– Ja viņš ir tikai klients, kas viņam bija meklējams šeit? – Tagad Eliksija svārstīja rokās Viktorijas laikmeta stikla papīru presi, ko vecāki pērn bija uzdāvinājuši Ellai dzimšanas dienā. Iepriekšējo papīru presi Eliksija bija nometusi uz grīdas. “Viņa to sadauzīja tīšām.” Ak vai, pāridarījumi nekur nebija pagaisuši, tie joprojām spēja ievainot, joprojām atbalsojās sirdī tikpat sāpīgi.

– Viņš atbrauca parunāt par man pasūtīto darbu, – Ella paskaidroja. Meli izspruka pār lūpām tikpat nevērīgi, kā Eliksija no rokas rokā mētāja papīru presi; Ella nespēja novērst no tās acis. Varbūt tas jau atgādina paranoju, bet viņai radās iespaids, ka meitene tā rīkojas tīši, lai tādējādi liktu Ellai noprast: “Ja tu nedarīsi to, ko mēs vēlamies, mums nekas cits neatliks, kā vien izdemolēt tavu šauro mājoklīti.”

Noteikti paranoja.

– Liec nost, Eliksija, – Tobijs aizkaitinātā tonī izmeta, – pati zini, ka reizēm tev viss krīt no rokām laukā.

“Paldies Dievam, ka Tobijs prot lasīt domas!”

– Ella, piedod, ka uzdevu tev to jautājumu, – puisis turpināja, – tikai doma vien, ka tu satiecies ar citu vīrieti, dara tēti traku no greizsirdības. Manuprāt, viņš ir mazliet par vēlu nācis pie prāta un apjēdzis, ko īsti tu viņam nozīmē, bet varbūt tomēr tu varētu dot viņam vēl vienu iespēju? Kā būtu, ja tu padusmotos vēl dažas dienas, lai pārmācītu viņu, bet pēc tam piedotu? Vai tas tev būtu tik grūti?

– Nav runa par manu vēlēšanos kādu pārmācīt, – Ella iebilda, – drīzāk jājautā, vai mēs joprojām mīlam viens otru.

– Tu viņu mīlēji, es zinu. Kas ir mainījies?

Tobija sejas izteiksme bija tik nopietna, tik aizkustinoši sāpīga, ka Ella bija spiesta novērsties. “Mainījies ir itin viss,” viņa domāja. Tad viņa piespieda sevi atkal paraudzīties uz Tobiju un piepeši redzēja savā priekšā nevis jaunu, atlētiska auguma vīrieti, bet to bēdīgo puisi, kāds viņš bija pirms septiņiem gadiem. Trauslu, labsirdīgu puisi, par kuru Ella bija solījusi rūpēties un kuru nozvērējās sargāt no visām sirdssāpēm, ja vien tas būs viņas spēkos.

Eliksija, paklausījusi brālim un nolikusi presi, atkrita dīvānā blakus Ellai un tad noliecās pie savas audekla plecu somas, kas bija pamesta uz grīdas. Parakņājusies tajā, viņa izņēma laukā sainīti tādā pašā papīrā kā Lorensa dāvana.

– Šī domāta tev, – viņa teica. – Es gribēju pateikties par… tu jau zini, par tavu palīdzību, kad man tā bija nepieciešama. Tu to nebūtu darījusi, ja tev nerūpētu tas, kas notiek ar mani. – Viņa pameta mulsu skatienu uz brāli, tad no jauna pievērsās Ellai. – Ir jau labi, Tobijs visu zina. – Eliksija iespieda sainīti Ellai rokās. – Ver vaļā! Es ceru, ka tev patiks, – viņa mudināja.

Ella rūpīgi attina iesaiņojuma papīru un ieraudzīja pašdarinātu fotogrāfijas ietvaru, tieši tādu pašu, kādu Eliksija bija uzdāvinājusi tēvam. Tajā ievietotais attēls bija klasisks ģimenes uzņēmums – Lorenss un Ella, Tobijs un Eliksija. Nesmaidīja vienīgi meitene. Ella atcerējās, ka fotografēja Lorensa tēvs Meifīldas nama dārzā un meitene bija sūrojusies, ka nespējot smaidīt, ja saule žilbina acis.

Saviļņojumā Ellas acis pieplūda asarām. Abi Lorensa bērni bija ieradušies, jo mīlēja savu tēvu un vēlējās, lai viņš būtu laimīgs. Viņi no sirds ticēja, ka Ella spēj darīt Lorensu laimīgu. Pavisam vienkārši.

“Ja nu viņiem taisnība, ja nu es patiešām spēju darīt Lorensu laimīgu un tādējādi iegūt laimi arī pati?”

Bija Lielā piektdiena. Ebersoha un tās apkārtne bija cilvēku pilna, visi ieradušies pavadīt te Lieldienu brīvdienas. Ceļi bija pārblīvēti pilnpiedziņas automašīnām, kas lepojas ar personalizētām numura zīmēm un treileriem, kas ved šurp laivas un ūdensslēpes. Kad spēkrati nokļuva līdz pludmalei un stāpelim, sāka virmot kaislības, jo uztrauktas sievietes, kam uz acīm ir saulesbrilles ar pārāk lieliem stikliem, bet kājās dizaineru zīmolu gumijas sandales, bezcerīgi neapjēdza aizkaitināto vīru izkliegtas pavēles, kam vajadzēja palīdzēt iedabūt peldlīdzekļus ūdenī. Šo izrādi vēroja gan tie pašapmierinātie ļaudis, kas jau bija tikuši galā ar minēto uzdevumu, gan Ītanam līdzīgie, kam nebija laivu, ar ko dižoties, bet kuri gluži vienkārši cerēja gūt piekrastē mazliet miera un klusuma.

