Runādams viņš pieglauda matus – to viņš mēdz darīt bieži. Nespēju nepamanīt, ka viņam uz kakla zem auss ir zili violets plankums. Vai pāri, kuri ir precējušies jau trīsdesmit gadus (viens no personiskās dzīves faktiem, ko biju pamanījusies izvilināt no Tonija), vēl aizvien mēdz viens otram uzsūkt zilumus?

Nosolījos sev – kad lieta būs galā, sākšu risināt arī savas laulības problēmas.

Bet šobrīd man ir nevainojams aizbildinājums, lai uzkavētos darbā ilgāk un nāktu mājās tikai tad, kad Eds jau liekas gulēt. Bez šaubām, pamezdams pie gultas kārtējo tukšo vīna pudeli.

Arī plašsaziņas līdzekļu spiediens pamazām pieaug.

– Atkal zvana Daily Telegraph, – saka viena no sekretārēm. Vēl pirms pāris mēnešiem viņa vis nerunāja ar tādu cieņu. Arī viņa sēž darbā līdz tumsai. – Vai gribat ar viņiem runāt?

Nē. Kā jau parasti. Pirmkārt, mēs nedrīkstam runāt par šobrīd izskatāmu lietu. Un pat tad, ja viņi grib rakstīt par ieslodzītajiem, kuri pārsūdzējuši savas lietas, uzvarējuši tiesā un turpinājuši dzīvot tālāk, es negribu par to runāt.

Tiktāl mēs vēl neesam tikuši.

Man no satraukuma tirpst pirksti, kad es vēl un vēlreiz pārskatu visus argumentus, skaitļus un liecības.

– Tu taču saproti, cik šī lieta ir svarīga, vai ne? – mans priekšnieks viņdien pajautāja. Arī viņš, tāpat kā sekretāres, beidzot ir sācis izturēties pret mani daudz pieklājīgāk. – Ja mēs uzvarēsim, visi gribēs nākt pie mums. Es jau neko nesaku, Lilij, taču var izrādīties, ka no tā visa būs labums ne vien firmai, bet arī tev.

Prese un mans priekšnieks nav vienīgie, kas pamazām sāk aizrauties. To pašu var teikt arī par Džo Tomasu, kaut gan viņš visiem spēkiem pūlas neizrādīt emocijas.

– Kā jums šķiet, vai mums ir izredzes? – viņš apvaicājās pēdējās tikšanās laikā. Patiesībā tā patiešām ir mūsu pēdējā tikšanās pirms tiesas noklausīšanās.

Tonijs strupi pamāja.

– Ja vien jūs rīkosieties tā, kā esam izmēģinājuši. Skatieties zvērinātajiem acīs. Atcerieties, ka viens no mūsu būtiskākajiem argumentiem ir tāds, ka jums ir oficiāli diagnosticēts Aspergera sindroms, kā arī vajadzība visu pārbaudīt un ievērot noteiktus rituālus un paradumus. Tieši tāpēc policijas ierašanās brīdī viņi jūs noturēja par saltu un vienaldzīgu. Apvienotajā Karalistē katram ceturtajam iedzīvotājam ir kādas problēmas ar garīgo veselību. Pastāv iespēja, ka vismaz kāds no zvērinātajiem izrādīsies līdzcietīgs. Un pārējos mēs pārliecināsim ar faktiem par boileriem. Skaidri un gaiši.

Tomēr Džo rauc pieri.

– Tas, ka es visu pārbaudu, nav nekas slikts. Un es nebiju ne salts, ne vienaldzīgs. Es vienkārši viņiem pastāstīju par notikušo. Jūs runājat tā, it kā es būtu kaut kāds izdzimtenis.

– Viņš tā nedomā, – es steidzos iejaukties. – Tonijs vienkārši grib, lai jūs pastāstāt visu patiesību. Paskaidrojiet, ka Sāra bija nokavējusi vakariņas, ko jūs vienmēr pagatavojat tieši laikā. Ka viņa apvēmās, jo bija pārāk daudz izdzērusi. Jums riebjas netīrība, un tāpēc jūs viņai ieteicāt nomazgāties vannā. Viņa neļāva jums salaist vannā ūdeni, kā jūs to parasti darāt, jo tas ir viens no jūsu rituāliem. Jūs bijāt sarūgtināts un devāties mazgāt traukus, lai savaldītos. Pēc pusstundas jūs sākāt uztraukties, jo nedzirdējāt, kā viņa šļakstinās. Jūs iegājāt vannas istabā, lai pārliecinātos, ka ar viņu viss ir kārtībā. Jūs ieraudzījāt viņu ūdenī. Viņa bija viscaur klāta ar čulgām… Tas bija briesmīgs negadījums.

Es apklustu. Abi vīrieši mani vēro.

– Gandrīz vai rodas sajūta, ka jūs tur esat bijusi, – Tonijs nesteidzīgi saka.

Man atmiņā ataust stallis. Siena smarža. Apsarmojušās sijas. Merlina karstā elpa uz mana aukstā kakla. Mammas mokpilnais kliedziens: nē! Tas nevar būt. Tu noteikti kļūdies.

– Vai varam turpināt? – es asi izmetu.

Kaut nu tas būtu tik viegli.

