– Tu laikam joko! – viņš uzsprāga. – Kā lai es to izdaru, ja mana pēcpuse ir gandrīz pārogļojusies?

Sakrustojis muskuļotās Papaija rokas uz masīvajām krūtīm, dzīvojamās istabas durvīs smiedamies nostājās Vērnons. – Tas tev iemācīs nebāzt pēcpusi kvēlojošās oglēs!

Nekas nespēj līdzināties brāļu mīlestībai, kā arī tieksmei pārspīlēt savas ciešanas. Tiesa, Deivs bija apdedzinājis pēcpusi, bet ne jau tik nopietni, turklāt apdegums nebija lielāks par laukumiņu, ko nosegtu pilngraudu biskvīts.

Un tad, itin kā beidzot izpeldējusi virspusē no Megijas vārdu izraisītā šoka dzīlēm, priekšnamā iznāca Brenda. – Vai jūs zināt, ko šai kucei pietika nekaunības man pateikt? – viņa sēca.

– Tagad ne, Brenda. – Megija pagurumā nopūtās. – Vai tad tu neredzi, ka mēs mēģinām palīdzēt Deivam?

To vīramāte nelikās dzirdam un sāka pārstāstīt Megijas monologu. Atkārtojumā tas viss izklausījās krietni iespaidīgāk.

Durvīs aiz Vērnona parādījās arī Šellija. – Vai redzat! – viņa ieķērcās, ar pirkstu rādīdama uz Megiju. – Es taču teicu, ka viņai piemīt sadistiskas noslieces!

– Es tā nemaz nedomāju, – Megija meloja. – Tikai… es to visu pateicu šoka iespaidā.

– Šoka iespaidā? – brēca Šellija. – Es tev tūlīt pateikšu, kas ir īsts šoks. Šoks ir tad, kad traka sieviete nosit tavu nabaga nevainīgo sunīti kā neaizsargātu roņu mazuli!

– Es negribēju nosist Bebu, tikai mēģināju glābt… – Lūdzu! – novaidējās Deivs. – Vai kāds tomēr…

– Tad kāpēc tu Brendai tikko pateici, ka vēlies, kaut arī Sids būtu pagalam? – Šellija kliedza uz Megiju, bet Deiva seja pamazām ieguva neglīti sarkanu toni.

– Paklau, varbūt jūs visi aizvērtos un palīdzētu man tikt augšā? Man ir sasodīti steidzama vajadzība, – viņš pacēla balsi.

Šellija nosodoši paklakšķināja mēli. – Tu man nepavēlēsi, Deiv. Ja tu būtu paklausījis manam ieteikumam un paplašinājis apakšstāvu, te tagad būtu tualete un tu nebūtu tik nelaimīgs. Pat bez paplašināšanas te pieliekamā vietā zem kāpnēm varēja iebūvēt tualeti ar kādu no tām sistēmām, kas visu sasmalcina, bet tu…

Megija paslēja roku. – Šellij, esi tik mīļa un paklusē! Vai neredzi, ka Deivam ir slikti?

– Slikti? Es tev tūlīt pateikšu, kas ir pa īstam slikti! Kad jāredz, ka tu…

– Paklusē!

– Vērnon, vai tu mierīgi noraudzīsies, ka Megija runā ar mani šādi?

– Lūdzu, – ievaidējās Deivs. – Es taču negribu, lai mani uznes Everestā, sasodīts, man tikai jāpievārē šīs kāpnes!

– Labs ir, mūsu Deiv, – Vērnons pielaidās. – Tiksim galā ar tevi, kamēr tu neesi noslapinājis paklāju, kā to reiz izdarīji vecpuišu viesībās. – Par spīti sastieptajai plaukstas locītavai, Vērnons ar vienu žiglu kustību uzvēla brāli sev plecā kā kartupeļu maisu. – Vai kāds tev ir teicis, ka nedrīkst ēst tik daudz pīrāgu? Tev jādabū sevi tādā formā, kāda ir man, citādi tevi drīz vien nogāzīs sirdslēkme, gluži tāpat kā mūsu tēti.

