Nokrita Deivs. Apgāzās grils.

Gar zemi bija arī Vērnons.

Velna Sids piebiedrojās vispārējam juceklim un metās paķert kādu desiņu, tomēr Beba negrasījās to pieļaut. Neganti rūkdama, kuce atspērās ar spēcīgajām pakaļkājām, lēcienā uzkrita virsū Velna Sidam, ietrieca zobus tā mīkstajā, treknajā ķermenī un ņēmās to purināt kā rotaļlietu.

Troksnis bija briesmīgs, un to radīja ne jau tikai Sids. Visi spiedza un kliedza, bet pat negrasījās kaut ko darīt. Megija paķēra pirmo, kas patrāpījās pa rokai, proti lāpstu, ar kuru viņa allaž sakopa Velna Sida atstātos nesmukumus, un no visa spēka trieca to pa kādu no Bebas ķermeņa daļām, kas palika mierā vismaz tik ilgi, lai varētu trāpīt.

Tā izrādījās Bebas galva.

Iestājās draudīgs klusums.

Vakars bija silts un glāsmains, vīns izcils, maizītes ar kūpināto lasi brīnumgardas, skats uz jūru satriecoši skaists. Perfekti priekšnoteikumi perfektam vakaram.

Ja vien tā būtu…

Jau pēc “Priežu kotedžā” pavadītas nieka pusstundas kļuva skaidrs, ka vakars izvērtīsies par pašu nejaukāko nejauki pavadīto vakaru vēsturē. Papēži atkal klikšķēja: “Es esmu boss, es esmu boss, to tu paturi prātā.” Apāvusi krēmkrāsas augstpapēžu sandales ar vaļēju purngalu, Frensīna Edvardsa nepārprotami lika manīt, ka neuzskata par pieņemamu brīvdienās saieties ar algotiem izpalīgiem. Tā vietā, lai nodotos viesībās ierastajai tērzēšanai par laikapstākļiem, jaunāko filmu, kas obligāti jānoskatās, vai valdības pēdējām mahinācijām, viņa itin kā ierādīja Ellai tās īsto vietu un runāja tikai par viņas darbu, uzstājīgi mēģinot panākt, lai viņa uzņemas pārkrāsot “Priežu kotedžas” telpas. No šī temata Frensīna neatkāpās ne soli.

– Pietiks, Frensīna, – visbeidzot iejaucās Ītans, pasniegdams apkārt stikla trauku ar maizītēm. – Pārrunāsim to citā reizē, nav godīgi nomocīt Ellu ar šādām runām. Viņa taču ir mūsu viešņa.

Sieva pavērās uz Ītanu tik neganti, it kā apvaldītu vēlēšanos paņemt maizīšu trauku un uzmaukt to viņam galvā. – Es vis neteiktu, ka darba piedāvājums būtu uzskatāms par cilvēka mocīšanu, – viņa spīvi izmeta. – Manuprāt, šajos grūtajos laikos Ella būtu pateicīga par jaunu pasūtījumu. – Viņa strauji pagrieza galvu. – Vai tā nav, Ella? Vai jūs nebūtu pateicīga?

Uzrunātā piespieda sevi iemānīt lūpās vislaipnāko smaidu. – Man ir ļoti paveicies, jo darbu kalendārs ir saplānots daudzus mēnešus uz priekšu. Gadu gaitā man izveidojies plašs klientu loks, kas regulāri atgriežas; cik ilgi vien tie vēlēsies iekārtot jaunus mājokļus vai esošajos ieviest jaunākās interjeru modes tendences, man nevajadzēs sūroties par bezdarbību. – Viņas smaids kļuva vēl platāks. – Man patiešām ir veicies.

– Ar veiksmi tam nav nekāda sakara, – iebilda Lorenss, kurš līdz šim nebija teicis gandrīz ne vārda un sēdēja sakrustotām kājām, nemierīgi šūpodams tikai kreiso pēdu. Ella zināja, ka tā nav laba zīme. – Tu esi cītīgi strādājusi, lai piesaistītu sev uzticamus klientus un iegūtu izcilu reputāciju, – viņš turpināja. – Mēs ļoti lepojamies ar tevi. Vai tiesa? – Pēdējais jautājums bija domāts Tobijam un Eliksijai. Kaut arī Ella būtu gatava vai apskaut Lorensu par atbalstu, bija grūti izlemt, kas izraisa lielāku neērtības sajūtu, viņa neveiklā aizstāvība vai abu bērnu paklausīgi piekrītošais galvas mājiens.

– Dieva dēļ, mainīsim taču tematu! – Ella iesaucās tēloti mundrā balsī.

– Nemainīsim vis, es gribu uzzināt kaut ko vairāk. – To sacīja Kristīna, kura ne tikai pastāvīgi apveltīja Ellu ar indīgiem skatieniem, bet arī būtu aprīkojama ar tīrskaņotāju, jo vēl neīstāk viņas sacītais nemaz nespētu izklausīties. Kad vien Ella uzdrošinājās paraudzīties uz šīs sievietes pusi, tūdaļ sastapās ar šīs būtnes ledaina nosodījuma pilnajām acīm. Šī bija tikai otrā abu sieviešu sastapšanās, bet, Ellai nezināmu iemeslu pēc, Kristīna Pekstone no sirds necieta viņu. – Mēs ar Ādamu protam novērtēt to, ka esat ļoti pieprasīta, tomēr mums gribētos, lai jūs uzņemtos vienu darbiņu arī mūsu mājās. Mēs vēlamies atsvaidzināt guļamistabu. Jūs drīkstat nosaukt savu cenu.

