Tomēr ir kaut kas tāds, kas palicis nemainīgs. Acis. Melni brūnās acis, kas šobrīd urbjas man sejā.

– Mums jāparunā.

Man kļūst salti.

– Man nav nekā, ko tev teikt.

Džo Tomanss pasniedzas uz manu pusi. Pirmajā brīdī šķiet, ka viņš grasās satvert mani aiz rokām. Es pakāpjos atpakaļ. Garām paiet viens no skrējējiem, ar ko es mēdzu pavirši sasveicināties.

Džo dažas sekundes nogaida.

– Man tev kaut kas jāpastāsta. Lūdzu.

Viņš patiešām lūdzas. Es mirkli šaubos.

– Šeit ne.

Nedroši aizvedu viņu līdz kafejnīcai, pie kuras ārā ir salikti galdi un krēsli. Uz kafejnīcas durvīm ir uzraksts ”atvērts no 9:00”. Mēs apsēžamies viens otram pretī, uzgriezuši muguru promenādei, pa kuru šad tad aizjoņo kāds skrējējs.

– Ko tu gribi? – es strupi noprasu.

Viņa skatiens urbjas man sejā, kā cenzdamies iesūkt mani.

– Tev nav jāraizējas par Karlu.

Šie vārdi ir tik negaidīti, ka es tos apjēdzu tikai pēc mirkļa. Kad tas notiek, mani pārņem gan bailes, gan – esmu spiesta to atzīt – uzbudinājums.

– Ko tas nozīmē?

– Tavs bijušais un Karla ilgi kopā nepaliks.

Man izkalst mute.

– Kā tu to zini?

– Vienkārši zinu.

Viņš piebīda krēslu tuvāk galdam. Pat nepaskatījusies lejup, es jūtu, ka mūsu kājas gandrīz saskaras. Garām paiet kāds vīrietis. Viņa suns paosta uz ielas nokritušu cepta kartupeļa gabaliņu un aizskrien tālāk. Suņa saimnieks droši vien domā, ka mēs esam tikai divi skrējēji, kuri apsēdušies, lai atvilktu elpu un papriecātos par skaisto skatu. Vai arī divi tūristi, kuri apmetušies kādā no piekrastes viesnīcām un pirms brokastīm izgājuši pastaigāties.

– Es zinu, ka tev nav viegli, – Džo saka. – Tavs vīrs ir apprecējis citu sievieti. Un tagad viņiem būs bērns.

– Un tad? Es par to vairs nedomāju.

Viņa skatiens redz cauri maniem meliem.

– Tu esi par to pārliecināta?

Nē. Skaidrs, ka es par to neesmu pārliecināta. Es gribu, kaut Karla nekad nebūtu eksistējusi. Es gribu, kaut savulaik būtu pateikusi viņas mātei: ļoti žēl, taču mēs nedēļas nogalēs nevarēsim pieskatīt jūsu bērnu.

Tomēr tas nebūtu man raksturīgi. Savā dziļākajā būtībā man ir nepieciešams palīdzēt citiem, lai atlīdzinātu par to, ka neesmu spējusi palīdzēt pati savam brālim. Par to, ka esmu viņu pievīlusi. Par to, ka esmu pievīlusi pati sevi.

– Vai tāpēc tu esi nācis šurp? – es noprasu. – Lai noskaidrotu, kā man klājas?

– Daļēji.

Uz viņa pieres pamazām sāk izspiesties sīkas sviedru lāsītes. Jūtu, ka tās parādās arī uz manas muguras.

Gaidu kā pele, kurai kāds grasās uzklupt. Zinu, kas tūlīt sekos.

– Man ir vajadzīgs paternitātes tests, Lilij. Es tev nenoticēju toreiz, kad tu teici, ka viņš nav mans dēls, un es tev neticu arī tagad. Es tevi vēroju, Lilij, kā jau vienmēr esmu vērojis gan tevi, gan visus, ar ko tu satiecies, kopš tā brīža, kad iznācu no cietuma.

Smieklīgi. Kā? Kur?

– Vai tie ir tavi kārtējie meli? – es asi noprasu.

Viņš iesmejas.

– Tonija bērēs es pat iepazinos ar Karlu.

– Es tev neticu. Viņas tur nebija.

Atkal smiekli.

– Tad jau tu nebūsi vērīgi skatījusies.

Viņš pievelk savu krēslu vēl tuvāk. Es atvirzos.

– Kad tu piektdienu vakaros brauc pēc Toma uz skolu, es esmu turpat līdzās. Arī tad, kad tu kopā ar Rosu ved viņu pastaigāties pa pludmali. – Viņš sakniebj lūpas.

Sirds ielec man rīklē. Nevar būt, ka viņš…

– Un kā tu īsti pamanies mūs izspiegot, ja mēs to pat nepamanām? – es noskaldu. No bailēm esmu kļuvusi dusmīga.

– Izspiegot? – Šķiet, viņš pārdomā šo vārdu. – Es neesmu nekāds Džeimss Bonds, tomēr cietumā esmu pasēdējis, vai ne? Tur var daudz ko iemācīties. Tolaik, kad apsvēru, vai vajadzētu tevi nolīgt, es pat samaksāju vienam savam paziņam, lai viņš par tevi visu noskaidro. Gribēju pārliecināties, vai tu spēsi paveikt tādu darbu.

