– Tu esi izvēlējusies jauku dienu, – viņš mundri ierunājās, kad Ella bija izkāpusi no auto un pienākusi klāt.

– Jauku dienu kam? – viņa atcirta, apņēmusies nepieļaut nekādu jautrību un nedot viņam iespēju vieglprātīgi izteikties par sagādātajām nepatikšanām.

– Iespējai padraiskuļoties. – Ītans strauji pagriezās un pārlaida skatienu plašajiem tīreļiem. Debesis bija skaidras, saule spoži spīdēja. Kaitinošā kārtā viņam bija taisnība, diena patiešām šķita jauka. – Zini, es neesmu bijis šeit augšā jau gadiem ilgi, – Ītans ierunājās atkal. – Protams, tev bija plāns patverties krogā, lai mani kārtīgi izlamātu, bet… Tā kā es esmu notiesātais, ļauj izteikt pēdējo vēlēšanos, labi? Pastaigāsimies! Starp citu, vai tu esi apbruņojusies?

– Līdz zobiem. – Ella sāka iet viņam līdzās. Abi šķērsoja šoseju, aiz kuras sākās labi iestaigāta taka.

– Es nojautu, ka šorīt jāuzvelk ložu necaurlaidīgā bruņuveste.

– Kas droši vien gadu gaitā izmantota ne reizi vien. Es par to nebrīnītos, – Ella stīvi atteica. “Vai Ītans tīšām izturas tik sasodīti līksmi?” – Domājams, tu saproti, ka esi kļuvis manā dzīvē par apzeltītu traucēkli. Tam jādara gals. Turklāt nekavējoties. Es vairs necietīšu tavu idiotisko uzvedību. Tu esi…

– Tev taisnība.

– Tu esi pārkāpis tik daudzas robežas, ka es gluži vienkārši nesaprotu, ar ko sākt. Es nespēju ne iztēloties, kas tev bija ienācis prātā, kad tu…

– Tev taisnība.

– Lūdzu, nepārtrauc mani. Es gluži vienkārši mēģinu panākt, lai tu saproti, cik lielā mērā…

– Savukārt es mēģinu panākt, lai tu velti netērē vārdus, – Ītans viņu pārtrauca vēlreiz. – Tev ir pilnīga taisnība. Es esmu uzvedies šausmīgi. Man ļoti žēl.

Ella nebija gaidījusi tik vieglu uzvaru, tālab pārsteigta bilda: – Hmm, tas ir labi, es jūtos atvieglota, ka tu beidzot izturies prātīgi.

– Es vienmēr esmu bijis prātīgs, Ella.

– Tādā gadījumā tev ir savāda izpratne par šo vārdu. Kādu dienu ielūkojies skaidrojošajā vārdnīcā. Es esmu pārliecināta, ka jēdziens “prātīgums” neietver rīcību, kad cilvēks pataisa sevi par muļķi, kad piedzēries nakts vidū uzrīko dziesmu un deju priekšnesumu manā dārzā.

– Lūdzu, neatgādini man to.

– Ko tu man iesaki darīt? Aizmirst, ka tamlīdzīgs izlēciens vispār bijis?

– Tas būtu noderīgi.

– Noderīgi būs arī tas, ka tu liksi mani mierā. Man būtu ļoti neērti tiesas ceļā pieprasīt, lai tu netuvojies man.

Ītans aprauti iesmējās. – Man gribētos domāt, ka tas bija joks, tomēr pārjautāt nez kadēļ nav patikas.

– Tu esi gudrs cilvēks.

– Man prieks, ka tu beidzot to atzīsti. – Viņš palēnināja soli, uzlika plaukstu Ellas delmam un apstājās. – Man patiešām ļoti žēl. Pēdējais, ko es jebkad vēlētos darīt, būtu tevi aizkaitināt vai sadusmot.

Ella pavērās uz viņa plaukstu, tad lēni pacēla skatienu līdz vīrieša sejai. Acis bija saulē piemiegtas, ap tām vīdēja sīkas grumbiņas. Viņai gribējās sacīt, lai Ītans pārtrauc šo pieskārienu, bet nez kādēļ to nedarīja un apjauta, ka nespēj atrauties no viņa skatiena tumšajām dzīlēm. Zem acīm ēnojās tumši loki un uztūkums; tā vien šķita, ka viņš nekad kārtīgi neizguļas. Arī šoreiz Ellai radās iespaids, ka viņš ir novājējis.

– Tu droši vien negribi, lai es tev pieskaros, – Ītans secināja. – Tas pārkāpj vienu no taviem visstingrākajiem noteikumiem.

– Tas liek man justies neveikli, – Ella nočukstēja.

– Es saprotu. Ja es zinu, ka tu jūties neveikli, tas savukārt liek justies neērti arī man.

– Tādā gadījumā tev nevajag tā darīt.

– Tev bieži ir taisnība, droši vien arī šoreiz.

Visbeidzot Ellai izdevās novērsties. – Šajā gadījumā nav jālieto nedz “bieži”, nedz “droši vien”.

Ītans pasmaidīdams atvilka roku, un viņi gāja tālāk. Ella pamanīja plāksteri un sarunas uzturēšanas labad apvaicājās: – Kā tava galva? Megija man teica, ka tu esot pamatīgi sasities.

– Lūdzu, iztiksim bez līdzjūtības, citādi es sākšu raudāt. Tu taču zini, cik jūtīgs es esmu.

