– Pārskatīsim faktus vēlreiz.

Tonijs Gordons ir no tiem iespaidīgajiem liela auguma vīriešiem, kuri vienlīdz omulīgi justos gan kinoekrānā, gan savā advokātu birojā. Ne jau tikai tāpēc, ka viņam ir plati pleci un savu tumši pelēko uzvalku viņš nēsā pārliecinoši. Arī tādēļ, ka viņa dobjā, valdonīgā balss ir nedaudz asa. Viņa gaita liecina par iedzimtu pašpārliecību. Viņš valkā svaigi izgludinātus, dārgus kreklus (šodien viņš ir izvēlējies maigi sārtu, svītrainu kreklu, kas jebkura cita mugurā izskatītos sievišķīgi). Pat spriedzes brīžos viņš uz telefona zvaniem atbild nesteidzīgi. Esmu gatava saderēt, ka zvanītājam tas šķiet nomierinoši. Vismaz par mani to var teikt pavisam droši. Jo ilgāk es strādāju kopā ar viņu, jo vairāk pārliecinos, ka šis cilvēks zina, ko dara, vai viņš stūrē automašīnu, piekarina gleznu, cīnās par notiesāta slepkavas atbrīvošanu vai mīlējas ar sievieti.

No kurienes uzradusies šī pēdējā doma? Es klausos, kā Tonijs stāsta par statistikas datiem – boileriem un negadījuma laiku –, un manas domas aizsteidzas pie Eda vaiga, kuram es šorīt atvadoties gandrīz nemanāmi pieskāros ar lūpām.

Man jau ir bail atgriezties mājās pie sava vīra. Ārēji viss šķiet pilnīgā kārtībā. Piektdienu vakaros mēs dodamies uz lielveikalu iepirkties, pēc darba iekārtojamies uz dīvāna viens otram līdzās un skatāmies savus iemīļotos televīzijas šovus, bet svētdienās pieskatām mazo Karlu. Es cenšos Edam netraucēt, lai viņš savā brīvajā laikā varētu gleznot, jo tas ir viss, ko viņš vēlas darīt. Viņam tik ļoti riebjas visu nedēļu strādāt ”pie tiem stulbeņiem”. Tomēr ir grūti nepamanīt, ka tās divas vīna glāzes, ko viņš vakaros ir paradis izdzert, nu ir pārvērtušās par trim vai četrām. Un viņš vairs gandrīz nemaz nemēģina man pieskarties.

Domās uzskaitot šīs sūdzības, es apzinos, ka tās izklausās pēc sen precēta, neapmierināta pāra litānijas. Patiesībā mēs esam precējušies tikai divus mēnešus. Ar ko tas viss beigsies?

– Kā jums šķiet?

Pēkšņi es pamanu, ka Tonijs Gordons cieši skatās uz mani. Jūtu, ka lēni nosarkstu kaunā. Viņš ir slavens jurists. Tieši viņš varētu palīdzēt izglābt nevainīgu cilvēku. Vismaz mana intuīcija apgalvo, ka Džo nav vainīgs, kaut arī viņš man nemaz nepatīk. Un es te sēžu un prātoju par savu neveiksmīgo laulību.

– Es par to neesmu īsti pārliecināta. – Tā varētu būt droša atbilde.

– Saņemieties, Lilij, klausieties, ko es saku. Tajā psihologa ziņojumā, ko es liku sagatavot papildus, ir teikts, ka mūsu klientam ir novērojamas Aspergera sindroma un arī uzmācīgas uzvedības pazīmes. – Tonijs Gordons uzmet skatienu savām piezīmēm. – Abi šie apzīmējumi ir visai nekonkrēti, un katru reizi tie nozīmē kaut ko citu, taču šajā gadījumā viena no mūsu klienta īpatnībām ir tāda, ka viņam patīk, lai viss būtu glīti un kārtīgi. Ja kāds priekšmets nav nolikts īstajā vietā, viņš kļūst nemierīgs. Valodu viņš uztver burtiski. Viņš ne vienmēr reaģē uz situācijām tāpat kā citi cilvēki. Viņam ir saziņas problēmas. Viņam nepatīk jebkādas pārmaiņas. Un vēl viņš prot labi rēķināt.

– Arī mans brālis savā ziņā ir tāds pats, – es dzirdu sevi sakām, un, to darot, apjaušu, ka man būtu vajadzējis pateikt ”bija”, nevis ”ir”. Patiesībā es tā mēdzu darīt bieži. Tad man ir vieglāk izlikties, ka Daniels joprojām ir dzīvs.

– Patiešām? – Tonijs Gordons uzreiz ieinteresējas. – Vai viņš mēdz uzvesties dīvaini?

– Kad viņš bija jaunāks, – es nesteidzīgi saku, – mums tika pateikts, ka viņam ir attīstības problēmas. Nekas konkrēts netika minēts. Viņš vienubrīd spēja izturēties valdzinoši, bet jau nākamajā – rupji vai strupi. Viņam nepatika pārmaiņas… – Domās es pārlaižu plaukstu pār gludajiem segliem. Sajūtu koka smaržu. Sāku aijāt Amēliju. Nē.

– Vai ar jums viss ir kārtībā, Lilij?

Es paskatos uz savu trīcošo roku.

– Jā.

Jā, Daniels mēdza rīkoties dīvaini. Nē, ar mani itin nekas nav kārtībā.

Taču Tonijs Gordons jau ir atsācis runāt.

