– Viņa bija slima, Taker.

– Es pūlos uz to skatīties šādi. Tāpat kā tad, ja viņai būtu bijis vēzis. Es mīlēju viņu, Kerolaina. Un arī tagad es viņu mīlu. Ir grūti atcerēties viņu, tik dzīvespriecīgu un tik spītīgu. Un smagi ir atcerēties visus tos kapus, par kuru uzrašanos ir atbildīga viņa. Bet vissmagāk ir tad, kad aizveru acis un redzu tevi izskrienam no tās istabas, un Džosija seko tev pa pēdām ar nazi rokā.

– Es nevaru tev pateikt, ka mēs abi to spēsim aizmirst. Taču es esmu iemācījusies neskatīties atpakaļ.

Takers noliecās, paņēma kādu oli un iemeta ūdenī. – Es nebiju pārliecināts, ka tu vēlēsies mani redzēt.

– Protams. – Kerolaina piecēlās, būdama tikpat satraukta kā kucēns, kas ar zaru mutē meta priecīgus lokus. – Tu iesāki to, kas ir izveidojies mūsu attiecībās, Taker. Un tu nelikies mierā. Tu neklausījies, kad es sacīju, ka nevēlos iesaistīties.

Viņš aizmeta vēl vienu akmeni. – Laikam jau tā ir taisnība. Es esmu prātojis par to, vai būtu labāk, ja es tev vienkārši ļautu dzīvot tālāk, ļautu atgriezties tur, kur tu biji, iekams es apgriezu tavu dzīvi kājām gaisā.

Kerolaina vēroja oli lēkājam un veidojam uz ūdens virsmas viļņojošus apļus. ”Reizēm var panākt vairāk, saceļot nemieru, nevis nogludinot asumus,” viņa nodomāja.

– Ak, labi, labi. Tik raksturīgi tev, vai ne? Taisnā ceļā uz durvīm, kad attiecības ar sievieti kļūst sarežģītākas. – Kerolaina satvēra Takera roku un pagrieza vīrieti ar seju pret sevi. – Bet es neesmu tāda kā pārējās.

– Es nebiju domājis…

– Pag, es tev pateikšu, ko tu biji domājis. – Viņa spēcīgi iebikstīja Takeram krūtīs, un viņam no pārsteiguma pavērās mute. – ”Tas bija tik jauki, Kero. Gan jau vēl tiksimies.” Nekā nebija. Aizmirsti par kaut ko tādu! Tu neiesoļosi manā dzīvē, lai pamatīgi to izmainītu, un pēc tam svilpodams mierīgi neaiziesi projām. Es esmu tevī iemīlējusies un vēlos zināt, ko tu tagad ar to iesāksi.

– Nav tā, ka es… – Takers apklusa. Viņš kā sāpēs pievēra acis, tad uzlika rokas Kerolainai uz pleciem un piespieda pieri viņas pierei. – Mans Dievs, Kero.

– Es gribu, lai tu…

– Kuš. Mirkli neko nesaki. Man vajag tevi vienkārši paturēt savās rokās. – Takers pievilka Kerolainu ciešāk. Viņa juta, kā dreb Takera muskuļi. – Man šajās aizritējušajās dienās tik ļoti vajadzēja tevi apskaut! Bet es baidījos, ka tu novērsīsies.

– Tu kļūdījies.

– Es grasījos izrādīt augstsirdību un samierināties ar to, ka tu aizej. – Takers iespieda seju Kerolainas matos. – Laikam jau augstsirdība nav mana stiprā puse.

– Paldies Dievam, ka tā. – Kerolaina smaidīdama atlieca galvu. – Tu man tā arī neatbildēji.

– Es grasījos tevi noskūpstīt.

– Nē. – Viņa uzlika roku Takeram uz krūtīm, lai mazliet atvirzītu tālāk. – Es gribu dzirdēt atbildi. Es teicu, ka tevi mīlu, un gribu zināt, ko tu tagad iesāksi.