“Diemžēl cerības ir vājas,” Ītans nodomāja, iedzinis zemē pēdējo kārti košam aizslietnim, kura uzdevums bija aizsargāt viņa sievu un meitu no postoša, kaut arī neesoša vēja. Frensīnai allaž bija grūti izlaipot starp vēlēšanos pasargāt sevi no apgrūtinošiem dabas elementiem un būt saskatāmai, jo te taču bija Ebersoha, izslavēta arī kā Češīra pie jūras, kur izmet enkuru grāfistes sabiedrības krējuma eskadras. Līdz šim Ītans bija pamanījis piecas attāli pazīstamas ģimenes – divu Valentīnas skolasbiedru vecākus, viņas ortodontu ar sievu un divus pārus, kuru vārdus nebija iespējams atcerēties, bet sejas šķita kaut kur redzētas.

“Priežu kotedža” bija nopirkta pirms trim nedēļām, un šī bija pirmā reize, kad ģimene ieradās atpūsties savā jaunajā īpašumā. Frensīnas iznīcinošā tērēšanās kāre negrasījās apsīkt, gluži otrādi, tā nevaldāmi pieņēmās spēkā. Viņa jau bija samaksājusi veselu bagātību par mēbelēm un, viņasprāt, pamatvajadzībām, kā arī sameklējusi arhitektu, kuram bija uzdots uzsvaidzināt šo jaunieguvumu. Dievs vien zina, kur viņa grasījās atrast naudu iecerētajām pārbūvēm.

It kā ar to visu vēl nepietiktu, sievas vecāki dzīvoja tikai divsimt jardus tālāk, bet pēcpusdienā viesos ieradīsies Pekstoni. Tovakar Frensīna rīkoja jautru zivju un ceptu kartupeļu ballīti. “Dīvaini gan, mājās viņa labāk upurētu aci, nekā mielotos ar tik parastu ēdienu, toties Ebersohā viņai tas šķita gluži pieņemami. Varbūt viņai likās interesanti atdarināt Mariju Antuaneti, kam Versaļas dārzos patika tēlot zemnieci?” Ītans iztēlojās sievu iesaucamies: “Ak, cik jocīgi ir ēst vienkāršo cilvēku pārtiku!” Tā nebija tikai sagadīšanās, ka Frensīna mainīja savu nostāju, jo veikals, kurā tirgoja šīs maltītes, piederēja kādam pārbēdzējam no Česteras un bija pieminēts žurnālā “Češīras Dzīve”, kad ieguva godalgu par šajā apvidū vislabākajām zivīm ar kartupeļiem. Cik nu Ītans zināja, cenas veikalā bija tik astronomiski augstas, ka neviens saprātīgs vietējais tur neiepirkās.

Izpildījis savu pienākumu un uzstādījis aizslietni, Ītans atlaidās sauļošanās krēslā. Šī visnotaļ tradicionālā mēbele bija izgatavota no koka un svītraina audekla; līdzīgus krēslus viņš atcerējās no bērnības. Kaut arī dizains bija tik nepretenciozs, ka pat atsauca atmiņā neskaitāmus puikas gadu kautiņus, tā rāmis bija taisīts no cietkoksnes, bet audekla daļas no nebalinātas kokvilnas, un šī iemesla pēc veikals, kurā Frensīna bija tos iegādājusies, atļāvās prasīt par krēslu gandrīz deviņdesmit mārciņas. Nekaunība – deviņdesmit par sauļošanās krēslu! Pasaule patiešām juka prātā.

– Ītan, es esmu atstājusi automašīnā savu žurnālu.

“Un ko tu gribi no manis?” Ītans klusībā attrauca un pat nepakustējās.

Tad Frensīnas balsī ieskanējās glaimīgi toņi; viņasprāt, tas līdzēs panākt savu. – Lūdzu, varbūt tu varētu man atnest to žurnālu? Laikam es atstāju to uz sēdekļa.

Sākumā Ītans grasījās iedot viņai auto atslēgas, bet tad pārdomāja. “Labāk taču ar dibinātu ieganstu paklaiņot apkārt, nevis sēdēt šeit un izlikties, ka nepavisam negarlaikojas līdz nāvei.”

– Ja jau esmu piecēlies, varbūt varu atnest vēl kaut ko? – viņš apvaicājās. – Valentīna, vai tu neko neesi aizmirsusi? Varbūt gribi saldējumu?

Pēc Frensīnas skatiena varēja nospriest, ka Ītans nule piedāvājis ierakt savu meitu smiltīs. – Vai tu vispār apjēdz, cik daudz kaloriju ir saldējumā?

– Tādā gadījumā es to uzskatu par atteikšanos. Valentīna? Tu arī skaiti kalorijas?

Meita neatbildēja. Viņa manīgi sakārtoja savu bikini un vēroja puskailu, pinkaini noaugušu puisi ar rugājiem klātu zodu, kas tobrīd veikliem soļiem pagāja viņiem garām. Jaunekļa šorti sniedzās krietni zem ceļgaliem, un viņš atgādināja idiotisko personāžu no “Skūbija Dū” filmām, tikai augums likās veidots mazliet labāk.