– Kāpēc lai es to darītu?

– Pati zini.

– Vai tiešām zinu?

– Tu kaitini mani.

– Tiešām?

– Jā, un pārstāj uzdot tik daudz jautājumu.

– Vai tu nekad nelieto vārdiņu “lūdzu”?

– Lūdzu. Jā, es zinu, ka tev izspruka vēl viens jautājums.

Virtuvē Ītans iekārtoja Ellu uz viena no augstajiem ķebļiem pie brokastu letes, kamēr pats piepildīja un ieslēdza tējkannu, tad novilka žaketi – par godu bankas menedžerim manāmi apvalkātu –, atraisīja kaklasaiti un atpogāja krekla augšējo podziņu.

– Tu taču negrasies novilkt vēl kaut ko? – Ella jautāja.

Ītans sarauca pieri, jo atskārta, ka atkal tiek ķircināts.

– Tu esi mani redzējusi vēl trūcīgākā apģērbā.

– Tas tiesa.

– Ja tu vēl prāto par to reizi… Es to nedarīju ar nolūku. Tu patiešām tajā rītā pārsteidzi mani nesagatavotu.

– Neraizējies, tas atgadās bieži. Viens no klientiem, kas bija iedevis man atslēgu, aizmirsa pabrīdināt, ka pārbrauks mājās dienu agrāk, nekā iecerēts. Kad es iebrāzos viņa guļamistabā, lai pabeigtu tur iesākto darbu, viņš gultā nebija viens. Un nebija arī aizmidzis.

– Interesants darbs.

– Par garlaicību grēks sūroties. Un tavējais?

Ītans pagatavoja dzērienus un izlēma, ka Ellai pasniegs parastu tēju, bet pats iebaudīs kafiju. – Manējā gadās visādi brīži. Patlaban es balansēju uz naža asmens, lai noturētos līdz brīdim, kad ekonomika sāks atspirgt.

– Kā tu domā, vai tev izdosies?

– Ceru no visas sirds. – Ītans izņēma no ledusskapja piena paku. – Tiesa, pēdējā laikā man galvā lien bīstama doma, proti, kāda velna pēc? Lai viss izput. Lai krīze veic savu vismelnāko darbu.

– Un kā to uztvers tava ģimene?

– Tu gribi noskaidrot, kā mana sieva tiks tam pāri? – Ītans rūgti iesmējās. – Dievs vien zina. Man ir pateikts tikai tas, ka visu dabūs viņa, bet es palikšu ar to, kas mugurā.

– Jādomā, ka tas nu gan nav taisnība.

– Tici man, ka ir un kā vēl.

– Nu labi, bet… vai tam ir tik liela nozīme? Pats nupat teici, ka reizēm domā visam atmest ar roku.

– Jauki vārdi. Bet es esmu atbildīgs par to, lai spēlīte turpinās. Nav runa tikai par mani un Frensīnu, vēl jādomā arī par Valentīnas nākotni. Tāpat neaizmirsīsim cilvēkus, kuri strādā pie manis. Es nedrīkstu viņus pievilt. Piedod, es neatceros, vai tu liec pie tējas cukuru.

Ella papurināja galvu un satvēra pasniegto krūzi.

– Paldies, – viņa tencināja. – Ne jau man par to spriest, ja pati nekad neesmu bijusi precējusies, tomēr neizklausās, ka tev būtu izdevusies īpaši harmoniska laulība.

– Tagad tu izsakies pārāk piesardzīgi. Gan jau esi sapratusi, ka manā laulībā vispār nav nekā harmoniska. Ja būtu, vai es viņdien būtu tev atzinies, ka esmu krāpis Frensīnu?

– Es brīnos, kāpēc tu man to stāstīji. Tas taču bija risks.

– Proti, tu varētu izpļāpāties manai sievai?

– Kaut kas tamlīdzīgs.

– Vai tu spētu izpļāpāt kādam tik diskrētu informāciju? – Ella papurināja galvu, un Ītans turpināja: – Man arī tā likās. Parasti es nekļūdos savos spriedumos par cilvēkiem. Biskvītu gribi?

– Nē, pateicos. – Ītans apsēdās viņai pretī. – Beidz šādi skatīties uz mani, – Ella pēc brīža palūdza.

– Es nepamanīju, ka to daru.

– Visu laiku. Pārstāj, vai arī es atgriezīšos pie darba.

Viņš pasmaidīja. – Nedari to, vismaz ne tūlīt.

Aizritēja vēl brīdis.

– Vai es drīkstu tev uzdot jautājumu? – Ella pavaicāja.

– Pagaidām es neesmu manījis, ka tu neuzdotu jautājumus. Droši!

– Mani ieinteresēja tas, ko tu nupat teici, proti, ka tu esi atbildīgs, lai spēle turpinātos. Tātad tu uzskati, ka esi vienīgais atbildīgais, lai zemeslode turpinātu griezties ap savu asi? Tavs bizness, tava māja, tava ģimene?

Ītans apsvēra šo jautājumu. – Vai tu gribi sacīt, ka tas liecina par manu pārlieku uzpūsto paša nozīmības sajūtu?

