Otrā nodalījuma pusē Derils tobrīd dziedāja “Lielo viltnieku”. Viņam bija brīnišķīga balss. Tik seksīga balss, ka pietiktu ar to vien, lai izģērbtu pat mūķeni. Kad Outsas kundze nodēvēja Derilu par estrādes mākslinieku, tā bija tikai puse patiesības. Derils spēja nodziedāt jebkuru dziesmu, kas vien kādam ienāca prātā, bet jo īpaši viņam padevās Fredija Merkūrija imitēšana. Viņš uzstājās visā valstī gan klubos, gan krodziņos. Derils bija parādījis Megijai savus skatuves kostīmus. Viņam pat bija kronis un sarkans apmetnis ar baltu kažokādas apmali. Skatuves tērpus un aksesuārus viņš glabāja atjautīgi iebūvētā skapī laivas otrā galā. Palūdz Derilam izpildīt jebkuru, ne tikai ansambļa Queens dziesmu, un viņš to izdarīs apbrīnojami talantīgi. Derils bija stāstījis viņai, ka dziedājis arī sava drauga sievas bērēs un baznīcā neviena acs nav palikusi sausa. Viņš izpildījis vienu no nelaiķes iemīļotajām dziesmām “Varbūt tā ir paradīze”. Megijai gribējās, kaut viņa būtu atradusies tur un dzirdējusi viņu dziedam. Viņa tad būtu jutusies ārkārtīgi lepna.

Kad Derils stāstīja, ka mitinoties kanālmalā pietauvotā laivā, viņa bija iztēlojusies viscaur mitruma piesūcinātu šaurību un saspiestību, bet “Bohēmiešu rapsodija” bija burvīga kanāla barža, platumā tikai nedaudz pāri diviem metriem, toties garumā tāda, ka tajā atradās vieta gandrīz visam, kas nepieciešams normālā mājā, – dušai, tualetei, nelielai virtuvītei ar kārtīgu plīti un plauktu ēdiena uzsildīšanai, izlietni un ledusskapi. Bija arī veļas mazgājamā mašīna, žāvētājs un televizors ar satelītantenu, bet vislabākā bija cietā kurināmā krāsns, kas izplatīja salonā tik omulīgu siltumu. Paskat, Megija pat zināja, kā dēvēt šo baržas daļu! Kopš iepazīšanās ar Derilu viņa bija iemācījusies ļoti daudz.

“Lielā viltnieka” melodija ieskanējās skaļāk. Viņa novilka segu no sejas un ieraudzīja šaurajā durvju ailā Derilu. Viņš bija kails un rokās turēja paplāti. Dziesma aprāvās. – Grauzdiņi ar sieru un tēja pasniegta, godātā kundze, – viņš pasludināja. – Un tēja ir tieši tāda, kādi vīrieši jums tīk, karsta un stipra!

Megija iesmējās un pavirzījās tā, lai atbrīvotu vietu arī viņam. – Man nešķiet, ka pasaulē atrastos kāds vēl laimīgāks cilvēks par mani, – viņa atzinās un piecēlās sēdus, kautrīgi piesegdama kailumu. Derils jau varēja droši rādīt savu nevainojamo augumu, bet par savējo gan viņa nejutās tik droša.

– Aplam, – viņš iebilda, – jo es esmu vēl daudz, daudz laimīgāks. – Derils noliecās noskūpstīt Megiju un vienlaikus novilka viņai nost segu. – Pārstāj slēpt sevi, – viņš smaidīdams teica. – Bet tagad ķeries klāt, kamēr grauzdiņi nav atdzisuši.

Kāri mielodamās, viņa nosprieda, ka labs sekss vairo izsalkumu, un aizmirsa par savu kailumu. – Man gribētos gan zināt, ko es tādu labu esmu izdarījusi, lai būtu pelnījusi tevi.

Derils pasniedza viņai tējas krūzi. – Kāpēc tu sevi mūždien noniecini? Vai tev nešķiet, ka tieši es neesmu pelnījis tik īpašu cilvēku, kāda esi tu?

– Bet es taču neesmu nekas īpašs. Parasta sieviete.

– Tev derētu biežāk ielūkoties spogulī. Tu esi skaista.

Manuprāt tev tas nav sacīts tik bieži, lai tu pati to pamanītu vai tam noticētu.

– Tev nudien nav visi mājās.

Viņš paraustīja plecus. – Gluži vienkārši tā ir patiesība. Vai esi pārliecināta, ka šovakar netiksi paklausīties mani?

– Es nevaru, Deril, kaut arī ļoti gribētu, bet…

– Vīrs pamanīs, ka tu neesi mājās, – viņš pasteidzās pabeigt teikumu, – jo galdā nebūs vakariņu.

Megijai nepavisam negribējās tērēt runām par Deivu nedaudzās stundas, ko viņiem izdevās pavadīt kopā, bet Derils piespieda viņu to darīt. Viņam riebjoties, ka vīrs Megiju uzskata par pašsaprotamu piedevu savai eksistencei.

– To nevar noliegt, – viņa atzina, – bet šovakar man paredzams kaut kas cits, proti, esmu ielūgta uz ballīti.

– Uz ballīti? Tas man nepatīk! Tur tu vari sastapt citu puisi.

