“Ceriņus” Ella sasniedza ar pusstundas nokavēšanos, un kundze sagaidīja viņu ar granītcietu seju. – Manuprāt, es pietiekami skaidri piekodināju, ka jums jāierodas deviņos divdesmit, jo man jādodas projām, bet Megija ieradīsies vēlāk, kad būs izņēmusi drēbes no ķīmiskās tīrītavas.

– Piedodiet, mani aizkavēja telefona zvans, – Ella atvainojās.

– Tā nav mana darīšana. Mani interesē tikai tas, lai jūs ierastos noteiktajā laikā un iespējami drīz pabeigtu darbu, par kuru es jums maksāju.

“Varbūt manu darbu apmaksās tavs vīrs?” Ellai gribējās atcirst. – Man ļoti žēl, ka sagādāju jums neērtības. Šodien es pastrādāšu ilgāk, lai atlīdzinātu zaudēto pusstundu, – viņa teica ar tik padevīgu pieklājību, ka pašai kļuva nelabi. Tad viņa nolēma izmēģināt laimi. – Varbūt būtu vienkāršāk, ja jūs iedotu man atslēgu?

– Atslēgu? – namamāte teica tādā balsī, kā varētu runāt nejaukā lēdija Breknela, Vailda lugas personāžs. – Atslēgu? – viņa atkārtoja gadījumam, ja nu Ella nav uztvērusi, cik rupji apvainota kundze jūtas.

– Tā rīkojas daudzi mani klienti, – Ella paskaidroja. – Tas ļauj bez pūlēm izvairīties no šādām situācijām. Man nudien var uzticēties. Es apliecinu, ka atslēga pie manis atradīsies pilnīgā drošībā.

– Par to nevar būt ne runas. Es necietīšu, ka šeit pēc patikas nāk un iet kaut kādi tomi, diki vai hariji. Tagad man patiešām jādodas projām, jau tā es pamatīgi kavējos.

Uz atvadām Ellai tika dots rīkojums ielaist Megiju, kad viņa ierodas. “It kā es būtu tik stulba un pati neiedomātos to izdarīt…” Ella sodījās.

Megija izskatījās citāda – to Ella tūdaļ pamanīja. Viņas pelēcīgie mati bija nevis savilkti ierastajā zirgastē, bet glīti apgriezti frizūrā. Gludās un spīdīgās šķipsnas pie katra galvas pagrieziena mundri nošūpojās gar pleciem. Tomēr izmaiņas pauda ne tikai daudz veiksmīgākais matu griezums. Sievietes sejā staroja līksms gaišums. Viņu gaitas “Ceriņos” nebija krustojušās vairākas nedēļas, tomēr bija skaidrs, ka šajā laikposmā ar Megiju kaut kas bija atgadījies. Tā vairs nebija agrākā rūpju sagrauztā Megija; tā bija laimīgā Megija, kas likās daudz jaunāka.

– Tu izskaties ļoti pacilāta, – Ella atzina, kad abas ierasti, bet neatļauti baudīja kafiju virtuvē.

– Es arī jūtos pacilāta. – Megijas smaids darīja viņas seju vēl gaišāku.

– Ak tā? Vai tam ir kāds īpašs iemesls?

Megija pavilcinājās tikai sekundes simtdaļu. – Kopš mēs pēdējo reizi redzējāmies, es esmu ieguvusi bingo lielo laimestu.

– Paklau, tas ir brīnišķīgi, apsveicu! Vai esi domājusi, kā tērēsi naudu?

– Es jau nopirku sev dažus jaunus apģērba gabalus un aizgāju safrizēties, bet pārējo noguldīšu krājkontā.

– Tas ir prātīgi. Starp citu, ļoti jauka frizūra.

– Tu patiešām tā domā? – Megija bikli pieskārās matiem. – Es biju pie friziera tikai vakar, pati vēl neesmu pieradusi. – Viņa mazliet papurināja galvu, un spīdīgie mati iemirdzējās blāvajā februāra saulē, kas ielūkojās caur logu.

– Tikai nepārproti, bet šī frizūra dara tevi jaunāku.

Megija staroja. Patiešām staroja. Ella savu mūžu nebija redzējusi, ka cilvēks var tā pārvērsties, itin kā viņam iekšpusē degtu spuldze. – Vai tu to nesaki tāpat vien?

– Nē. Goda vārds, tu izskaties lieliski.

Viņas apklusa un turpināja malkot kafiju. Tad ierunājās Megija. – Vai drīkstu tev kaut ko jautāt? Runa būs par… par manu draudzeni.

– Protams.

– Ko tu darītu, ja patiešām izskatīgs puisis, ko tu pazīsti pavisam īsu laiciņu, pēkšņi nostātos uz tava sliekšņa un pasniegtu šokolādes kārbu, kam piestiprināta zīmīte ar telefona numuru un lūgumu piezvanīt?

Ella smējās. – Tas atkarīgs no viņa izskatīguma. Vai mēs runājam par kaut ko Klūnijam līdzīgu?

– Ai, viņš ir vēl skaistāks par Džordžu Klūniju!

– Oho, tad gan būtu pavisam aplami, ja tava draudzene nepaklausītu viņa lūgumam, vai nav tiesa? – Ella smaidīdama teica.

– Bet… hmm… ja nu mana draudzene ir… ir precējusies?