– Nu… – Viņš atlaida rokas un dūru sabāšanu kabatās uzskatīja par vislabāko risinājumu tādā mirklī. – Man viss jau likās ļoti labi iestrādāts… pirms tiem notikumiem.

Viņa pašūpoja galvu – Vairs nav nekāda ”pirms”. Mēģini tagad.

– Es domāju par to, vai tu dosies nākamajā koncertturnejā.

Tu gribi tajā doties?

– Šajā es vēlos doties. Sevis pašas dēļ.

– Jā. Un tad man ienāca prātā, ka tu neiebilstu pret kompanjonu.

– Laikam jau ne. – Kerolainas lūpās lēnām iezagās smaids. – Es labprāt brauktu tev līdzi, kad varētu. Es nevaru aizbraukt uz vairākām nedēļām, jo man ir jāpieskata Sajs un Svītvotera… jo īpaši tagad, kad Dveins pošas uz to klīniku. Bet šad un tad es varētu.

– Te un tur?

– Nu redzi. Un vēl es domāju, ka tu varētu atbraukt uz šejieni un būt kopā ar mani, kad nedotos turnejās un nekoncertētu.

Kerolaina saknieba lūpas un apsvēra Takera priekšlikumu.

– Konkretizē vārdus ”būt kopā”.

Viņš dreboši izelpoja. Ja lielāko daļu dzīves esi kaut ko paturējis sevī, nav viegli to paust uz āru. – Es gribu, lai tu apprecies ar mani, lai mums ir ģimene. Šeit. Laikam es to vēlos tik ļoti, kā neko citu savā dzīvē neesmu vēlējies.

– Taker, tu izskaties mazliet nobālis.

– Tas droši vien nāk kopā ar tām nāvīgajām bailēm, ko jūtu. Un vispār… Vīrietis tevi tikko bildināja, bet tu saki šādus vārdus…

– Taisnība. Tev pienākas vienkāršs ”jā” vai ”nē”.

– Pagaidi, pagaidi. Tur nav nekā vienkārša. – Takers, gluži nobijies, atkal piekļāva Kerolainu klāt. – Pagaidi un paklausies. Es jau nesaku, ka būs viegli.

– Un tu nesaki vēl kaut ko. Kaut ko ļoti nozīmīgu.

Takers atvēra un atkal aizvēra muti. Rimtais un pacietības pilnais Kerolainas skatiens drošināja mēģināt vēlreiz. – Es mīlu tevi, Kerolaina. Jēziņ… – Takeram vajadzēja mirkli līdzsvara atgūšanai. – Es mīlu tevi, – viņš atkārtoja, un nu jau tas bija daudz vieglāk. Patiesībā tas bija pat ļoti labi. – Es vēl nekad neesmu šos vārdus sievietei sacījis. Un es negaidu, ka tu man noticēsi.

– Es tev ticu. – Viņa pacēla muti pretī Takeram. – Tas nozīmē daudz vairāk, ja es redzu, cik lieli pūliņi tev jāpieliek, lai šos vārdus dabūtu pār lūpām.

– Domāju, ka ar laiku kļūs vieglāk.

– Piekrītu. Kāpēc mēs nevarētu iet uz māju, kur tev būtu iespēja patrenēties?

– Izklausās sakarīgi. – Takers uzsvilpa kucēnam un aplika roku Kerolainai ap vidukli. – Bet arī tu man neatbildēji.

Viņa iesmējās. – Vai nudien? Un kā būtu ar vienkāršu ”jā”?

– Es to pieņemu. – Viņš satvēra Kerolainu abās rokās, un viņi izgāja saules gaismā. – Vai es esmu tev kādreiz stāstījis par vienu no savām vecvec… Būs kādi trīs ”vec” laikam. Viņas kristītais vārds bija Amēlija. Tāds jauks, piemīlīgs vārds, vai ne? Viņa tūkstoš astoņi simti piecdesmit septītajā gadā aizbēga kopā ar vienu no Maknēriem.

– Nē, kaut ko tādu tu man neesi stāstījis. – Kerolaina apvija roku Takeram ap kaklu. – Bet es nešaubos, ka pastāstīsi.