– Tikai uz priekšu, – attrauca šīs sievietes vīrs, – neļauj sevi izsist no sliedēm.

– Dārgais, neesi aplamnieks. – Kristīna pieliecās viņam tuvāk, lai noglāstītu roku ar pārspīlētu un mulsinoši seksuālu žestu. – Tu taču zini, ka mēs varam to atļauties.

Šī pāra meita izteiksmīgi palūkojās debesīs. Kāds gan tur brīnums? Toties nelga vīrs plati uzsmaidīja sievai, jo bija mīksts kā vasks viņas rokās. – Labi, ja jau tu tā vēlies.

– Vēlos gan, dārgais.

“Man tūdaļ kļūs nelabi,” nodomāja Ella. “Vēl mirklis, un šī manipulatīvā būtne piespiedīs vīru vārtīties uz muguras, lai varētu pakutināt viņa prāvo vēderu.”

– Vai kāds vēlas maizītes? – piedāvāja Ītans, kura sejas izteiksme liecināja, ka arīdzan viņu moka nelabums. – Vēl vienu alu, Tobij? – viņš laipni piedāvāja. – Šķiet, ka jums glāze tukša.

– Pateicos, viss kārtībā, – atbildēja nabaga Tobijs, kas droši vien jutās briesmīgi.

– Visa šī padarīšana ir pārāk garlaicīga. – Pielēca kājās Valentīna, kas valkāja melnu lencīšu krekliņu un driskainus džinsa svārciņus, kas bija tik īsi, ka teju vai pavēra skatienam biksīšu stakli. – Nāc, Ketij, lai pieaugušie turpina tādā pašā garā.

– Pagaidi, Valentīna, tas nav visai pieklājīgi. – Ītans sarauca pieri. – Bet Eliksija un Tobijs?

Meitene paraustīja plecus. – Viņi arī var nākt, ja grib. Tēlotā vienaldzība nespēja apmānīt Ellu. Četri jaunākie viesību dalībnieki nebija pārmijuši savā starpā ne vārda, tomēr Valentīna bija visai cītīgi pētījusi Tobiju. “Vari pat nesapņot,” nodomāja Ella, “viņš tev ir daudz par labu.”

– Kurp īsti jūs grasāties doties? – vaicāja Ītans.

– Hallo, mister Nezinīti, mēs iesim turpat, kur bijām vakar. Vēlāk tur tiek rīkota pludmales ballīte. Tad jūs nāksiet?

Jautājums tika uzdots Eliksijai, tomēr nepārprotami bija mērķēts Tobijam. Saskatījušies brālis un māsa piecēlās. Pēc tam saskatījās Lorenss un Tobijs; bija skaidrs, ka tas nozīmē vārdos neizteiktu piekodinājumu uzraudzīt māsu.

Ītana piere joprojām bija saraukta. – Jūs zināt noteikumu… Nekādu alkoholu! Vismaz jums, meitenes, vecums to nepieļauj.

Ādams Pekstons iesmējās. – Piebremzē, Ītan, bērniem nekas nenotiks. – Viņš pagramstījās pa bikšu aizmugures kabatu un izvilka dažas naudaszīmes. – Te būs, bērni, papriecājieties.

– Nekādu alkoholu, – Ītans stingri palika pie sava.

– Tēt! Vai tu vispār saproti, cik vecmodīgs tu esi?

– Man vienalga. Ja sajutīšu kaut mazāko alkohola smaku, kad tu atgriezīsies, sēdēsi mājas arestā, – viņš stingri pielika sarunai punktu.

– Labi. – Valentīna izpildīja tik izteiksmīgu acu pārbolīšanu pret debesīm, kas jebkuru līdzīgu Eliksijas priekšnesumu aizbīdītu ne vien ēnā, bet pat Mēness neredzamajā pusē. – Varētu domāt, ka jūs visi te būsiet skaidri kā stikliņš, kad mēs atgriezīsimies, – viņa izmeta. – Kā būtu ar mazu naudas pabalstiņu, tēt? – Sacīto papildināja pastiepta roka.

Meitenes nekaunība izraisīja vēlēšanos ar pļauku iemācīt viņai mazliet labākas manieres. Kas īsti apsēdis šīs pusaudzes?

– Nu tā, – Ādams ierunājās, kad tā saucamie pieaugušie bija projām, – ar ko nodarbojaties jūs, Deivid?

– Es esmu vīna importētājs, un mani sauc Lorenss, nevis Deivids.

Ādams iesita ar plaukstu sev pa pieri. – Piedodiet, es mūždien jaucu vārdus. Tātad vīna importētājs. Tas ir tāds kā sapņu darbs, vai ne? Iedosiet man savu kontaktinformāciju, jo katram noder savs piejaucēts vīna tirgotājs.

Lorensa saspringtā seja nebūt neliecināja par piejaucētību, gluži tāpat arī pēda, kas kustējās aizvien straujāk. Droši vien viņš brīnījās, kāpēc piekritis piedalīties tik nejaukās viesībās. “Tur lielā mērā vainojams Ītans,” Ella nodomāja. “Kas gan viņam bija uznācis? Ko viņš cerēja iegūt, šādi sapulcinot visus kopā?”

“Vai manu dieniņ,” nodomāja Ītans, kad devās uz virtuvi pēc nākamās vīna pudeles. Ielūgt Ellu nudien nebija izrādījusies pati veiksmīgākā no viņa idejām. “Tā man arī vajag par aplamo vēlēšanos pabūt Ellas tuvumā.”