Tad viņa nostājās rindā pie rakstāmgalda, lai no žurnālu un avīžu kaudzes paņemtu vēl kādu attēlu.

– Ko nozīmē tas vārds? – apjautājās meitene, kura stāvēja Karlai priekšā. Viņa rādīja uz kāda zēna fotogrāfiju, zem kuras bija rakstīts ”slepkavība”.

Karla uzmanīgi ieklausījās. Viņai patika, ka šajā skolā meitenes tika pamudinātas uzdot jautājumus. Neviena par to netika izzobota. Tā varēja daudz uzzināt.

– Ak vai, tam gan tur nevajadzētu atrasties! Dodiet, es to aizvākšu.

– Slepkavība, – ierunājās kāda cita meitene, kura gaidīja savu kārtu rindā. – Tā tur ir rakstīts.

– Ko tas nozīmē?

– Slepkavība, mīļā, ir tad, kad kāds atņem citam dzīvību, tieši tāpat, kā tika laupīta dzīvība mūsu mīļajam Kungam. Tas ir grēks. Nāves grēks.

Karla izdzirdēja, kā satricinājuma pilnajā klasē atskanēja viņas balss.

– Vai tai noteikti ir jābūt cilvēka dzīvībai?

Māsa Agnese papurināja galvu.

– Nē, mīļā. Tas attiecas arī uz visu mīļo Dieva radību dzīvību. Atceries, kā svētais Francisks gādāja pat par visniecīgāko dzīvo būtni.

Karlai mutē savilkās rūgtums. Čārlijs bija bijis dzīvs. Viņa bija noslepkavojusi jauno Čārliju tikai tāpēc, ka viņš bija vecmodīgs un draudzene viņu bija pažēlojusi.

– Ko cilvēki var darīt, lai nožēlotu slepkavību? – viņa klusi pavaicāja.

Māsas Agneses piere savilkās vienās grumbās.

– Skaitīt lūgšanas. – Tad viņa nopūtās. – Tomēr ir tādi noziegumi, par kuriem Dievs mums nevar piedot. – Mūķene pārmeta krustu. – Atcerieties, meitenes, slepkavas nonāk ellē.

Drīz vien Karlai atkal sāka rādīties murgi. Dažreiz Karla tajos redzēja jauno Čārliju, kurš, sadalīts trijos gabalos, rāpoja pa debesīm. Viņa galva meklēja asti. Citreiz meitene redzēja, kā Čārlijs skatās uz viņu. ”Tu mani noslepkavoji. Tu mani noslepkavoji.” Dažreiz viņai rādījās vecais Čārlijs, un tas bija vēl ļaunāk.

– Kas tev noticis, mazulīt? – mamma nemitīgi taujāja. – Skolā tu taču esi laimīga, vai ne?

Karla pamāja.

– Ļoti.

– Tavas draudzenes izturas pret tevi tik labi. – Mamma paņēma sārto penāli, ko Karla patlaban grasījās likt somā. – Un mūķenes tev māca pieklājīgi uzvesties. Tagad tev ir jābeidz sapņot par savu veco skolu. Pateicoties Lerijam, tā ir palikusi pagātnē.

Ja reiz mamma gribēja ticēt, ka meitai murgos rādās vecā skola, bija lieki viņai kaut ko skaidrot. Vismaz tā bija teikusi Kitija. Tava draudzene tagad esmu es. Tu vairs nedrīksti uztraukties par Čārliju.

Karla mēģināja viņai klausīt, tomēr tas nemaz nebija tik viegli, kā varētu šķist. Karla bieži bija pamanījusi: tad, kad viņa iemācījās kādu jaunu vārdu, tas sāka parādīties visur. Tas pats notika arī ar šo jauno vārdu. Slepkavība. Karla sāka to ievērot avīzēs, ko citi lasīja autobusā. Viņa to dzirdēja televīzijā. Un katru nakti tas atkal un atkal uzradās viņas sapņos.

Tagad viņai un mammai nācās izbraukt agrāk, jo mammai vajadzēja nokļūt darbā pirmajai un aizņemties dažas jaunās lūpu krāsas, lai mājās varētu tās izmēģināt.

Kādā rītā viņu autobusā iekāpa arī Lilija! Karla no prieka nezināja, kur likties.

– Vai jums patīk mana jaunā skolas forma? – viņa noprasīja, noglauzdama savu brūno jaku. – To vajadzēja pirkt īpašā veikalā, un tā maksāja lielu naudu. Labi gan, ka Lerijs…

– Kuš, – mamma asi norāja. – Tu nedrīksti traucēt Liliju. Skaties, viņa strādā.

– Būs jau labi. – Lilija nolika savu lielo papīru kaudzi un jauki uzsmaidīja gan Karlai, gan mammai. – Tas ir tikai mājasdarbs. Arī tev tādi ir jāpilda.

Karla ieskatījās vērīgāk.

– Vai tā ir aritmētika? Ja gribat, es varētu jums palīdzēt. Iepriekšējā skolā es to nesapratu, taču tagad mūķenes man visu paskaidroja un… – Viņa aprāvās.

– Kas tev notika? – mamma noprasīja.

Karla manīja, ka Lilija bija visu sapratusi. Viņa steidzīgi lika savus papīrus atpakaļ somā. Un tomēr bija jau par vēlu. Karla atkal bija ieraudzījusi to briesmīgo vārdu.

