– Un ko īsti nospriedāt? – viņš paskubināja.

Megija nopūtās un pastāstīja šim vīrietim to pašu, ko bija stāstījusi Ellai.

– Tas ir skarbi, – viņš atzina, kad stāsts bija galā. – Tomēr… varbūt ir vērts sazināties tieši ar Derilu? Varbūt viņš iepazinās ar kādu citu tāpēc, ka vēlējās novērst domas citā virzienā? Tas nudien būtu cilvēka dabā.

– To pašu teica arī Ella.

Piepeši viņš pasmaidīja un atkal daudz lielākā mērā līdzinājās izskatīgajam vīrietim, ko Megija pazina. Viņa sejā pamazām atgriezās sārtums. – Ja tā teica Ella, tas ir tiesa.

Savas atklātības dēļ Megija uzskatīja, ka nav iemesla neuzdot Edvardsa kungam dažus jautājumus. Godīga apmaiņa nekādā ziņā nav laupīšana, vai ne? – Sakiet, kādas ir jūsu attiecības ar Ellu? – viņa pavaicāja.

– Nekādas. Absolūti nekādas.

– Tā vis nešķiet, ja jūs no visas sirds dejojat un dziedat viņas dārzā. – Megija smaidīja.

Viņš vilcinājās atbildēt, atvēra muti, lai kaut ko teiktu, tad atkal to aizvēra, pastiepa roku un vilka ar pirkstu ap trauku paliktni. – Tas paliks tikai starp mums, norunāts?

– Protams.

– Patiesība ir tā, ka attiecībās ar Ellu nenotiek nekas, un ne jau tāpēc, ka es nemēģinātu, bet Ella ir darināta no izturīgāka materiāla, nekā mēs abi. Viņa spēj pretoties kārdinājumam, tas aizslīd viņai pāri, it kā viņa būtu no teflona.

Megija iesmējās. – Varbūt viņa jūs gluži vienkārši nemīl, Edvardsa kungs? Vai tas jums nav ienācis prātā?

Arī viņš iesmējās. – Pastāstiet, kā īsti tas ir!

– Man to vajadzēja izdarīt jau sen.

– Jūs runājat par Storma kungu?

– Viņu un viņa nejēdzīgo ģimeni. Visi viņi ir vienādi.

– Cik ilgi jūs jau uzkopjat mūsu mājokli?

– Aptuveni četrus gadus.

– Jūs droši vien par mūsu ģimeni zināt daudz vairāk nekā jebkurš cits, – Ītans domīgi bilda.

Megija pamāja ar galvu. – Tā ir daļa no mana darba. Tīrot un uzkopjot uzzina visu ko, tikai nedomājiet, ka es jebkad esmu speciāli okšķerējusies.

– Nekādā gadījumā. – Ītans pabeidza tukšot kafijas krūzi un piecēlās. – Man jādodas projām, ir vēls.

– Jūs taču neatbraucāt šurp ar savu auto, vai ne? – Megija pavaicāja, ielūkojusies pulkstenī; tas rādīja gandrīz trīs. Iespējams, ka trieciens pa galvu bija šo vīrieti atskurbinājis, bet pirms tam viņš atradās pamatīgā skurbulī. Bail pat iedomāties, ka viņš būtu sēdies pie stūres.

– Nē, es atbraucu ar taksometru.

– Es ļoti šaubos, vai tik vēlā stundā šeit tāds būs atrodams. Kā jūs tiksiet mājās?

– Jā… – viņš novilka. – Labs jautājums. Patīkami, ka vismaz viens no mums domā.

– Jūs varētu pārnakšņot šeit, tomēr es nezinu, ko par to teiktu Ella. Ja gribat, es jūs aizvedīšu uz mājām.

– Abas iespējas liek nonākt pie secinājuma par nelietīgu otra cilvēka laipnības izmantošanu.

Beigu beigās Megija apģērbās un aizgādāja viņu uz “Ceriņiem”. Ītans palūdza, lai viņu izlaiž uz avēnijas stūra, tad vai simto reizi patencināja Megiju, bet viņa ilgi noraudzījās viņam nopakaļ ielas laternu gaismā – vīrieša pleci bija sagumuši, galva noliekta.

“Nabadziņš! Viņam jāatgriežas pie tās kuces, kas skaitās viņa sieva. Savādi, ka viņš nav vienaldzīgs pret Ellu. Lai kā es lepotos ar māju saimnieku iepazīšanu, par Edvardsa kungu un Ellu man nebija modušās ne mazākās aizdomas. Ella prata glabāt noslēpumus, tas nu jāatzīst.”

Atpakaļceļā Megija prātoja par to, ko bija teikusi gan Ella, gan Edvardsa kungs. “Vai viņiem taisnība? Vai man vajadzētu sazināties ar Derilu?”

Ella bija novēlojusies. Viņa apsolīja, ka iegriezīsies pie Megijas, kad abas būs beigušas darbu, tomēr viņai tik ļoti gribējās pabeigt karnīzes apzeltīšanu Belmontholas dzīvojamā istabā, ka zuda laika izjūta. Noruna atausa atmiņā tikai pēc tam, kad istabā ienāca Hels, kurš nostājās pie sastatnēm, lai apbrīnotu viņas veikumu, un ieminējās, ka esot jau vēls. Ella žigli sasaiņoja savus darbarīkus, atstāja Megijas tālruņa balss pastā atvainošanos un brauca uz mājām.