Manā prātā uzzib atmiņas. Tā reize, kad es uzreiz pēc kāzām nācu no autobusa pieturas un man radās sajūta, ka tieku izsekota. Tas satricinājums, kad Džo bija uzzinājis, ka pavisam nesen esmu apprecējusies.

Vai tā varētu būt patiesība?

Vai arī tie ir tikai fantazētāja sapņi? Bet kā tad var izskaidrot to, ka viņš par mani tik daudz zina? Par Tomu? Par Rosu?

– Toms izskatās gluži tāpat kā es bērnībā, Lilij. – Džo seja ir sāpīgi saviebta. Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad esmu redzējusi viņu izrādām emocijas. – Esmu viņu vērojis. Viņš rīkojas tāpat kā es. Viņam nepatīk, ja kaut kas nav kārtīgi salikts. Es zinu, ka viņš ir mans. Es tevi nesteidzināju, jo tava laulība juka un bruka. Tomēr es esmu pelnījis to zināt. Vai tev tā nešķiet?

Es spētu to saprast, ja vien man no viņa nebūtu tik briesmīgi bail. Ja vien viņš nebūtu slepkava.

Pa otru ielas pusi garām paskrien divi rokās sadevušies skrējēji. Es viņus redzu katru dienu. Klusībā es viņus dēvēju par Jaunlaulātā kungu un kundzi. Džo vēro, kā es uz viņiem skatos.

– Vai tu jūties vientuļa, Lilij?

Es apjūku no tik negaidīta pavērsiena. Varbūt tas tieši tā ir domāts. Pēkšņi man acu priekšā viss izplūst. Protams, ka es jūtos vientuļa. Ir tik netaisnīgi, ka Eds, būdams vainīgs, ir atradis laimi, toties man ir lemts palikt vienai. Kurš gan gribētu pieņemt tādu bērnu kā Toms?

– Zini, tev nav jābūt vienai. – Džo rokas pēkšņi satver manas plaukstas. Tās ir siltas. Spēcīgas. – Es vienmēr esmu tevi mīlējis, Lilij. Kā nu prazdams.

Man ausīs skan manas mežonīgās vientulības kliedzieni. Man gribētos sacīt, ka es nezinu, ko daru. Tomēr es to zinu. Es paliecos viņam tuvāk. Ļauju, lai viņa rokas velk mani pie viņa. Ļauju, lai viņa lūpas noslīd līdz manam kaklam. Jūtu viņa elpas pieskārienu, no kura man kājstarpē iesitas karstums.

Tālumā pie glābšanas stacijas parādās skrējējs. Es atraujos. Džo acis atsprāgst vaļā. Es pielecu kājās, šausmu pārņemta par to, ko nupat esmu izdarījusi. Man no kabatas izkrīt atslēga. Es to vienmēr nēsāju sev līdzi, kaut arī vairs nevaru izmantot. Tā ir mūsu vecās mājas rezerves atslēga. Reiz pašaizsardzības kursos man mācīja: lai pagūtu aizbēgt, uzbrucējam negaidot jāiebaksta acī. Te vienmēr var noderēt atslēga, instruktors sacīja. Vai arī pirksts. Šo padomu es allaž paturu prātā. Gan Londonā, gan agra rīta skrējienā gar jūru.

Džo noliecas, lai paceltu atslēgu.

Man priekšā atrodas slepkava. Cilvēks, kuru vajadzēja notiesāt par draudzenes nogalināšanu. Un tomēr šāda rīcība, paceļot manu atslēgu, liecina par pieklājību. Un tur jau ir tā būtība. Protams, ka Džo ir slikts, tomēr viņam piemīt arī daudz kas ne tik nelāgs.

Man patīk uzskatīt, ka esmu laba. Bet – un to nevar noliegt – esmu izdarījusi arī daudz ko sliktu. Ne jau tikai kaut ko tādu, kas ir ietekmējis mani pašu. Tas ir skāris arī Edu. Un, daudz svarīgāk, arī Tomu.

Un, skrienot pāri ielai uz pludmales pusi, kur jūra patlaban mierīgi skalojas pār oļiem, es beidzot atļauju savam prātam atgriezties tajā vakarā pēc lietas noslēgšanas.

Es nedrīkstu domāt par sāpēm krūtīs, kas neļauj man paelpot.

Tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar mokošajām gaidām.

Mans ķermenis ir saspringts. Stīvs no ļaunas priekšnojautas.

Es dzirdu, kā viņa tuvojas.

Sāpes sākās nākamajā dienā, kad Karla darbā pārskatīja saņemtās vēstules. Paldies dievam, vienmēr kaut kas atradās. Kāda vēstule, līgums, telefona zvans, tikšanās ar advokātiem. Jebkas, lai tikai varētu nedomāt par Edu, kurš gaidīja viņu mājās, uzmanīdams pulksteni un turēdams rokā pudeli.

– Te ir vēl viena, – paziņoja Lilijas bijusī sekretāre, pabāzdama galvu pa durvīm. – To nupat atnesa kāds cilvēks. Karlas sirds iepukstējās straujāk, kaut gan tas bija pilnīgi lieki. Daudzas vēstules netika piegādātas pa pastu. Kurjeri nebija nekas neparasts. Un tomēr, paņēmusi aploksni, Karla ieraudzīja, ka viņas vārds bija nevis uzdrukāts, bet gan uzrakstīts ar lieliem, savītiem burtiem. Viņa atplēsa aploksni.