– Vēl viens tamlīdzīgs padoms, un es noslapināšu tevi, – novaidējās Deivs.

Kad brāļi jau bija augšā, Megija saklausīja Vērnonu sakām: – Es tev došu vēl vienu padomu, brāl. Tu nedrīksti pieļaut, ka Megija tā runā ar mūsu mammu. Viņai galvā kaut kas ir samežģījies. Viņa nebija visai pieklājīga arī pret manu Šelliju. Kāda muša viņai iekodusi?

Deiva atbildi Megija nesaklausīja, jo tika aizvērtas vannasistabas durvis. Viņa uzgrieza muguru kāpnēm, lai tūdaļ sastaptu abu sieviešu caururbjošos skatienus. Dīns bija pamanījies nozust. Megija vēlējās, kaut arī viņa to spētu. – Kas ir?

– Mēs gaidām atvainošanos, – pavēstīja Šellija.

Megija bija nonākusi pietiekami tālu un vairs nedzīrās atkāpties, jo vairāk tāpēc, ka taisnība bija viņas pusē. – Tādā gadījumā nāksies ilgi gaidīt, jo es negrasos atvainoties nevienam. Ja jums tas nepatīk, es ierosinu abām doties projām. – Šellijas spilgti uzkrāsotās acis teju vai izlēca no dobumiem. Brenda sakampa savas gārdzošās krūtis. – Vēl vairāk, – Megija turpināja, jo tagad viņu nesa neapturams spēks, kas lauzās ārā pēc gadiem ilgas rūgtuma krāšanas sevī, samierināšanās ar neskaitāmiem apvainojumiem, nespējas izteikt to, ko patiesībā domā. – Jo ātrāk jūs pazudīsiet, jo labāk. Laimīgu taciņu! Ja te kādam pieklātos atvainoties, tad tieši jums. Tev, Šellij, ka atvedi šurp to bīstamo suņa neradījumu, savukārt tu, Brenda, vispār nezini, kas ir pateicība. Es izglābu tavu pretīgi smirdošo suni, bet tu vienalga nespēj cilvēcīgi pasacīt paldies. Es gribētu zināt, kā tas var būt, ka tu savas dusmas nevērs pret Vērnonu un Šelliju, bet visa vaina tiek uzkrauta man? Vai tāpēc, ka jūs mani ienīstat tikpat dziļi, kā es ienīstu jūs?

Šellija nosēcās un kā sargājot aplika roku Brendai, kurai sargāšana bija nepieciešama tikpat lielā mērā kā… asinskāram rotveileram. – Tu nedrīksti ar mums tā runāt, – sabozās Šellija.

– Muļķības, Šellij, es nupat to darīju.

– Paskatīsimies, ko par to visu teiks mūsu Deivs, – Brenda piemeta savu artavu.

– Ja viņš saprot, kas pašam nāk par labu, tad Deivs klausīs man.

– Tu esi traka! – Šellija spalgi iespiedzās. – Galīgi nojūgusies!

Megija tuvojās abām. – Tam jūs varat ticēt. Es par sevi neatbildu un esmu tikai par mata tiesu no īsta vājprāta, tāpēc uzmanieties. Vienu dienu es slepkavoju suņus, bet kas zina, kam es uzbrukšu nākamajā reizē.

Abas sievietes bija gatavas bēgt kā apsvilinājušies kaķi.

– Ei, ko jūs gaidāt? – Megija nerimās. – Tip-tap, augšā pa kāpnēm, abas!

– Kāpēc? – Jautājumu uzdeva Šellija.

– Lai sakravātu Brendas mantiņas. Tagad lai pretīgā ragana padzīvo pie jums. Paskatīsimies, cik ilgi izturēsi tu, iekams tev radīsies vēlēšanās apgriezt viņas kaulaino kaklu!