Tā kā Ella bija atgriezusies Meifīldā tikai pirms divām dienām, par mājām viņa domās joprojām uzskatīja “Smaidu kotedžu”. Iedzīve vēl nebija pārvesta, nemaz nerunājot par sarežģīto uzdevumu aizgādāt uz Meifīldu visu, kas atradās darbnīcā, bet piano, piano jeb pamazām, pamazām, kā itālieši mēdz teikt.

Lorensam nepatika viņas lēmums ielaist savā mājā Megiju. – Tu lāgā nepazīsti šo sievieti. Kurš zina, kādās nepatikšanās viņas dēļ iespējams iekļūt? – Ellai bija aizdomas, ka Lorensa attieksmi lielā mērā nosaka šķiras apziņa. Viņa acīs Megija bija tikai apkopēja, tātad cilvēks, kas nevar būt līdzvērtīgs, nevar būt draugs. Ar garo virkni sieviešu, kas gadu gaitā rūpējās par Meifīldas uzkopšanu, viņš sazinājās, atstājot rakstiskus rīkojumus un samaksu par paveikto darbu.

Ellai nekad nebija šķitusi svarīga cilvēka piederība tam vai citam sabiedrības slānim, jo uzskatīja, ka visi ir nākuši pasaulē, pateicoties Dieva žēlastībai. Viņas vecāmāte četrpadsmit gadu vecumā bija sākusi strādāt par trauku mazgātāju, bet pēc tam uzkalpojusies par virēju. Viņa aizgāja no darba, kad apprecējās ar tvaika katlu meistaru, un pēc gada laida pasaulē savu pirmo bērnu – Ellas māti.

Turpretī Lorenss bija uzaudzis gluži citā vidē, tālab Ella netiesāja viņu pārlieku bargi par principiem, kas viņam bija iegalvoti kopš agras bērnības. Lorenss piederēja pie vidusšķiras augstākā slāņa, bija apmeklējis privātskolu, politikā pieslējās labējiem, bet ne tik krasi noskaņotiem labējiem, lai liktu ieskanēties Ellas iekšējiem trauksmes zvaniem. Attiecību sākumposmā Ellu pastāvīgi uzjautrināja Lorensa itin kā pa jokam izmestie vārdi, ka viņš drīz vien izārstēšot Ellu no viņas aplamās noslieces uz sociālismu, gluži kā to savulaik esot izdarījis arī ar Ebigeilu. Viņa allaž atbildēja, ka tas nenotiks, drīzāk Lorenss esot tas, kuram derētu pārņemt Ellas uzskatus.

Tajā dienā, kad Tobijs pārgāja uz sesto klasi un paziņoja, ka vēloties būt Leiboristu partijas biedrs, Lorenss bija stāvās šausmās. Tikpat labi dēls varētu pavēstīt, ka grib iestāties sātana pielūdzēju sektā. Lorenss tūdaļ apsūdzēja Ellu, kura esot sekmējusi šādas Tobija noslieces. Viņa bija smējusies, ka nu gan Lorenss runājot aplami. – Ko gan citu tu varēji gaidīt no sava tik gudrā un saprātīgā dēla? Viņa vecumā ir tikai normāli pieslieties kreisiem uzskatiem.

– Ar mani tā nebija, – tiepās Lorenss.

Ella vēlreiz iesmējās un noskūpstīja viņu. Lorenss patiešām šķita satriekts. – Neraizējies, gan jau tu drīz pārvarēsi šoku, – viņa ieteica.

Kad vien Lorenss netika ar kaut ko galā un savā apjukumā šķita gluži neaizsargāts, Ella mīlēja viņu visvairāk. Arī tajos brīžos, kad pati sevī juta visvairāk spēka un pārliecības. Dabiskā vēlme darīt Lorensa pasauli labāku, darīt viņu laimīgu sākumā radīja pārliecību, ka viņa spēs pavadīt kopā ar šo vīrieti visu mūžu. Šādas izjūtas viņas sirdī nebija modinājis neviens cits vīrietis. Apziņa, ka esi nepieciešama un spēj mainīt kāda cilvēka dzīvi, patiešām nes ļoti spēcīgu emocionālo lādiņu.

Ella novietoja savu auto uz ielas pie “Smaidu kotedžas”, jo piebraucamo ceļu aizņēma Megijas transportlīdzeklis, tad izslēdza motoru un ieprātojās par priekšlikumu, ko Lorenss izteica pie brokastu galda – proti, viņas māju vajadzētu izsludināt pārdošanā. Ella tūdaļ attrauca, ka vēl neesot gatava māju pārdot. – Kāpēc labāk nepagaidīt, kamēr nekustamo īpašumu tirgus atspirgst pēc krīzes? – viņa iebilda. – Pa to laiku es varu māju izīrēt.

Joprojām ar grauzdiņu rokā, Lorenss garāmejot bija noskūpstījis Ellas galvvidu un grasījies doties uz darbu. – Dari, kā uzskati par vajadzīgu. Māja ir tava, es tikai izteicu ierosinājumu. Eliksija, – viņš sauca uz otro stāvu. – Šis ir pēdējais brīdinājums! Ja tu nebūsi lejā pēc divām sekundēm, varēsi iet uz skolu kājām.

– Manuprāt, viņa joprojām saldi guļ, – Ella bija teikusi. – Ir taču Lieldienu brīvdienas, vai neatceries?

Lorenss skaļi novaidējās. – Nu tu pati redzi, ka bez tevis es patiešām esmu kā bez rokām. – Viņš noskūpstīja Ellu vēlreiz, šoreiz uz lūpām, atstājot uz tām drupačas un asu citrusaugļu marmelādes garšu.