– Kā jau jūsu gaišība zina, šī lieta ir diezgan nozīmīga un ietekmīga; tas attiecas ne vien uz apsūdzēto, kurš visu šo laiku ir apgalvojis, ka nav vainīgs, cietušās ģimeni un plašāku sabiedrības daļu, bet arī uz manas aizstāvības komandas darbinieci, kurai ir nācies pārciest pamatīgu vajāšanu. Par to ir ziņots gan Karaliskajai prokuratūrai, gan arī visiem pārējiem, un, ja šajā tiesas zālē atrodas kāds, kuram ir bijusi saikne ar vainīgo, viņam vajadzētu zināt, ka atkārtota rīcība var novest pie bēdīgām sekām.

Tonijs Gordons ietur pauzi, lai ļautu visiem pa īstam aptvert šos vārdus. Visu cieņu. Viņš patiešām ir īsts taisnības aizstāvis. Viņš staigā platiem soļiem, vicina rokas un ieskatās acīs katram zvērinātajam pēc kārtas. Man viņu vietā tas šķistu pārliecinoši. Kā jūtas sieviete, kura ir precējusies ar tādu vīrieti kā Tonijs? Man rodas aizdomas, ka mūsu aizstāvis lieliski spēj pielāgot patiesību savām vajadzībām un iegalvot sev, ka viņam ir pilnīgas tiesības tā rīkoties.

Apsūdzības puse jau ir pateikusi visu, kas tai sakāms. Apsūdzība ir iespaidīga. Viņi apgalvoja, ka Džo esot valdonīgs varmāka un aukstasinīgs slepkava, taču aprāvās brīdī, kad pienāca laiks runāt par bijušo draudzeni, kura reiz bija apsūdzējusi Džo par vajāšanu. Izrādās, ka viņa pirms gada mirusi no plaušu vēža. Tik jauna? Jūtos satriekta, apjaušot, ka mani pārņēmis atvieglojums, bet tā nu tiesā mēdz gadīties. Citu nelaimes var nākt par labu lietas aizstāvībai.

– Jau sākumā vajadzētu paziņot, – Tonijs turpina, – ka manas komandas pārstāves vajāšana, lai arī ir ļoti nopietna, būtiski neietekmē lietas virzību. Tomēr kādu izmaiņu gadījumā es noteikti lūgšu iespēju informēt zvērinātos par šādiem pierādījumiem.

Jūtu, ka tumši piesarkstu. To nu es no Tonija neesmu gaidījusi.

Kaut gan Tonijs ir pateicis, ka vajāšanai nav nekāda sakara ar konkrēto lietu, viņš tomēr turpina to pieminēt. Vai tā ir daļa no viņa stratēģijas?

– Ir saņemtas draudu vēstules. Uz ielas ir nolaupīta soma ar būtiski nozīmīgiem dokumentiem. Visļaunākais, ka, mēģinot panākt, lai mēs atsakāmies no šīs lietas, ir noindēts vienai no manām kolēģēm piederošs zirgs.

Netiek minēts ne mans vārds, ne arī fakts, ka pirmo vēstuli atsūtījis Sāras tēvocis, tomēr gan mana sarkanā seja, gan Tonija ašais, daudznozīmīgais skatiens uz manu pusi skaidri liecina, par kuru kolēģi viņš runā.

Visi noelšas. Uz apsūdzēto sola sēdošais Džo Tomass aši ieskatās man acīs. Tajās ir redzama līdz šim nemanīta līdzcietība. Kaut ko tādu pagaidām nav nācies piedzīvot, pat ne tad, kad viņš runāja par nabaga Sāru.

Kā Tonijs uzdrošinās mani tā izcelt? Tad es saprotu – viņš to ir darījis tīšām. Viņš grib, lai zvērinātie redzētu, ka man acīs ir asaras. Viņš grib, lai viņi redzētu sāpes, ko izraisījuši nezināmi spēki, kuri nevēlas, lai šī lieta nonāktu tiesā. Var jau būt, ka Džo Tomasa augstprātīgā izturēšanās zvērinātos nekādi nespēj ietekmēt, toties tāda jauna sieviete kā es var viegli atmodināt viņos līdzjūtību.

Labu brīdi cenšos domāt vienīgi par to, ka man jāizturas kā profesionālei. Runa ir par Džo Tomasa nākotni. Par cilvēku, kura ieradumi jebkuram citam varētu likties dīvaini. Par cilvēku, kurš ir kļuvis par valsts mēroga skandāla upuri.

Kad beidzot atkal esmu savaldījusies, pieķeru sevi lūkojamies visapkārt. Šajā tiesas zālē es vēl nekad neesmu bijusi. Līdz šim mana darbība advokātu birojā ir aprobežojusies ar tribunāla tiesām. Šī tiesa ir atšķirīga. Lielāka. Gandrīz vai līdzīga baznīcai.

Telpas iekārtojumā ir izmantots sarkankoks. Džo Tomass sēž stikla būrī virs mums, ar rokām cieši ieķēries plauktā, kas atrodas viņam priekšā. Zālē ir karsti, kaut gan šorīt, kad pusdeviņos nācu uz tiesu, zeme bija tā apsarmojusi, ka man gandrīz paslīdēja kāja.

Pēkšņi es iedomājos, ka no ārpuses šī tiesa, tāpat kā daudzas citas, izskatās pēc parastas, lielas, atsvešinātas pašvaldības ēkas ar netīri baltu fasādi. Tās āriene nekādi neliecina par to cirku un teātri, kas šobrīd te norisinās.

Uz spēles ir likta cilvēka nākotne.

Tā ir tik liela atbildība!