– Ja es tā domātu, jautājums būtu cits. Vai tu jebkad esi izjutis kārdinājumu uzvilkt apakšveļu virs garajām biksēm? Nē, mani tas gluži vienkārši interesē. – Ella iedzēra malciņu tējas un apcerīgi vērās pa logu kaut kur dārza dziļumā. Tieši tajā brīdī Ītans ievēroja, ka sievietes sejai piemīt nevainojama sirdsveida forma, bet skropstas ir smalkas un garas. Seja bija bez kosmētikas, āda – svaiga un tīra. Viņš pamanīja arī to, ka acu klusinātajā zilumā tikko jaušami ieaudies pelēkums. Acis bija lielas un izteiksmīgas, to dzīlēs jautās gudrība un sirsnīgs patiesīgums. Kļuva skaidrs, ka tieši tā iemesla pēc viņam bija radusies vēlēšanās uzticēties šai sievietei un atklāt par sevi tik daudz. Piesaistīja Ellas nemākslotība, kas bija viņas rakstura neatņemama daļa.

– Kas īsti tevi interesē? – Ītans jautāja, ieinteresējies arī pats.

Ellas domīgais skatiens no jauna pievērsās viņam. – Tu atstāj iespaidu, ka esi cilvēks, kurš tikai izliekas dzīvojam, it kā tev pašam būtu liegta jebkāda izvēles brīvība.

– Kāpēc tu tā saki?

Viņa paraustīja plecus. – Iepriekšējā reizē tu stāstīji, ka guli ar citām sievietēm, lai tādējādi paglābtos. Kāpēc tev jāglābjas? Varbūt tāpēc, ka viss, ko tu dari, ir vienīgi tavas pienākuma sajūtas diktēts?

– Vai tas nav raksturīgs itin visiem?

– Zināmā mērā, bet tavā gadījumā ir jūtams kaut kas tāds, kam ir daudz dziļākas saknes.

Tāds vaļsirdīgs vērojums tik ļoti pārsteidza, ka Ītans nezināja, ko atbildēt. Atstājis kafijas krūzi uz letes, viņš nostājās pie stiklotajām durvīm uz dārzu un nervozi paslēpa plaukstas bikšu kabatās. Vai tad viņš nebija vēlējies tieši to, proti, runāt ar Ellu atklāti un godīgi? Tad kāpēc tas piepeši šķita pārlieku sāpīgi?

– Man ļoti žēl, – aiz muguras ierunājās Ella. – Es negribēju tevi aizkaitināt.

Ītans pagriezās. – Tu to neizdarīji. Gluži vienkārši es tik ļoti esmu pieradis pie bezjēdzīgām un paviršām sarunām, ka tava smalkā uztvere izsita mani no līdzsvara.

– Tāds nebija mans nodoms. – Viņa noslīdēja no augstā ķebļa. – Es ņemšu tēju līdzi un atgriezīšos pie darba.

– Ja tas tevi netraucēs, vai es drīkstu skatīties, kā tu strādā?

Ella sarauca pieri. – Vai tad tev nav nekā labāka, ko darīt?

– Man patīk skatīties, kā tu glezno.

Viņa iesmējās. – To man vēl neviens nav teicis.

– Tad es priecājos, ka esmu oriģināls vismaz šajā ziņā. Nebūtu labi, ja tu uzskatītu mani tikai par tādu atvasinājumu.

Šķietami nebeidzamais ziemas un pavasara cīniņš visbeidzot bija noslēdzies. Pavasaris bija uzvarējis un tagad ļāva izjust savu senilgoto klātbūtni.

Gaidīdama, līdz no tostera izlēks gatavais grauzdiņš, Ella stāvēja pie loga un vēroja pelēku vāveri, kas agrajā rīta saulē skraidīja pa žogu, tad ielēca krūmā un šāvās pāri zālienam, līkumojot starp saulaini dzeltenu narcišu puduriem, kamēr beidzot pazuda aiz viņas darbnīcas, kur dārzs nolaideni aizstiepās līdz mežainam nogabalam un dzelzceļa līnijai.

Ellai vienmēr bija paticis marts, kas šķita atnesam tik daudz cerību un apsolījumu. Cerības allaž izrādījās pārsteidzīgas, jo tūdaļ pēc pirmo senilgoto narcišu uzziedēšanas sāka pūst vēji orkāna spēkā, kas izpostīja trauslos ziedus. Kaut arī martā pavasaris vēl bija tikai ilūzija, Ella vienmēr bija ļāvusies šai cerībai un labpatikai, ko viņas sirdī viesa šis gadalaiks. Iespējams, šo sajūtu dēļ, kā arī optimistiska pacēluma brīdī, kad viss šķiet paveicams un viss slēpj sevī neskaitāmas iespējas, viņa visbeidzot bija piekritusi Ītana lūgumam, ko strikti noraidīja, kad tas tika izteikts pirmo reizi.

Par spīti sarežģītajiem apstākļiem, viņu tā sauktā vienošanās bija izvērtusies par kaut ko ļoti līdzīgu patiesai draudzībai. Ella aizvien nepacietīgāk sāka gaidīt tikšanās reizes, viņu sarunas allaž bija interesantas, reizēm nopietnas, reizēm humora iekrāsotas, reizēm pārsteidzoši atklātas.

Sev par pārsteigumu Ella manīja, ka sāk Ītanam uzticēties, pat samērā detalizēti stāsta par savām attiecībām ar Lorensu, jo īpaši pakavējoties pie apstākļiem, kuru dēļ no tām nekas labs nebija iznācis. Savukārt Ītans pastāstīja, ka zaudējis tēvu desmit gadu vecumā un pēc tam viņa bērnība dramatiski mainījusies. Ģimene, kurā palika tikai Ītans, viņa māsa un māte, agrāk bija dzīvojusi itin turīgi, bet pēc vīra un tēva nāves attapās bez graša kabatā. Kā izrādījās, tēvs bija aizņēmies naudu, lai noturētu virs ūdens savu inženiertehnisko darbu biznesu, bet pēc viņa nāves ieradās kreditori un pievāca visu līdz pēdējam.