Slepkavība.

Kā tas bija iegadījies Lilijas mājasdarbā? Vai tas nozīmēja, ka viņas draudzene bija kādu nogalinājusi? Dzīvu cilvēku, nevis tikai penāli?

Karlai pār muguru lēni pārlaidās saltas trīsas. Vēl pavisam nesen skolas sanāksmē vecākā mūķene bija teikusi:

– Jauki cilvēki ne vienmēr ir tik labi, kā izskatās. Viņu ādā var ielavīties sātans. Mums visiem jābūt modriem.

Karla nebija zinājusi, ko nozīmē vārds ”modrs”. Viņai bija nācies to uzmeklēt vārdnīcā. Tagad viņa piesardzīgi atvirzījās. Vai tiešām Lilija, kura palīdzēja viņai cept kūkas un ļāva izlaizīt bļodu, bija slikta? Vai tāpēc viņa visu laiku strīdējās ar Edu? Tāpēc, ka arī viņš domāja, ka Lilija ir slikta?

– Kas tev notika? – mamma atkārtoja.

– Nekas. – Karla paskatījās pa logu uz parku. No kokiem bija nokritušas pēdējās sarkanās un dzeltenās lapas. Nu tās dejoja pār dubļaino zāli.

Pēkšņi Lilija vairs nemaz nelikās tik jauka.

Varbūt – un tā bija baisa doma – viņa izturējās pret Karlu jauki tikai tāpēc, lai varētu nodarīt pāri arī viņai.

Kopš tā laika svētdienās Karlai sāka sāpēt vēders.

– Es gribu palikt mājās, – pirmajā reizē viņa pavēstīja mammai.

– Bet Lilija un Eds taču tevi gaida.

Karla pagriezās uz sāniem un novaidējās.

– Lilija vienmēr pilda savus mājasdarbus, bet Eds liek man sēdēt nekustīgi, lai varētu mani zīmēt. Es negribu nekur iet.

Mamma lūdzās un labinājās, taču veltīgi. Paliec pie sava, Kitija mudināja, grozīdama melnās acis. Beigu beigās viņai nāksies tev noticēt. Paklausies! Tas jau sāk notikt. Tagad viņa zvana Lerijam, lai pateiktu, ka nevar ar viņu satikties, jo tu esi saslimusi.

Vēlāk pēcpusdienā Karla sāka justies pietiekami labi, lai varētu doties uz parku, taču mamma par to nemaz nepriecājās.

– Tavas vēdersāpes ir pārgājušas ļoti ātri, – viņa piezīmēja. – Nu jau tu vari skraidīt un lēkāt.

Toties nākamajā svētdienā Karlai atkal sāpēja vēders. Šoreiz Lerijs tomēr atnāca, kaut gan viņa bija slima. Izskatīdamies nopietns, viņš apsēdās uz Karlas gultas malas.

– Kā tev šķiet, ar ko varētu izārstēt tavas vēdersāpes? – viņš klusi apvaicājās.

Varbūt ar divriteni, ieminējās Kitija viņai blakus. Ar sārtu, tādu pašu kā Meraijai.

– Varbūt ar divriteni, – Karla atkārtoja. – Sārtu. Ar zvaniņu. Un grozu.

Lerijs pamāja.

– Nu, tad paskatīsimies, kas otrdien notiks tavā dzimšanas dienā, labi?

Karla juta, ka viņai kaut kas ieķeras rīklē.

– Manuprāt, tev paliks desmit gadi.

Viņa pamāja.

– Tu būsi pietiekami liela, lai izbeigtu visādas bērnišķīgas spēlītes, – Lerijs runāja klusi, tomēr stingri. – Pēc tam vairs nebūs nekādas muļķošanās. Vai dzirdi, ko es saku?

Lai arī es braši paziņoju savam vīram, ka pati varu parūpēties par sevi, liels paldies, mani tomēr ir satriekusi gan anonīmā zīmīte, gan viss, kas pēc tam ir noticis. Šodien no rīta es pieķēru sevi pārkāpjam savu zvērestu. Biju devusies uz autobusa pieturu. Kaut kas lika man atskatīties. Šajos aukstajos ziemas rītos ir tumšs, un noslēpties krūmu ēnās ir pavisam viegli.

Tomēr tur neviena nebija.

Jau labu laiku neesmu redzējusi arī Karlu. Cerams, ka viņai vairs nesāp vēders. Pagājušajā svētdienā mums ar Edu viņas pietrūka. Viņa starp mums ir kļuvusi par tādu kā amortizatoru, uzmanības novirzītāju, kas ļauj mums nesarunāties. Viņa ir pārtapusi par Eda mūzu – vīrs ir patiešām aizrāvies, gleznojot meitenes portretu, – un es varu netraucēti nodarboties ar lietu.

Man šobrīd nav laika darīt neko citu. Gordons piezvana, lai paziņotu, ka ir saņemta atļauja pārsūdzēt lietu un ir pat noteikts tiesas datums. Viņš izklausās satraukts, tomēr arī aizņemts un nedaudz nobažījies.

– Martā. Mums vairs nav daudz laika, taču tiesā jau tāpat ir daudz iekavētu lietu. Esiet gatava aizmirst par Ziemassvētku svinēšanu.