Kad Ella apjauta, ka darbojas ar zobu suku tik spēcīgi, ka sāk asiņot smaganas, viņa palūkojās uz sevi spogulī virs izlietnes un mēģināja pievērsties nomierinošām domām.

No tā nekas prātīgs nesanāca.

Viņa spēja prātot tikai par graujošo ietekmi, ko Ītans tajā vakarā bija atstājis uz viņu, kā arī potenciāli graujošo ļaunumu, ko viņš varbūt paspēja nodarīt viņas un Lorensa attiecībām.

Kad viņi rokrokā bija atgriezušies mājās, Lorenss teju taustāmā atturībā apvaicājās, ko abi tik ilgi pārrunājuši dārza otrā galā. Ella atkārtoja Ītana versiju, proti, ka viņš sievas uzdevumā mēģinājis grozīt Ellas lēmumu un panākt, lai viņa uzņemas “Priežu kotedžas” interjera pārveidošanu. Lorensa atbilde aprobežojās ar mazliet spēcīgāku plaukstas spiedienu un piezīmi par Edvardsu un Pekstonu savstarpējo attiecību dinamiku. – Savādi ļaudis, – viņš teica. – Man radās iespaids, ka viņi lāgā nemaz neizjūt patiku cits pret citu. – Ella piekrita šim vērojumam un mainīja sarunas tematu.

Kad Ella aizvēra mazās, ar guļamistabu savienotās vannasistabas durvis, Lorenss pacēla acis no jaunākā Sebastjana Folka romāna un atmeta sānis segu viņai atvēlētajā gultas pusē. – Es nupat iedomājos… – viņš iesāka, kad Ella ieslīdēja līdzās. – Ko tu iesāksi ar šiem cilvēkiem?

– Kuriem cilvēkiem? – Tomēr Ella skaidri zināja, par ko viņš runā.

– Edvardsiem un Pekstoniem. Vai tu uzņemsies izpildīt viņu pasūtījumus?

– Pat negrasos to darīt.

– Tomēr tas būtu tā vērts. Viņi taču ļauj tev nosaukt savu cenu. – Lorenss pasmaidīja. – Tādas izdevības nemaz tik bieži negadās, vai ne?

Ella bija šokēta. – Es nudien nezināju, ka tu esi tik viltīgs un naudaskārs.

Lorenss turpināja smaidīt. – To viņi ir pelnījuši, ja sagādāja mums tik briesmīgu vakaru.

– Es atvainojos, ka manis dēļ vajadzēja tā ciest.

– Diezin vai tā ir tava vaina. Es priecājos, ka Eliksijai neiepatikās šī Valentīna. Bail pat iztēloties, ka viņa varētu draudzēties ar tik rupju un izlutinātu skuķi.

Ironija piespieda Ellu novērsies. Pavisam nesen arī Eliksija būtu pelnījusi gluži tādu pašu, ja ne vēl sliktāku raksturojumu, tomēr tie laiki bija pagājuši, un paldies Dievam. Ja salīdzina ar Valentīnu, tagad viņa bija gluži vai paraugmeitene.

Pametuši “Priežu kotedžu” tik drīz, cik vien pieklājība atļāva, Ella un Lorenss atgriezās mājās, kur atrada Tobiju un Eliksiju uz dīvāna. Abi mielojās ar līdzņemamām picām un skatījās DVD. Arī viņi pēc pirmās izdevības bija aizbēguši no Valentīnas un Ketijas. Lepodamās ar šo bērnu prasmi atšķirt labu no ļauna, Ella bija apskāvusi abus, un tas pamudināja Eliksiju apvaicāties, vai Ella jūtas labi. – Daudz labāk, kad esmu šeit kopā ar jums, – viņa apgalvoja un paņēma picas šķēli no kārbas Eliksijai klēpī. Tādu pārdrošību agrāk viņa nebūtu atļāvusies.