Tagad es bijīgi izvelku kādu uzlīmju albumu. Tas ir par putniem. Daniels mēdza krāt kabatas naudu, lai pirktu neskaitāmas uzlīmju paciņas. Viņš stundām ilgi tās rūpīgi līmēja precīzi atzīmētajās vietās. Sarkankrūtīši. Strazdi. Melnie strazdi. Baloži. (Šo pēdējo vārdu viņš rakstīja ar diviem ”L”, apgalvodams, ka tā tam būtu jābūt.) Aši iebāžu albumu somā. Tad vēl divus. Paskatos ārā pa logu uz veco bēri, kurš plūc ziemas zāli. Man vajadzētu iziet ārā un apraudzīt Merlinu. Piekļaut vaigu pie viņa purna. Tomēr man trūkst spēka.

Pie durvīm atskan troksnis. Tas ir mans tēvs.

– Es gribēju ar tevi drusku parunāt.

Man sažņaudzas sirds. Kas tad nu? Kādi nelāgi jaunumi tad mani atkal sagaida?

– Kā tev klājas laulībā? – viņš jautā.

Es saminstinos. Pietiekami ilgi, lai viņš to pamanītu.

– Skaidrs, – viņš nopūšas un pievelk mani sev klāt. Es atkal sajūtos kā pusaudze. Izmisusi un nobēdājusies. – Vai atceries, ko es tev teicu? – viņš vaicā. – Tev jāsāk jauna dzīve. Jāaizmirst pagātne. Citādi tu kļūsi tāda pati kā mēs. – Viņam vairs nekas nav jāsaka. Es atceros, kā pirms nepilna gada atzinos tētim, ka gandrīz nekur neeju un gandrīz visu laiku tikai strādāju.

– Tev ir vajadzīga izklaide, – viņš ieteica. – Tūlīt sāksies jauns gadsimts, Lilij. Ir laiks sākt dzīvot tālāk, Daniels būtu gribējis, lai tu tā dari.

Un tad toreizējā dzīvokļa biedrene piedāvāja man nākt viņai līdzi uz ballīti. Tur es iepazinos ar Edu. Tas bija tik neticami, kad šis izskatīgais gara auguma vīrietis uzrunāja mani un brīnumainā kārtā uzaicināja mani uz satikšanos. Ko gan viņš manī bija saskatījis? Es jau grasījos viņu atraidīt, zinādama, ka tik un tā nāksies piedzīvot vilšanos.

Taču tolaik šķita, ka viņš varētu būt mans glābiņš, ceļš atpakaļ pie veselā saprāta.

– Kartupeļu čipsi? Līmlente? Cukurs? Asi priekšmeti? – pēc nedēļas noskalda kārtējais apsargs.

Es noskatos, kā Tonijs Gordons paveic šo procesu. Var skaidri redzēt, ka viņš pie tā ir jau pieradis, gluži tāpat kā pamazām sāku pierast arī es. Šurpceļā Tonijs sacīja, ka cietums var pamazām sākt likties ierasts. Uzmetis man brīdinošu skatienu, viņš piebilda, ka tas var sākt šķist arī savādi neatvairāms.

Es to jau esmu sapratusi, bet tikmēr mēs sekojam apsargam. Pāri pagalmam, iekšā pa dubultajām durvīm un restēm, pa garo gaiteni garām vīriešiem zaļās treniņbiksēs un visbeidzot uz D spārnu.

Plakātam ar uzrakstu par cerību kāds ir ieplēsis labo apakšējo stūri. Džo Tomass ir sakrustojis rokas uz krūtīm, it kā viņš pats būtu mūs izsaucis pie sevis.

– Tas ir Tonijs Gordons, – es saku, savilkdama seju smaidā, lai slēptu satraukumu. Pēc brauciena pie vecākiem es Džo vietā spēju redzēt vienīgi Danielu. Tāda pati gudra seja, kas vienlaikus šķiet arī viegli ievainojama. Tāds pats iesāņus uzmests skatiens, kas cenšas noprast, vai šim cilvēkam var uzticēties vai ne.

– Viņš jūs pārstāvēs tiesā, – es nevajadzīgi piebilstu, jo Džo tas jau ir pateikts.

– Ko tad jūs gribat man sacīt?

Man gandrīz vai sametas kauns par Džo, jo viņš izturas tik nepieklājīgi, taču Tonijs nober visu, kas viņam ir sakāms par aizstāvību: par boileru ražotāja datiem, par mūsu vēlmi vēlreiz nopratināt Džonsus (tos kaimiņus, kuri iepriekšējā reizē liecināja pret Džo) un pārējos ekspertus. Tad viņš sāk uzdot Džo jautājumus. Dažus no tiem esmu vēlējusies uzdot arī es, taču man nav pieticis drosmes. Daži no tiem man nemaz nav iešāvušies prātā.

– Kāpēc vannā ūdeni parasti laidāt jūs, neļaujot Sārai to darīt pašai?

Esmu viņam to jau jautājusi, tomēr gribu vēlreiz pārliecināties. Varbūt pat viņu pieķert melos.

Viņš paskatās tā, it kā jautātu: ”Vai tad tas nav pats par sevi saprotams?” Gluži tāpat kā toreiz, kad mēs pirmo reizi sastapāmies un Džo paziņoja, ka nav nogalinājis Sāru.

– Man tas ir jādara. Es tā vienmēr daru.