“Kā tas var būt,” Megija brīnījās. “Derils ir greizsirdīgs? Kurš tam ticēs?” – Apsolu, ka tas nenotiks, – viņa mierināja, – tā nebūs tāda ballīte, kā tu domā. Sāksim ar to, ka tur nebūs neviena vīrieša.

Viņa aizdomas tas neizkliedēja. – Vai tā patiešām būs sieviešu ballīte? Tādās es esmu uzstājies ne mazums, tāpēc zinu, cik tās ir bīstamas.

Megija pietvīka. – Runa ir par “Apakšveļas ballīti”, ko rīko manas mammas draudzene.

Derila seja atplauka. – Vai tiešām? Pastāsti kaut ko vairāk!

– Es nekad tādā saietā neesmu bijusi, un man nav ne jausmas, kas tur notiks.

– Tu esi aizkustinoši nevainīga. – Viņš smējās. – Tomēr man ļoti gribētos redzēt, ko tu nopirksi.

Viņa pameta biklu skatienu pār tējas krūzes malu.

– Un kam tu īpaši dotu priekšroku?

– Man vislabāk patīk, ja tev mugurā nav nekā, tomēr man nav iebildumu arī pret glītu iesaiņojumu. Ar noteikumu, ka tevi no tā izsaiņoju es.

Maltīti viņi bija pabeiguši pirms laba laiciņa, un viesis uzstāja, ka Ellas vietā nomazgās traukus. Ķircinošais skatiens, ko Ītans jau bija paguvis tik labi iepazīt, ļāva noprast, ka viņai tas šķiet varen uzjautrinoši. – Tevi laikam satrauc tas, ka es esmu vīrietis, kas ne augšu no apakšas neatšķir, kur nu vēl prot mazgāt traukus. Vai taisnība?

– Ne gluži. – Ella ar trauku dvieli rokās grozījās līdzās modra kā vanags.

– Tādā gadījumā izrādi nelielu uzticēšanos vīrietim, ej un apsēdies. Mēģini atslābināties. To tu droši vien nedari pietiekami bieži.

– Un tu?

– Punkts tavā labā.

Viņš bija nomazgājis visus šķīvjus, kad Ella pacēla skatienu no slaukāmā. – Tas šķiet tik savādi.

– Kas tieši?

– Tas, ka es nespēju pat iztēloties, kā tava sieva novērtētu to, ko mēs te darām. Diezin vai es justos vēl vainīgāka, ja mūs pieķertu gultā.

– Man likās, ka mēs norunājām Frensīnu atstāt ārpus spēles. Ļauj man uz brīdi justies laimīgam. Vai tas tiešām ir prasīts par daudz?

– Ir gan, ja šāds brīdis tiek iegūts uz citu laimes rēķina.

Ītans atliecās, lai paraudzītos laukā pa logu uz Ellas dārzu, garu un šauru zemes strēmeli, ko vienā pusē ierobežoja žogs, bet otrā koki un krūmi. Dārza tālākajā galā uz dzeltenu narcišu fona vīdēja apaļš akmens galds ar četriem koka sēdekļiem, pa labi no galda slējās liels koka šķūnis; Ella bija teikusi, ka tur iekārtota viņas darbnīca. – Vai tu parādīsi man savu darbnīcu? – viņš jautāja.

– Tur nav nekā interesanta.

– Man tomēr gribētos to aplūkot.

– Tu esi savāds cilvēks, vai pats to zini? Turklāt tāds, kas ļoti lēni mazgā traukus.

Iesmējies Ītans pasniedza viņai slapju glāzi. – Vai tu patiešām uzskati mani par savādnieku?

– Tu katrā ziņā atšķiries no man pazīstamiem vīriešiem.

– Tu pazīsti daudzus? – Pietiekami daudzus.

– Tādā gadījumā es priecājos, ka esmu izcēlies pūļa vidū.

– Manuprāt, tas ir pašsaprotams fakts, un tu pats to lieliski apzinies, tāpēc nevajag zvejot komplimentus.

– Pasarg Dievs, lai tu man izteiktu kaut vienu, bet man nepatīk pat iztēloties, ka tu varētu apsūdzēt mani liekulībā.

– Es esmu pārāk pieklājīga, lai apsūdzētu tevi jebkādos grēkos.

– Ja neiebilsti, tavs pēdējais apgalvojums gan ir klaja nepatiesība. Kāpēc tev nav trauku mazgājamās mašīnas kā visiem normāliem cilvēkiem?

– Tev jau apnika jaunā pieredze, ko gūst no tik ikdienišķas nodarbes? Man vajadzēja saprast, ka tev tas šķitīs pārāk apgrūtinoši.

Ītans meta viņas virzienā ziepjainu putu sauju. – Tomēr trauku mazgājamā mašīna ir ļoti praktiska lieta, un tu esi viens no praktiskākajiem cilvēkiem, ko es pazīstu.

– Varbūt tu to vēl neesi pamanījis, bet es dzīvoju viena. Trauku mazgāšana nav īpaši laikietilpīga, ja ēdējs ir tikai viens.

– Vai es nekļūdīšos, ja minēšu, ka tev patīk dzīvot vienai?

– Man noteikti patīk šādas eksistences vienkāršība.

– Kā arī iespēja pašai kontrolēt savu dzīvi?

– Jā, ciktāl tas vispār iespējams.

– Es tevi apskaužu.

Ella ierunājās tikai pēc brīža. – Ja tev tik ļoti nepatīk sava pašreizējā eksistence, kāpēc tu neko nemaini?