Eda telefona numurs ir aizņemts.

Nu jau man patiešām kļūst bail. Pakāpjos atpakaļ, lai rindā palaistu kādu citu sev priekšā, un mēģinu vēlreiz.

– Lilij?

Paldies Dievam, viņš beidzot ir atsaucies.

– Kas noticis? – es izgrūžu.

– Nekas! – viņa balsī virmo satraukums.

Mani pārņem atvieglojums.

– Vai tu esi aizņemta? – viņš vaicā.

Dīvains jautājums. Eds taču zina, ka es vienmēr esmu aizņemta. Gājiens uz galeriju ir reti piedzīvots dumpis no manas puses. Man vajadzētu atrasties birojā.

– Patiesībā es pēc tiesas esmu atļāvusies vienu stundu atvilkt elpu.

– Jūs uzvarējāt?

Pēdējā laikā Eds dedzīgi interesējas par manu darbu. Manī uz mirkli pazib lepnums.

– Uzvarējām gan.

– Visu cieņu. – Viņš neviltoti lepojas ar mani. – Tātad tu vari atnākt šurp?

– Pie tevis?

– Man ir pārsteigums.

– Jauks?

– Pavisam noteikti.

Es sajūtu bērnišķīgu satraukumu.

– Es varu atlicināt vienu stundu, – saku, iziedama pa durvīm uz ielas.

Eda jaunā galerija atrodas vecas ēkas pagrabstāvā. Viņš man iegalvoja, ka tai esot izteikts potenciāls, it īpaši tāpēc, ka telpas vidū slejoties brīnišķīgs, senlaicīgs, vīts statnis.

Uz galerijas atvēršanu ieradās daudzi. Pateicoties nezināmajam pircējam (pat Edam netika pateikts, kas viņš ir, jo darījums tika veikts ar mākslas darbu tirgotāja starpniecību), viņa darbi bija izraisījuši lielu interesi. Kad klienti sāka man vaicāt, vai mākslinieks Eds Makdonalds nav mans radinieks, es lepni atbildēju, ka viņš ir mans vīrs. Diemžēl nav pagājis ne gads, kad ļaužu interese ir sākusi zust. Cik var noprast, tad ne jau visi ir sajūsmā par viņa akrila gleznām ar spilgtām krāsām un platiem, teatrāliem otas vilcieniem.

Aizvainojošā kritika ir Edu dziļi aizskārusi, no jauna atmodinot viņā nedrošību. Viņvakar viņš pārnesa mājās trīs sarkanvīna pudeles.

– Es jau tās neizdzeršu visas uzreiz, – viņš aizstāvēdamies paskaidroja. Es klusēju. Zinu, ka manam vīram ir trūkumi, taču arī man tādi ir. Mēs mierīgi pavakariņojām. Darba dienu vakaros mēs tagad to varam darīt bieži, jo nu vairs līdzās nav Toma, kurš kliedz tāpēc, ka viņa šķīvi kāds ir aptraipījis, kļūdas pēc uzliekot tur zirni. (”Es taču teicu, ka man nepatīk zaļā krāsa!”)

Lai atgūtu pašapziņu un samaksātu jaunās galerijas rēķinus, Edam par krietnu summu ir jāpārdod vēl kāda glezna. Uzmanīgi kāpdama lejup pa šaurajām akmens kāpnēm, es sev saku: varbūt tieši tāpēc viņš mani ir pasaucis. Varbūt ir uzradies vēl viens pircējs!

Iegājusi galerijā, ieraugu Eda pakausi. Mani pārņem silta apmierinātība.

– Lilij! – viņš apsviežas, izrunādams manu vārdu tā, it kā tas būtu svešs. It kā es būtu tikai sen neredzēta paziņa, nevis sieva, kuru viņš vēl šorīt uz atvadām noskūpstījis. – Uzmini, kas pirms stundas ienāca galerijā?

Viņš vēl nav beidzis runāt, kad aiz statņa parādās maza auguma sieviete ar spīdīgiem, melniem, īsi apgrieztiem matiem. Ja neņem vērā krāsu, viņas frizūra ir gandrīz precīzi tāda pati kā man. Taču viņa ir jauna. Varētu minēt, ka nedaudz pāri divdesmit gadiem. Spīdīgas, pabiezas lūpas un plats, starojošs, saulains smaids, kurā pazib smaganas. Plata, gluda piere. Viņas skaistums ir satriecošs, kaut arī ne tradicionāls. Uz viņas seju gribas skatīties nenovēršoties. Neizskaidrojami nemierīgi pagrozu savu sudraba aproci – to, kuru mēdzu pastāvīgi nēsāt.

– Labdien, Lilij! – viņa melodiski uzsauc un negaidot noskūpsta mani uz abiem vaigiem. Tad viņa atkāpjas. Es sajūtu sevī saltumu, it kā mani kāds ar nazi būtu pārgriezis uz pusēm. – Vai jūs mani neatceraties? Es esmu Karla.

Karla? Mazā Karla, kura pirms daudziem gadiem, kad mēs ar Edu bijām tikai nesen apprecējušies, dzīvoja ar mums vienā mājā? Dažbrīd biklais, tomēr arī pārgudrais bērns, kura skaistā māte bija ielaidusies dēkā ar Toniju? Karla, mazā itāliete? Vai tiešām ir iespējams, ka šī pašpārliecinātā, jaunā sieviete ar spīdīgām lūpām, nevainojamu sejas ādu un asām kaķa acīm, kas prasmīgi izceltas ar kontūrzīmuli, ir mazā Karla?