“Re kā,” nodomāja Ella. – Jā, šis fakts mazliet saduļķo ūdeņus. Tādā gadījumā tas varētu būt atkarīgs no tā, cik izdevusies… ir tavas draudzenes laulība. Vai viņa ir laimīga?

– Hmm… patiesībā ne.

– Ja viņa nopietni apsver iespēju zvanīt šim vīrietim, vispirms derētu pilnīgi skaidri saprast, kālab to vajadzētu darīt. Varbūt viņa jūtas vientuļa un vēlas patērzēt ar jauku cilvēku? Vai arī viņai… šis vīrietis patīk?

Megija vairs nelūkojās Ellai acīs, viņas skatiens kā pielipis kavējās pie krūzes malas. – Manuprāt, pa daļai gan viens, gan otrs, – viņa klusi teica.

– Es domāju, ka īstais padoms tavai draudzenei būtu šāds… Pirms saistīties ar kādu citu, viņai vajadzētu izprast, kālab viņa nav laimīga savā laulībā.

Vilšanās Megijas sejā bija tik nepārprotama, ka Ellai gribējās, kaut viņa nebūtu sniegusi vecas krustmātes cienīgu garlaicīgi prātīgu padomu. Kurš gan uzklausa saprāta balsi, kad runā sirds? – Vai tas vīrietis, kuru vēl nav lāgā iepazinusi tava draudzene, jau zina, ka viņa ir precējusies? – Ella mēģināja mazināt postu, ko nejauši bija nodarījusi.

– Sarunā tas nav pieminēts, bet viņam tomēr vajadzētu to zināt.

– Tādā gadījumā tavai draudzenei derētu izprast, kādi ir viņa nolūki. Laulības postītāji visumā nav uzskatāmi par krietniem cilvēkiem. Iesaku tavai draudzenei saglabāt apdomību.

– Nešķiet, ka viņš būtu laulības postītājs. Vismaz spriežot pēc draudzenes stāstītā, – Megija steigšus piebilda.

Ella pabeidza dzert kafiju un piegāja pie izlietnes nomazgāt savu un Megijas krūzi. – Diezin vai no maniem padomiem bija kāda jēga, – viņa teica, kamēr Megija slaucīja krūzes, dziļi iegrimusi domās. – Varbūt tu savukārt varētu palīdzēt man, – Ella ierunājās možākā tonī un cerēja, ka spēs atjaunot Megijas līksmo garastāvokli, ja mazliet dalīsies ar viņu savās problēmās. – Vai tu atceries vīrieti, par kuru es stāstīju? To, kura dēļ es atteicos no dzīves Itālijā?

– To, ar kuru tev nekas nesanāca?

– Jā, bet tagad viņš grib, lai es atgriežos pie viņa.

– Kas viņu uz to pamudināja?

– Labs jautājums. Ja es zinātu atbildi, droši vien justos daudz pārliecinātāka par savu izvēli. Viņš apgalvo, ka esot mainījies, ka tagad saprotot savas agrākās kļūdas, bet… – Teikums aprāvās nepabeigts, un viņa raudzījās laukā pa logu uz neglīto strūklaku dārzā. Uz tās bija apmetušās divas vārnas.

– Tomēr tu viņam netici, – secināja Megija. – Vai tur tā vaina?

– Jā, ja atceramies vilku, kas spalvu met, bet tikumu ne. – Ella vēroja aizlidojam vienu vārnu, kam drīz sekoja arī otra. – Man nepieciešami dzelžaini pierādījumi, ka viņš patiešām ir mainījies un viņa meita arī.

– Dzīve ir pilna ar izvēlēm, – Megija vārgā balsī atzina.

– Un neviena no tām nav viegli izdarāma, – Ella pasmaidīdama noteica. – Labs ir, iešu strādāt tālāk, es jau tā esmu iekļuvusi Edvardsas kundzes melnajā sarakstā par šī rīta nokavēšanos.

Megija brīnījās par sevi. Viņa nebija grasījusies uzticēt savas šaubas Ellai, bet piepeši jutās tik nelāgi, it kā būtu gatava vai pārplīst, ja neizdotos ar kādu aprunāties. Tikai nekādā gadījumā ne ar Lū, kura jau bija atgriezusies no Polijas, bet negāja cilvēkos, kamēr sadzīs rētas un noies zilumi. Megija nemēdza pārrunāt ar māti nopietnus jautājumus. Ja Lū bija izturējusies tik pārmetoši, kad Megija dzērumā atklāti izteicās par Deivu, viņa būtu pēdējais cilvēks, kam uzticēties, lai tūdaļ nesaceltos liels tracis. Megija bija prātojusi, ka varbūt derētu aprunāties ar Outsas kundzi, tomēr izlēma to nedarīt. “Ja tā apdomā, ir tiešām nožēlojami, ka bez vecās dāmas man nav nevienas īstas draudzenes.”

Kaut vai piesardzīga dalīšanās savās šaubās un nedrošībā bija nākusi tikai par labu. Megiju neuztrauca tas, vai Ella nojauš, kura ir šī stāsta galvenā varone. Par laimi, Ella nebija nekāda tenku vācele, tāpēc nebija jāraizējas, ka viņa to varētu stāstīt tālāk. “Tomēr man būtu vēl tik daudz sakāmā! Kopš tā paša brīža, kad Derils piezvanīja pie durvīm, bija radusies sajūta, ka es planēju desmit collas virs zemes. Gribējās pastāstīt, ka cilvēku neuztrauc itin nekas, ja dvēseli piepilda silta kvēle.”