Viņa izrādīja māju jaunam pārim. Lorenss uzstāja, lai šo pienākumu atstāj aģenta ziņā, tomēr Ella saprata, ka īstais cilvēks, kurš pratīs veiksmīgi pārdot māju, ir viņa pati, nevis kāds uzbāzīgs divdesmit gadus vecs jauneklis, kas ož pēc cigarešu dūmiem un skūšanās losjona, turklāt ģērbies apnēsātā uzvalkā un lētās kurpēs.

Jaunā sieviete – sieva – jau bija ieguvusi pārliecību, ka šī māja ir tieši tāda, kādu viņi meklējuši. To viņa atzina jau pēc apakšstāva apskatīšanas, savukārt vīrs visvisādi nopūlējās, lai tēlotu vērīgu pircēju, šūpojot galvu un norādot uz visu, kas viņam šķiet aplams. Raugi, viņš vēloties atsevišķi uzceltu ēku, nevis namu rindas galā, dzīvojamo istabu dārza, nevis ielas pusē, viņam nepatīkot arī šaurais, garumā izstieptais dārzs, jo tam jābūt taisnstūra veidā. Viņš gribot garāžu pie mājas. Jaunajam vīrietim sejā bija rakstīts, ka viņš ir iesācējs kaulēšanās mākslā, un viņš dziļi maldījās, ja cerēja ar šīm neveiklajām piezīmēm samazināt cenu. Īpašums bija izlikts pārdošanā pavisam nesen, un Ella negrasījās atdot savu skaisto māju pirmajam, kas ierodas un vēlas to iegūt par zemāku cenu, nekā prasīts. Tas būtu krasā pretrunā ar viņas veselo saprātu.

Pēc desmit minūtēm Ella pieklājīgi izvadīja laukā apmeklētājus un virtuvē pagatavoja sev karstu dzērienu. Kad viņa ar tējas krūzi rokā atslēdza dārza puses durvis, lai dotos uz savu darbnīcu, iedžinkstējās mājas telefons.

Zvanīja Lorenss.

– Kā veicās ar mājas izrādīšanu? – viņš apvaicājās.

– Ne visai. – Ella izgāja dārzā.

– Tas neizklausās īpaši cerīgi.

Viņa pastāstīja par vīru, kas bija tēlojis neapmierinātību ar visu redzēto un šķiroties teicis, ka māja neatbilstot tam, ko viņi patiesībā meklējot. – Tomēr es varu derēt, ka viņi pēc pāris dienām izteiks vēlēšanos pirkt māju par zemāku cenu nekā prasītā.

– Nekas, gan jau atradīsies arī citi gribētāji. Vai tu tagad brauksi uz mājām?

– Nē, man vēl šis tas jāpaveic darbnīcā.

– Bet es patlaban gatavoju lasi. Ar citronu un koriandru, tieši tā, kā tev garšo.

– Varbūt tu to varētu atlikt uz pāris stundām?

– Patiesībā nevaru vis, Eliksija grib paēst tūlīt. Tu jau zini, cik ļoti viņa uztraucas par eksāmeniem, tāpēc mēs vakariņosim agri, lai līdz gulētiešanai viņa varētu atkārtot mācību vielu. Rīt jāliek eksāmens vēsturē.

– Tādā gadījumā pagatavo maltīti jums abiem, bet es sev kaut ko sagrabināšu, kad atgriezīšos.

– Tu jau otro vakaru rīkojies šādi. Nudien nesaprotu, kāpēc tu nepārved uz šejieni visu, kas atrodas tavā darbnīcā. Tev pašai būtu daudz vieglāk. Es taču apsolīju, ka palīdzēšu to izdarīt. Ja vien… – Teikums aprāvās nepabeigts.

– Jā, Lorens?

Iestājās ļaunu vēstošs klusums. Gaidīdama atbildi, Ella pameta skatienu apkārt. Ceriņkrūma zarā tupēja mundrs sarkanrīklītis un spožu aci vēroja Ellu.

– Lorens? – viņa atkārtoja.

– Ja vien tevi nemāc šaubas… varbūt tu tomēr neuztver mūsu attiecības nopietni.

Ella dziļi ievilka elpu. Pēdējās desmit dienās dziļi ieelpot vajadzēja bieži. Viņa bija nospriedusi, ka Eliksija padara visus nervozus savu vidusskolas beigšanas eksāmenu dēļ. – Kur tu to ķēri, Lorens? Es atgriezos pie tevis un grasos pārdot savu māju, jo tu tā gribēji. Kas vēl man būtu jādara, lai pierādītu, cik nopietni es uztveru saistības pret tevi un mūsu nākotni?

– Es… es nezinu, tikai gluži vienkārši jūtu, ka esmu neveiksminieks, tiklīdz ir runa par sievietēm. Es zaudēju Ebigeilu, pēc tam tevi un…

– Mani tu zaudēji tikai uz laiku, – Ella pārtrauca sūrošanos.

– Bet… ja nu es tevi zaudēšu uz visiem laikiem?

– Tas nenotiks. Atceries, ka vairs nepastāv tie iemesli, kuru dēļ tu mani zaudēji.

– Jā, bet… ak, neklausies manī, es uzvedos muļķīgi.

– Tas gan tiesa, – viņa nepiespiesti izmeta. – Tagad ej un pagatavo lasi sev un Eliksijai. Redzēsimies vēlāk.

– Es tevi mīlu, Ella.

– Es tevi arī.

