ko pasacīt, un bija vajadzīgs viss šis vakars, lai es saņemtu drosmi un sameklētu īstos vārdus.

Abi sēdēja Meifīldas nama virtuvē. Pēc vakariņām Lorenss bija ielūdzis Ellu uz kafiju. Viņi bija ieradušies gandrīz pirms divām stundām. Eliksija bija augšā savā gultā, mājā valdīja miers. Tagad klusums šķita ļaunu vēstošs, un Ella bažīgi gaidīja, ko Lorenss grasās viņai teikt.

– Bez tevis Meifīlda vairs nav tāda, kā bijusi, – viņš iesāka. – Te viss ir mainījies. Pati redzi. Kālab mēs nevarētu pamēģināt vēlreiz, Ella? Kāpēc nepiedāvāt sev otru iespēju, lai paraudzītos, vai šoreiz mums viss izdosies?

“Tas nudien ir smieklīgi. Pirkt māju Ebersohā? Nē, nudien, vai Frensīna tiešām nespēj izdomāt neko oriģinālāku?”

Tiklīdz viņa un Ādams izmeta, ka prātojot par brīvdienu mājas pirkšanu, Frensīna tūdaļ mēģināja viņus pārspēt. Īpašums nožēlojami vecmodīgajā Ebersohā – pludmales māja, kā Frensīna vairākkārt nodēvēja kroplīgo veidojumu ar sīkiem akmentiņiem sienu apmetumā, ko Kristīna bija aplūkojusi internetā, – bija neglābjama vakardiena.

Pavisam kas cits bija Sendbenksa Pūlā, un tieši tur Kristīna un Ādams grasījās ieguldīt naudu. Tā bija daudz modernāka un smalkāka par veco, garlaicīgo Ebersohu. Vēl svarīgāka šķita iespēja iegūt augstākas klases kaimiņus. Tagad viņi meklēja tur īsti elegantu mitekli. Tas nemaksās lēti, toties būs perfekts naudas ieguldījums.

Lai iebāztu Frensīnas nekaunīgajā degunā – nekaunīgs, tas vēl maigi teikts, patiesībā tas bija ass un smails, – cik noplukusi ir viņas lolotā “pludmales māja”, Kristīna izņēma no somas līdzpaņemto žurnālu, “Češīras Dzīves” Dorsetas līdzinieku, kas pilns ar satriecošu īpašumu pārdošanas sludinājumiem. Viņa atvēra iepriekš aizlocīto lappusi. – Atnesu tev to parādīt, Frensīna. Varbūt tu gribi apskatīties, kurp un ko mēs dosimies aplūkot šajā nedēļas nogalē.

Viņas atradās spa centrā, bija ietinušās baltos, mīkstos frotē halātos un zvilnēja pītos guļamkrēslos, pirms tam apstrādātas ar skrubi, vaksētas un masētas. Tagad abas atpūtās pirms manikīra. Uz stikla galdiņa starp viņu krēsliem atradās krūka ar augsti enerģētisku dārzeņu sulu, lai gan Kristīnai bija aizdomas, ka tās galvenā sastāvdaļa ir sasmalcināta zāle. Tas būtu aizvainojoši, ja ņem vērā cenu, kāda par šo dzērienu tika prasīta. Garša bija pretīga, tomēr efekts nenoliedzams, sula vienlaikus vairoja enerģiju un nomāca izsalkuma sajūtu.

Frensīna pastiepa roku pēc žurnāla. – Es joprojām uzskatu, ka jūs esat traki, ja grasāties pirkt īpašumu tik tālu no šejienes, it īpaši gadījumā, ja plānojat tur pavadīt vienīgi nedēļas nogales. Ebersoha ir daudz izdevīgāka un ērtāka.

– Ak, tu jau zini, kāds ir Ādams! Ja kaut ko ieņem galvā, tad grib visu vai neko. Ko tu domā par dzīvokli ar apaļo balto virtuvi? – Kristīna uzmanīgi vēroja emociju izpausmes otras sievietes sejā. Tiesa, lielais botoksa daudzums Frensīnai patiesībā neļāva pat saraukt pieri. “Paldies Dievam, ka, atšķirībā no Frensīnas, mana seja nav šaura un tai nepiemīt izteikta tieksme uz agrīnām krunkām. Laimīgā kārtā daba ir paglābusi mani no šāda likteņa un apbalvojusi ar lieliskiem, no mātes mantotiem gēniem un augstiem vaigu kauliem. Mana āda ir gluda un tāda saglabāsies vēl vairākus gadus.”

– Tādai cenai dzīvoklītis tā kā par mazu, vai ne? – ierunājās Frensīna. – Tikai divas guļamistabas.

“Turklāt apartaments ir tavām finansiālām iespējām tik nesasniedzams, ka tu no skaudības kļūsti tikpat zaļa kā šī pretīgā dzira,” Kristīna nodomāja un pūlējās apvaldīt vīpsnu. Sasniegusi mērķi pakaitināt draudzeni, viņa pagriezās, lai caur logu palūkotos uz baseinu. Ketija un Valentīna atradās tur, bet Kristīnu kaitināja tas, ka meita nevis peldēja, bet laiskojās džakuzi un tenkoja ar Valentīnu, kura drīkstēja atļauties slinkot. Ketija ne, viņai bija liekais svars, tātad steigšus vajadzēja kaut ko darīt.