Viņa ir tik iznesīga! Man pašai bija vajadzīgi daudzi gadi, lai tiktu pie tādas pašpārliecības.

Protams, tā ir Karla. Īsta Frančeskas kopija, tikai bez garajām cirtām. Kā divas ūdens lāses līdzīga vientuļajai mātei, kura pirms daudziem gadiem bija apmetusies septītajā dzīvoklī.

– Kur tu biji palikusi? – es izmoku. – Kā klājas tavai mātei?

Skaistā, kumeļam līdzīgā radība nedaudz pieliec un tad piešķiebj galvu, kā apdomādama manu jautājumu.

– Mammai klājas ļoti labi, paldies. Viņa dzīvo Itālijā. Mēs abas jau kādu laiku dzīvojam tur.

Eds iejaucas:

– Karla mēģināja ar mums sazināties. Viņa mums uzrakstīja vēstuli.

Es savaldīgi ieelpoju. Gluži tāpat kā tiesā, kad man ir jābūt uzmanīgai.

– Ak tā? – es vaicāju. Tie nav meli. Tikai jautājums.

– Divas reizes, – Karla paskaidro.

Viņa skatās man tieši sejā. Uz īsu brīdi atceros pirmo vēstuli ar Itālijas zīmogu, kas pagājušajā gadā bija atsūtīta uz mūsu veco adresi. Dzīvokļa pašreizējie iemītnieki to pārsūtīja mums.

Pirmajā mirklī mani pārņēma instinktīva vēlme izmest to ārā – tieši tāpat kā visas pārējās lūgumu vēstules, ko mēs tolaik mēdzām saņemt. Ļaudis pareizi vai kļūdaini uzskata: ja reiz māksliniekam ir vienreiz palaimējies, viņš ir bagāts. Lai gan glezna ir pārdota, Eds ir saņēmis mantojumu un man tiek maksāta alga, mēs patiesībā nemaz neesam tik turīgi. Gan par galeriju, gan par māju ir jāmaksā milzīgs kredīts. Un vēl mums, protams, ir jādomā arī par Toma dārgo ārstēšanu un viņa nezināmo nākotni.

Arī man, tieši tāpat kā jebkuram kārtīgam cilvēkam, gribas palīdzēt citiem, bet, ja mēs iedosim naudu vienam, ar ko tas beigsies? Un tomēr Karlai bija taisnība. Ar viņu viss bija citādi. Savā ziņā tieši viņai mēs varējām pateikties par saviem panākumiem. Es nolēmu parunāt ar Edu, taču tieši tobrīd kāds kritiķis bija uzrakstījis kārtējo zemisko apskatu, netikdams gudrs, kāpēc gan kāds varētu vēlēties maksāt tādu naudu par ”pārdrošu akrila darbu, ko būtu varējis uzgleznot jebkurš Monmartras ielu mākslinieks”. Mans vīrs jutās aizvainots. Man tikai ar lielām pūlēm izdevās Edam iegalvot, ka kritiķim nav taisnība. Es nolēmu, ka nerādīšu viņam Karlas vēstuli, kamēr tracis nebūs norimis.

Tad pienāca otrā vēstule. Tā bija sūtīta uz galeriju, kurā Eds neilgu laiku bija izstādījis savus darbus. Vēstule bija pārsūtīta uz mūsu mājām, un es laimīgā kārtā pa ceļam uz darbu nejauši saskrējos ar pastnieku. Pazinusi rokrakstu un marku, es iebāzu vēstuli somā, lai darbā to atplēstu. Šoreiz tā jau bija rakstīta dusmīgākā, prasīgākā tonī. Godīgi sakot, es izbijos. Nojautu, ka vēstulei savu roku bija pielikusi arī Frančeska. Ja mēs viņām iedotu naudu, viņas varētu pieprasīt vēl vairāk.

Tā nu es šo vēstuli noglabāju, melīgi iegalvodama sev, ka par to kādā brīdī padomāšu. Un tad es par šo vēstuli izdevīgi aizmirsu. Nu man ir skaidrs, ka tā rīkoties nebija pareizi, bet, ja es būtu uzrakstījusi Karlai atbildi un izskaidrojusi mūsu finansiālo situāciju, viņa droši vien nebūtu man noticējusi.

– Kad jūs pirms daudziem gadiem tik pēkšņi aizbraucāt, mēs noraizējāmies, – Eds saka. – Kāpēc jūs mums nepateicāt, kurp grasāties doties?

Dzirdot šo jautājumu, man atmiņā ataust pēdējā reize, kad redzēju Karlu. Tas briesmīgais strīds starp Toniju, Frančesku un mani. Tobrīd es vēl nebiju īsti izdomājusi, vai mums ar Edu vajadzētu palikt kopā.

– Jā, – es caur zobiem izgrūžu, – mēs par jums ļoti noraizējāmies. – Tad mans skatiens pievēršas gleznai aiz viņas muguras. To ir grūti nepamanīt. Visa telpa ir pilna ar gleznām, kurās Karla ir atainota kā bērns.

– Kā tev patīk tavi portreti? – es apjautājos, klusībā nodomādama, ka tikpat labi jau varu arī nelietīgi izlikties, lai mēģinātu piespiest Karlu atklāt savas kārtis. Tad mani neviens vairs neturēs aizdomās par tām neatbildētajām vēstulēm.