Nepatikā sarāvusies, viņa pabeidza sarunu ar frāzi: “Es tevi arī.” Un pati nobrīnījās: “Vai es patiešām tikko tā teicu?” Šķiet, pat sarkanrīklīte nenoticēja šiem vārdiem, jo aizlaidās uz kaimiņu dārzu. “Putniņ, es tevi nevainoju,” Ella nodomāja. “Nudien, es nevainoja arī Lorensu par viņa vēlēšanos saņemt mierinājumu un atkārtotus mīlestības apliecinājumus.” Ella darīja, ko spēja, un ne tikai attiecībā uz Lorensu, jo šajās satraukumu pilnajās nedēļās vajadzēja mierināt un uzmundrināt Eliksiju.

Tieši meitene bija Ellas personiskais iemesls, kas pamudināja pārdot “Smaidu kotedžu”. Kādu rītu vedot Eliksiju uz franču valodas mutvārdu eksāmenu un mēģinot izkliedēt viņas satraukumu, Ella apjauta, ka māja ir jāpārdod ne tik daudz Lorensa, cik Eliksijas dēļ. Meitenei bija nepieciešama stabilitāte, ko dāvātu pārliecība, ka Ella vienmēr atradīsies līdzās. Īsi sakot, Eliksija vēlējās paļauties uz Ellu, bet spētu to tikai tādā gadījumā, ja varētu pilnīgi uzticēties.

Kad Ella tuvojās savai darbnīcai, atkal iezvanījās telefons, šoreiz mobilais, ko viņa izvilka no džinsu kabatas. Ekrānā vīdēja nepazīstams numurs.

– Vai Ella Mūra?

– Jā.

– Te Kristīna Pekstone.

“Sasodīts!”

– Es zinu, ka esat ļoti aizņemta, tomēr neuzskatīšu “nē” par atbildi, – Pekstones kundze griezīgi nočivināja. – Turklāt jūs nevarat būt tik aizņemta, jo es ieraudzīju jūsu sludinājumu mēnešrakstā “Češīras Dzīve”.

“Vai man jebkad izdosies atkratīties no šīs sievietes uzmācības?” – Sludinājums tika iesniegts pirms vairākiem mēnešiem, – Ella pacietīgi skaidroja, – tomēr es baidos, ka mans darba kalendārs joprojām ir aizpildīts līdz pēdējai iespējai. Es varētu ieteikt jums citu dekoratīvās glezniecības speciālistu, jo pazīstu vairākus ļoti talantīgus amatbrāļus.

– Nē, tas nebūs risinājums. Es esmu redzējusi, uz ko esat spējīga, un gribu tieši jūs. – Sievietes tonis pēkšņi darīja Ellu piesardzīgu. – Vai darba kalendārs jums ir pie rokas? Es esmu brīva rīt pēcpusdienā, tātad tiekamies pusčetros, norunāts?

– Pekstones kundze, man šis laiks patiešām nav piemērots. Patlaban es strādāju pie iespaidīga projekta un nevaru tā vienkārši pārtraukt darbu.

Klausulē atskanēja smiekli. Nepatīkami smiekli. – Pavisam nesen jums laika bija pietiekami, lai pārtrauktu darbu un pusdienas laikā pastaigātos krodziņa “Kaķis un vijole” apkārtnē, vai nav tiesa? – Atkal netīkamie smiekli.

Ellai ausīs sāka neganti zvanīt, mute izkalta. – Es nesaprotu, par ko jūs runājat. – Viņa ar piepūli saglabāja mierīgu toni.

– Manuprāt, saprotat gan. Manā rīcībā ir ļoti interesanta fotogrāfija, kurā nevainojami iemūžināts kāds īpašs mirklis. Tātad tiekamies rīt pusčetros. Tieši pusčetros. Nenokavējiet, – runātāja piebilda pretīgi sīrupainā tonī.

Jautrās māsas nespēja noticēt dzirdētajam.

– Cālīt, es jau sen teicu un tagad nekļūdīšos, ja atkārtošu, ka tu mums esi īsts tumšais zirdziņš. – Mo ķirurģiskā ceļā uzlabotās acis bija tik plati ieplestas, ka uzacis gandrīz skāra matu līniju.

– Oho, man briesmīgi skauž, – Betija izdvesa.

– Lai tev veicas, – Pegija savukārt novēlēja. – Dzersim par tevi un tavu jauno dzīvi!

Visas sievietes pacēla un saskandināja glāzes. – Par tevi, cālīt, – Mo piebilda. – Lai tev pasaule vienmēr ir garda kā garnele grozā!

– Vai tad ne austere? – painteresējās Pegija.

Mo smējās. – Manuprāt, jauka garnele ir daudz labāka par austeri.

Šķita, ka vienīgais cilvēks, kas nepriecājās līdzi, ir Lū. Pirms mēneša ievākusies savā Belmontholas dzīvoklī, Megija piezvanīja mātei, lai pavēstītu jaunumus. – Tātad tu patiešām esi pametusi vīru? – Lū strupi pārvaicāja.

– Jā, es pateicu Deivam, ka vēlos šķirties.

– Stulbi darīts. Tikai neceri, ka es tev palīdzēšu.

Megija paskaidroja, ka dabūjusi jaunu darbu un palīdzība viņai nav nepieciešama.

Lū drūmi atzina, ka dažiem cilvēkiem gan vienmēr veicoties.

– Kas tev noticis, mamm?

Izrādījās, ka Gordons bija iztukšojis Lū naudasmaku un aizbēdzis.

Tagad, kad mātes draudzenes skubināja Megiju pastāstīt kaut ko vairāk par Derilu, Lū izmeta: – Ticiet man, es nekūsātu tādā sajūsmā. Krāpnieki nāk un iet, ko nevar sacīt par kārtīgu laulāto draugu.