– Šajā ziņā mums jābūt uzmanīgiem, – viņš pie sevis nomurmina. – Jāuzsver nevis emocijas, bet gan fakti un skaitļi. Mana pieredze liecina, ka iepriekšējā reizē aizstāvības puse to nav darījusi pietiekamā apjomā. Turklāt nenāktu par ļaunu, ja starp zvērinātajiem būtu cilvēki, kuriem patīk statistikas dati; tiem ir jābūt ļaudīm, kuri klausa prātam, nevis sirdij, ne otrādi. Un vēl mums ir jāparāda, ka visiem, kam konstatēts Aspergera sindroms, piemīt vienādas uzvedības un rakstura iezīmes, taču viņi visi ir dažādi. Neatkārtojami. Šo cilvēku personība ietekmē viņu rīcību tieši tikpat daudz, cik pats sindroms. Saskaņā ar maniem pētījumiem nekur nav teikts, ka viņa lietā aprakstīto salto, vienaldzīgo, uzmācīgo uzvedību būtu jāuzskata par Aspergera sindroma sekām. Tā ir apšaubāma nianse. It īpaši tad, ja kāda zvērinātā personīgā pieredze neatbilst tai, kas ir attiecināma uz Džo. Vai arī tad, ja mūsu lietas izklāsts kādam var šķist aizvainojošs.

Es sāku prātot, vai man tiešām vajadzētu te atrasties. Galu galā es viņam jau esmu visu izstāstījusi. Tagad viss ir viņa ziņā.

– Lūdzu, sazinieties ar savu advokātu biroju, lai tad, kad es apmeklēšu klientu, jūs varētu būt man līdzās, – Tonijs saka. – Jūsu pieredze varētu izrādīties ļoti noderīga. Jūs taču zināt, ka šai lietai būs piesaistīta liela sabiedrības uzmanība. – Viņš vēlreiz uzlūko mani. Laipni, gandrīz tēvišķīgi. – Mēs nevienam nepatiksim, – viņš piebilst. – Mēs ar jums būsim īsts sātana iemiesojums. Sabiedrības acīs slepkava vienmēr būs un paliks slepkava arī tad, ja tiks pierādīts, ka viņš nav bijis vainīgs. Šai lietai ir milzīga nozīme valsts mērogā. Ja tā tiks iztiesāta un mēs uzvarēsim, tiks atvērtas milzīgas slūžas, paverot ceļu visdažādākajām tiesas prāvām. Mums ir jābūt uzmanīgiem.

– Zinu, – es atbildu un saprotu, ka tā nav taisnība. Tomēr es nedrīkstu izrādīt savu neziņu. Es gribu būt pieaugusi. Es gribu labi veikt savu darbu. Es gribu būt laba sieva. Es tikai nezinu, kā to izdarīt.

Izeju no skaistās ķieģeļu mūra ēkas. Pēc lietus zāliens ap to ir kļuvis koši zaļš. Soļoju starp dienas vidū saradušos tūristu pūļiem. Man patīk staigāt pa Londonu. Pēc atrašanās piesmakušā kabinetā ir patīkami ieelpot svaigu gaisu, turklāt tad man ir laiks padomāt.

Dodos uz Vestminsteras tilta pusi un brīdi pakavējos, lai atzinīgi nopētītu skaisto skatu. ”Uz zemes nav skaistāka skata par šo…”

Danielam ļoti patika dzeja. Viņš apbrīnoja tās kārtību. To, kā vārdi sakrita tieši īstajās vietās. Kad viņš bija par kaut ko satraucies – par pazudušu mozaīkspēles gabaliņu vai kurpi, kas neatradās savā īstajā vietā, – es dažreiz lasīju viņam priekšā. Man vajadzēja izvēlēties dzejnieku, kura darbos bija jūtama noteikta struktūra un kaut kas neparasts. Šādos brīžos vienmēr noderēja Edvarda Līra dzeja.

– Piedodiet, – es nosaku, kad kāds uzgrūžas man virsū, un noskumusi paberzēju elkoni. Cik tipiski, ka es atvainojos par kāda cita nepieklājību. Savulaik es vienmēr atvainojos Daniela vietā. Tikmēr vīrietis pat nav apstājies, lai pieņemtu manu atvainošanos. Es atskatos, taču viņš jau ir nozudis pūlī.

Un tad es kaut ko atskārstu. Mana soma. Ne jau tā, ko esmu uzmetusi plecā, bet mazākā, tā, kuru biju pasitusi padusē, ar visiem dokumentiem, kas attiecas uz Džo Tomasu. Ar viņa dotajiem skaitļiem un manām piezīmēm no nupat notikušās apspriedes. Tā ir pazudusi.

Es steidzos uz biroja pusi, un man prātā ataust Tonija Gordona nesen teiktie vārdi: ”Šai lietai ir milzīga nozīme valsts mērogā. Ja tā tiks iztiesāta un mēs uzvarēsim, tiks atvērtas milzīgas slūžas, paverot ceļu visdažādākajām tiesas prāvām. Mums ir jābūt uzmanīgiem.”

Tobrīd es uztvēru viņa vārdus kā mājienu, ka mums jābūt uzmanīgiem, lai gūtu uzvaru. Tagad es sāku prātot, vai tikai viņš drīzāk nerunāja par mūsu personisko drošību. Vai pastāv iespēja, ka tas bija apzināts uzbrukums? Vai vīrietis uz tilta – cilvēks, kura seju es gandrīz neatceros, – uzgrūdās man tīšām, lai varētu nozagt būtiski svarīgus pierādījumus?

Es jau gandrīz skrienu, mans elkonis smeldz aizvien vairāk. Man vajadzēs visu pastāstīt priekšniekam. Un arī Tonijam Gordonam…