– Karla Kavoleti! Tūlīt pat ej nost no galda!

Labi. Tieši to viņa bija gribējusi. Augstu pacēlusi galvu, viņa cēli izsoļoja no ēdamzāles gaitenī.

– Tev būs te jāsēž visu atlikušo pēcpusdienu.

Vēl labāk. Ja viņa neatradīsies klasē, neviens viņai nedarīs pāri. Un tad Karlai kaut kas ienāca prātā. Nu bija skaidrs, ko viņa tagad pieprasīs no Lerija.

– Es ienīstu skolu, – tovakar Karla vairākas reizes paziņoja. Protams, skolotāja bija pastāstījusi mammai par Karlas atstāšanu pēc stundām. Karla bija mēģinājusi paskaidrot, kāpēc tas noticis, taču mamma dusmojās.

– Es tev jau teicu, cara mia. Tev ir jāiekļaujas starp tiem angļiem.

Karlu pirmo reizi pārņēma vēlēšanās, kaut Lerijs vakarā ierastos ciemos. Tad viņa varētu īstenot savu plānu. Mamma gaidīja Leriju, jo viņa bija uzvilkusi sārto kleitu un uzsmidzinājusi uz krūtīm smaržas ”Ābeļzieds”. Tad bija iezvanījies telefons. Lerijs tomēr bija vajadzīgs savai sievai. Mamma jutās izmisusi, un Karla tāpat.

Nākamajā rītā, kad Karla negribīgi ievilkās pa skolas vārtiem, rotaļu laukumā valdīja savāds klusums. Pārējie bija sapulcējušies bariņos un briesmīgi skatījās uz viņu. Skanēja čuksti. Vairākas reizes tika pieminēts Džīnas vārds.

– Kas noticis? – Karla pajautāja vienai no meitenēm, kura sēdēja pirmajā solā un nebija tik nejauka kā pārējās, taču meitene atrāvās tā, it kā Karla būtu bīstams suns.

– Nenāc man klāt.

Kad tika sasaukta skolas sapulce, Karla beidzot visu saprata.

– Diemžēl man ir jāpavēsta nelāga ziņa, – skolas direktore iesāka. Viņas acis bija tikpat sarkanas kā mammai, kad Lerijs iepriekšējā vakarā bija viņai piezvanījis. – Vakar vakarā, atgriežoties no gaidu nodarbībām, Džīnu Viljamsu notrieca automašīna. Viņa atrodas slimnīcā, un man ir bail atzīties, ka viņai ir ļoti slikti.

Slimnīcā? Džīna Viljamsa? Tā meitene, kura iepriekšējā dienā bija izturējusies tik nejauki? Tā, kurai Karla bija pateikusi, ka viņa nomirs?

Karla neomulīgi manīja, ka pārējās meitenes no viņas atvirzās. Vairāki skolēni pagriezās atpakaļ, lai piesardzīgi uzlūkotu viņu. Todien rotaļu laukumā neviens viņu vairs nekaitināja. Neviens ar viņu nerunāja.

Nedēļas beigās Karla vairs nespēja ne ēst, ne gulēt. Beidzot ieslīgusi miegā, viņa redzēja sapni par Džīnu, kura pakrita zem Lerija spīdīgās automašīnas riteņiem. Tad viņa kliegdama pamodās.

– Kas noticis, cara mia? – māte jautāja, glāstīdama viņas pieri. – Vai tu esi uztraukusies par to nabaga meitenīti?

Visi vecāki par to jau zināja. Uz mājām bija atsūtīta vēstule par satiksmes noteikumu ievērošanu.

Tas notika manis dēļ, Karlai gribējās sacīt, taču kaut kas lika viņai apvaldīties. Ja izdotos panākt, lai mamma turpina viņu žēlot, viņas plāns varētu izdoties.

– Tie pārējie izturas pret mani nejauki, – Karla sacīja. – Džīna… Džīna vienīgā bija laba.

Šie meli pārslīdēja pār viņas lūpām tik viegli, it kā tā būtu patiesība.

– Manu mīļumiņ, – mammai acīs saskrēja asaras. – Ko lai es izdaru, lai tu justos labāk?

Nu bija īstais brīdis!

– Es gribu iet citā skolā! Tajā, kurā ir jānēsā brūnas skolas formas un kurā nepieņem zēnus.

– Bet es taču tev jau teicu, piccola, mūķenes mūs nepieņems.

Karla caur skropstām uzlūkoja māti.

– Palūdz Lerijam. Viņš spēj visu.

Mamma nosarka.

– Pat viņš nevar to izdarīt. Bet varbūt viņš varētu apsvērt iespēju sūtīt tevi kādā privātskolā…

Tovakar, kad Lerijs atnāca uz vakariņām (kaut gan tā bija sestdiena!), Karlai nebija divreiz jāsaka par gulētiešanas laiku. Piespiedusi ausi pie sienas, viņa saklausīja apslāpētas balsis.

– Es zinu, ka lūdzu tik daudz, bet…

– Tas nav iespējams! Ko teiks mana sieva, ja atklās, ka reizi semestrī no mūsu konta pazūd liela naudas summa?

Atkal apslāpētas balsis.