Es atceros par uzmācīgas uzvedības rituāliem. Esmu par tiem šo to palasījusi. Pavirši ieprātojos, vai arī Tonijs laiž vannā ūdeni sievas vietā. Nevis tāpēc, lai viņu kontrolētu, bet gan laipnības dēļ. Nez kāpēc man tā nešķiet.

– Vai varētu sacīt, ka jums piemīt daži ieradumi, kas citiem varētu šķist savādi?

Džo izaicinoši un nikni paglūn uz Toniju.

– Tas, kas jums varētu šķist savāds, man tāds nešķiet. Un otrādi. Es savus ieradumus uzskatu par pilnīgi normāliem. Tie ir mani noteikumi. Tie man ļauj justies drošībā. Ja kāds grib kļūt par manas dzīves daļu, viņam ar tiem jāsamierinās.

– Vai pirmā tiesas procesa laikā jūs to pateicāt aizstāvības pusei? – Tonijs uzmet skatienu saviem pierakstiem. – Te par to nekas nav minēts.

Džo parausta plecus.

– Viņš domāja, ka tā es izklausīšoties pārāk valdonīgs un neiepatikšoties zvērinātajiem.

– Vai toreiz, kad Sāra pārnāca mājās piedzērusies un izcēlās strīds, jūs viņai iesitāt?

– Nē.

– Vai jūs noregulējāt boilera ūdens temperatūru, lai tas būtu karstāks?

– Nē. Es jums jau teicu. Kad es viņu atradu, ūdens vēl bija karsts, un tas nozīmē – tad, kad viņa atgrieza krānu, ūdens bija gandrīz verdošs. Tieši tāpēc jau man bija applaucētas rokas. Tāpēc, ka es viņu vilku ārā no ūdens.

Jautājumi atkārtojas atkal un atkal, it kā mēs jau atrastos tiesā. Ir būtiski svarīgi sagatavoties īstajam tiesas procesam.

Ja Tonijs jūtas aizkaitināts, ka Džo atbildot vēršas vienīgi pie manis, viņš to nekādi neizrāda.

– Skaidrs, – viņš pieceldamies nosaka. – Es domāju, ka tagad mēs zinām pietiekami daudz, lai varētu turpināt strādāt.

– Jūs domājat? – Džo Tomasa vērīgais skatiens cieši pievēršas manam kolēģim. – Ticiet man, ar domāšanu vien būs par maz, lai mani izdabūtu no šejienes.

– Un arī jums ir jātic man. – Tonija Gordona balss līdzinās klusam ņurdienam. Tā brīdinoši ņurd suns, kuram kāds grasās atņemt bumbu. Es atceros mūsu veco suni, kurš mēdza klibot līdzi Merlinam.

Daniels bija kā apsēsts ar zirgiem. Pēc pārcelšanās uz Devonu viņš ilgi nedeva vecākiem mieru, un viņi nopirka Danielam zirgu no kaimiņu zemnieka. Šim rāmajam, nekaitīgajam, smagi soļojošam dzīvniekam Daniels nešķita atšķirīgs no pārējiem. Starp viņiem uzreiz izveidojās īpaša saikne. Kad mēs no rīta gājām uz stalli, lai zirgu pabarotu un apkoptu, tas vienmēr vispirms apsveicinājās ar manu brāli. Kad mēs pēc kārtas devāmies izjādēs, šķita, ka Merlins pret Danielu izturējās īpaši saudzīgi, un mans brālis kļuva redzami drošāks. Mēs jājām pat pa pludmali. Reiz kādā īpašā gadījumā Danielam pat tika atļauts pa sētas durvīm ievest Merlinu virtuvē. Viesojoties pie vecākiem, šīs rūgti saldās atmiņas nebija man ļāvušas ieiet aplokā, nemaz nerunājot par stalli.

Tagad Džo skatās uz mani. Viņa acīs vīd nemiers. Man gribas viņu mierināt, kaut gan es pati vēl aizvien izjūtu bailes. Zem durvīm pabāztā zīmīte man joprojām nedod mieru. Pirms apmeklējuma Tonijs man stingri piekodināja, ka šī nebūs īstā reize, lai par zīmīti ieminētos klientam.

– Viņš savā jomā ir īsts lietpratējs, – es pačukstu Džo, kad mēs jau ejam ārā no telpas. – Lai nu kurš, bet viņš nu gan spēs jūs dabūt ārā no cietuma.

Un tad es to izdaru.

Iebāzusi roku somā, izvelku vienu no sava brāļa uzlīmju albumiem. Esmu jau izdomājusi, ka tas būs pietiekami mazs, lai Džo to varētu iebāzt kabatā, kaut gan esmu sev arī pateikusi, ka varbūt viņam to nemaz nedošu. Tikai parādīšu.

Kad viņš pasniedzas pēc albuma, mūsu rokas viegli saskaras. Mani caururbj strāvas trieciens. Tik spēcīgs, ka es gandrīz nenoturos kājās. Ko es daru?

Nupat esmu šķērsojusi to robežu, par kuru mani brīdināja gan priekšnieks, gan apsargs. Esmu izdarījusi pārkāpumu. Iedevusi ieslodzītajam dāvanu tikai tāpēc, ka viņš atgādina manu brāli. Mans domu gājiens ir galīgi aplams. Es vairs nespēju mierināt savu brāli, tāpēc es mierināšu šo vīrieti. Un tomēr, to darot, es lieku uz spēles visu savu karjeru. Savu dzīvi…

Kas attiecas uz pieskārienu, tas bija nejaušs. Vismaz tā es sev iestāstu. Turklāt Džo ir novērsies, it kā nekas nebūtu noticis.