Tālumā uz takas parādījās nopietni noskaņotu soļotāju pāris. Saliekušies uz priekšu, viņi pārvietojās visai straujā gaitā; bija skaidrs, ka abi stingri apņēmušies pieveikt sazin cik jūdzes, jo bija apbruņojušies ar mugursomām un tādām kā slēpošanas nūjām un apģērbušies tā, lai pārgājienā pa kalniem nekaitētu it nekādi laikapstākļi. Garāmejot viņi uzsauca līksmu “hallo” Ellai un Ītanam, bet viņu sejas izteiksme nepārprotami pauda ko citu: “Paskaties, tiem abiem taču nav kājās kārtīgu zābaku!”

Kad viņi atkal bija palikuši vieni, Ella teica: – Tālāk neiesim, man nav daudz laika.

Ītans norādīja pa labi, kur atradās nopļautas zāles laukumiņš un daži sēdēšanai noderīgi akmeņi. – Kā būtu, ka mēs brītiņu pakavētos šeit?

Tiklīdz viņi apsēdās, Ella paziņoja: – Es gribu, lai tu apsoli, ka liksi mani mierā un nebūs vairs nekādu izlēcienu nakts vidū.

– Ja tas patiešām ir tas, ko tu vēlies.

– Vēlos gan. Es esmu atgriezusies pie Lorensa, atkal dzīvoju kopā ar viņu, tāpēc nebūtu piedienīgi, ja man tuvumā grozītos tāds draugs kā tu.

– Tu atkal lieto vārdu “piedienīgi”.

– Tāpēc, ka… tas ir vārds īsti vietā. Ceru, ka tu manis sacīto uztver nopietni.

– No visas sirds, jo nespēju iztēloties nevienu, kas drauga lomai būtu vēl nepiemērotāks par mani. Es taču esmu sagājies ar Bin Lādenu, Radovanu Karadžiču un leiboristu politiķi Pīteru Mendelsonu. Vai es drīkstu tev kaut ko pavaicāt?

– Tas atkarīgs no tā, ko tu vaicāsi.

– Ja atkal nebūtu uzradies Lorenss, vai tu priecātos palaikam satikties ar mani, lai kaut ko iedzertu vai kopā ieturētu maltīti?

– Paklau, man vienmēr ir sagādājis problēmas tas apstāklis, ka tu esi precējies, un tas nosaka arī visu pārējo.

– Tomēr tā nav atbilde uz manu jautājumu, vai ne? Vai ir bijušas tādas reizes, kad tev sagādāja prieku mana sabiedrība?

– Jā, – Ella apstiprināja pēc pailga klusuma brīža. – Bija gan, un šī iemesla pēc es vairs nevēlos tevi sastapt.

– Tātad es nekļūdos. Mūsu attiecībās valdīja savstarpējs pievilkšanās spēks.

– Tā es neteicu.

– Toties vienmēr to izjuti un mēģināji noliegt.

Ellai mute palika vaļā. – Tava iedomība lāgiem nudien ir satriecoša.

– Nav runa par iedomību, tas ir fakta konstatējums. Vai es drīkstu tev pavaicāt vēl kaut ko?

Viņa nopūtās. – Itin kā noliedzoša atbilde spētu tevi aizkavēt…

– Ja es nebūtu precējies un tavā dzīvē nebūtu Lorensa, vai mēs varētu kļūt ne tikai par draugiem?

– Man nekad nav patikuši hipotētiski jautājumi, tie ir tukši un bezjēdzīgi.

– Nepiekrītu. Manuprāt, atbildes uz šādiem jautājumiem atklāj ļoti daudz.

– Labi, tad es uzdošu vienu hipotētisku jautājumu tev. – Ella pagriezās, lai uzlūkotu Ītanu. – Ir pilnīgi skaidrs, ka tu piederi pie tiem vīriešiem, kuri pieraduši no sievietēm allaž gūt sev vēlamo. Ja es būtu pārgulējusi ar tevi šo aplamību virknes sākumā, vai tagad tu liktu mani mierā?

Vai, panācis savu, tu sameklētu citu sievieti, ko tracināt? Viņš sarauca pieri. – Tad tā tu par mani domā? Ka es esmu seksuāli uzmācīgs tips?

– Atbildi uz manu jautājumu.

– Varbūt agrāk es esmu uzvedies tā, ka nemūžam neizpelnītos titulu “Gada labākais precētais vīrs”, tomēr pazemīgi apgalvoju, ka apzīmējums “seksuāli uzmācīgs tips” ir pamatīgs pārspīlējums. – Viņš ar kurpes papēdi iespēra pa akmeni, uz kura sēdēja. – Varbūt izklausīsies, ka es stāstu pasaciņas, bet man jāatzīst, ka esmu mainījies kopš sastapšanās ar tevi. Iepazinis tevi tuvāk, es atskārtu, ko īsti esmu meklējis visus šos gadus, proti, cilvēku, kuram es varētu justies īsteni tuvs. Draugu, uzticības personu un, jā, arī mīļoto. Tik ilgi es nebiju izbaudījis patiesas emocijas, ka sākumā pat nesapratu, ko esmu sācis izjust. Tu ļāvi tam notikt, es atkal jūtos kā dzīvs cilvēks. Man ļoti žēl, ja tas tevī izraisa aizvainojumu vai netīksmi, tomēr tā ir taisnība un mani pašu tas izbrīnī vairāk par jebkuru citu. Šī iemesla pēc es Ebersohā izturējos tik nelāgi. Biju traks no greizsirdības, ka tu esi kopā ar citu vīrieti. Tas piespieda mani apjēgt, cik spēcīgas patiesībā ir manas jūtas. Ella… – Ītans pagriezās pret viņu. – Es esmu tevī iemīlējies.