– Kaut ko es tomēr varētu izdarīt. Par to klosteri, kuru tu nupat pieminēji. Mūsu firma reizi gadā atvēl noteiktu summu vietējiem ziedojumiem. Es neko nevaru solīt, bet varbūt man izdosies izmantot savu ietekmi dažās jomās. Pat par labu tādai nerātnai, grēcīgai katolietei kā tu, mana dārgā…

Mūzika apklusa, pirms vēl Karla bija paguvusi saklausīt kaut ko vairāk. Aizvērās durvis. Viņi bija iegājuši guļamistabā. Drīz vien Lerijs iznāks ārā un dosies uz vannas istabu.

Tur jau viņš nāca. Karla ātri izlēca no gultas un atvēra savas istabas durvis.

– Lerij, – viņa čukstus uzsauca.

Tad viņa šausmās aprāvās. Uzvalka vietā viņam mugurā bija tikai atpogāts krekls, bet zemāk… fui!

Lerijs izmisīgi aizsedzās ar rokām. Viņa seja liecināja, ka viņš jūtas tikpat satriekts kā Karla.

– Tev taču jau vajadzēja būt aizmigušai! – Izklausījās, ka viņš ir dusmīgs.

Karla uzmeta skatienu aizvērtajām mammas guļamistabas durvīm.

– Ja jūs man nepalīdzēsiet iekļūt skolā ar brūnajiem formastērpiem, es pastāstīšu mammai par to sievieti automašīnā.

Viņš nikni saviebās.

– Tu, mazā…

– Lerij! – no guļamistabas atskanēja mammas balss. – Kur tu esi?

Karla dusmīgi paskatījās uz Leriju.

– Otrreiz es to vairs neatkārtošu.

Otrreiz es to vairs neatkārtošu. Tā bija teikusi viena no skolotājām, kad Karla bija palaidusi gar ausīm stundas vielu. Nu bija pienākusi Karlas kārta izturēties bargi.

Nākamajā rītā pie brokastu galda mamma smaidīja vien. – Mīļā, uzmini, kas noticis! Es pastāstīju Lerijam, cik tu esi nelaimīga, un viņš mēģinās tevi iedabūt tajā klostera skolā. Vai tas nav brīnišķīgi?

Urrā! Urrā!

Karla nosvērti uzlūkoja Leriju.

– Paldies, – viņa klusi sacīja.

– Vai tad tu nemaz nenoskūpstīsi viņu uz vaiga, lai izrādītu pateicību?

Karla saņēmās, piegāja pie Lerija un ar lūpām viegli pieskārās viņa ādai. Tā šķita veca. Sausa.

– Mamma, – Karla mīļi ievaicājās, kad atkal bija apsēdusies, – vai tu esi vēlreiz padomājusi par to, ko es tev pirmīt lūdzu? Par to, ka tu varētu svētdien pastrādāt, lai es varētu aiziet pie Lilijas un Eda?

Viņas māte un Lerijs aši saskatījās.

– Vai tu to gribētu? – mammas balsī bija jūtams satraukums.

– Jā, lūdzu.

– Tad es pavaicāšu, vai viņiem nebūtu iebildumu.

Iebildumi? Protams, ka viņiem tādu nebija. Karla varēja dzirdēt, kā pa gaiteni atplūst Lilijas balss.

– Mums ļoti patīk, ja viņa pie mums ciemojas. Kad iesiet prom, atvediet viņu pie mums.

Kaut kas bija mainījies. Karla to sajuta, tiklīdz bija ienākusi dzīvoklī. Eds un Lilija gandrīz nesarunājās. Un Lilija nebija sarūpējusi ne jaunu kūkas recepti, ne dzijas kamolu pušķu darināšanai. Viņa sēdēja pie virtuves galda, apkrāvusies ar grāmatām.

– Viņa ir aizņemta ar kādu lietu, – Eds paskaidroja, palūdzis, lai Karla īpašā pozā apsēžas uz dīvāna. – Mēs taču nedrīkstam viņu traucēt, vai ne?

– Tieši tāpat kā mēs nedrīkstam traucēt tevi, kad tu glezno, – Lilija atcirta.

Karla sāka justies neomulīgi.

– Man likās, ka lieta ir kaut kas tāds, ko nes rokās.

Eds iedzēra no sev priekšā noliktās glāzes. Tajā bija tumši brūns šķidrums, kas smaržoja pēc viskija. Ar tādu pašu dzērienu mamma cienāja Leriju, kad viņš nāca ciemos.

– Tici man, mums šobrīd ir jānes daudz smaguma.

– Vai tev nešķiet, ka vienreiz pietiks? – Lilija melodiski noprasīja, taču viņas acis izskatījās tukšas.

– Protams. – Eds pagriezās pret Karlu. – Un tagad es gribu, lai tu sēdi, nekusties un domā par kaut ko jauku.

Karla paklausīja. Viņa domāja par mācībām jaunā skolā, kur neviens nedarītu viņai pāri. Un par pastkarti ar Londonas autobusa attēlu, ko viņa un mamma bija aizsūtījušas nonno uz Itāliju, nemaz necerēdamas saņemt atbildi. Un vēl viņa iedomājās par to, vai…

Kas tur noskrapstēja zem durvīm? Aploksne! Dedzīgi vēlēdamās izpatikt, Karla aizskrēja pēc tās un atdeva aploksni Lilijai. Eds izskatījās neapmierināts – ak vai, viņa bija pavisam aizmirsusi, ka nedrīkstēja kustēties!

– Ed? – Lilija runāja tāpat kā mamma, kad Lerijs vakarā nevarēja atnākt ciemos. – Paskaties.