– Sajs neizstāstīja, kas īsti te notiek, taču…

– Vienkārši ej projām! – Dusmīgi ierēkdamies, Takers ar visu svaru metās uz durvīm. Stiklu šķindoņu apslāpēja viens vienīgs šāviens.

– Nē! – Takers nometās uz ceļiem. Džosija gulēja gultā, ko bija dalījuši viņu vecāki. Uz baltā satīna pārklāja pletās asins traips. – Ak, Džosij… nē. – Bēdu pārņemts, viņš piecēlās, apsēdās gultā un auklēja māsas nedzīvo augumu.

– Priecājos, ka tu atbrauci pie manis. – Kerolaina ielēja kafiju divās krūzēs un apsēdās pie virtuves galda pretī Delai. – Es gribēju ar tevi parunāt, taču iedomājos, ka labāk to darīt pēc bērēm.

– Mācītājs sacīja, ka viņa tagad atdusas mierā. – Dela cieši saknieba lūpas un tad paņēma krūzi. – Ceru, ka viņam ir taisnība. Ciešanas paliek dzīvajiem, Kerolaina. Takeram un Dveinam nenāksies viegli to visu pārdzīvot. Un arī pārējiem – Hepijai, Junioram, Arnetes un Frānsijas tuviniekiem.

– Un tev. – Kerolaina paliecās uz priekšu un satvēra Delas roku. – Es zinu, ka tu viņu mīlēji.

– Mīlēju. – Saimniecības vadītājas balss bija piesmakusi, viņa ar grūtībām valdīja asaras. – Vienmēr esmu mīlējusi – neatkarīgi no tā, ko viņa sastrādāja. Viņā bija kaut kas tāds… kā slimība. Un beigās viņa sāka darīt to, kas, viņasprāt, palīdzētu to izārstēt. Ja viņa tev būtu kaut ko nodarījusi… – Delas roka notrīcēja, tad kļuva mierīga. – Es pateicos Dievam, ka viņai tas neizdevās. To Takers nespētu pārciest. Es pie tevis ierados, lai to pateiktu. Un paustu cerību, ka tu nebēgsi no brāļa viņa māsas dēļ.

– Mēs ar Takeru tiksim galā, Dela. Man liekas, tev ir tiesības zināt. Džosija man pateica par savu māti un par to, kā viņa ieņemta.

Zem Kerolainas plaukstas Delas roka spēji nodrebēja. – Viņa zināja?

– Jā.

– Bet kā…

– Nejauši padzirdēja no mātes. Es saprotu, ka tev un misis Longstrītai nebija viegli glabāt šādu noslēpumu.

– Mēs uzskatījām, ka tā būs labāk. Kad Ostins to Medelinai bija nodarījis, viņa atnāca mājās… Kleita bija saplēsta un netīra, bet seja balta kā sniegs. Bet acis… viņas acis, Kerolaina… Tās bija kā mēnessērdzīgajai, skatiens likās aizmiglots, tukšs. Nabadzīte uzreiz devās uz vannu. Mainīja un mainīja ūdeni, berza ādu, līdz tā kļuva jēla. Es redzēju savainojumus uz viņas miesas. Un es sapratu. Gluži vienkārši sapratu. Tā kā es zināju, kurp viņa bija gājusi, man nevajadzēja vaicāt, kurš ir vainīgais.

– Tev nav par to jārunā, – Kerolaina sacīja, bet Dela papurināja galvu.

– Es pati gribēju doties turp un izdarīt, kas jādara. Taču es nevarēju atstāt viņu vienu, tāpēc turēju viņu apskautu, kamēr viņa sēdēja vannā un raudāja, raudāja, raudāja… Kad asaras bija izsīkušas, viņa sacīja, ka mēs neko neteiksim misteram Bo. Un arī nevienam citam ne. Viņa baidījās, ka vīrieši nogalinās viens otru, un laikam jau viņai bija taisnība. Man nebija tādu vārdu, lai piespiestu Medelinu noticēt, ka viņa nav vainīga notikušajā. Misters Bo viņai vienmēr bija galvenais. Viņa bija skaista meitene, Kerolaina. Jaunībā viņa palaikam kaut kur sastapās ar Ostinu, taču nekad nebija solījusi, ka precēsies ar viņu. Bet tāda doma bija ieperinājusies viņa slimajās, naida pilnajās smadzenēs.

– Viņam nebija nekādu tiesību tā izrīkoties, Dela. Un neviens nevarētu domāt citādi.

– Bet viņa domāja. – Dela nošņaukājās un ar pirkstu kauliņiem noslaucīja asaru. – Ne jau to, ka viņam būtu tiesības tā rīkoties, bet… Medelina uzskatīja, ka ir kaut kādā veidā Ostinu pamudinājusi, devusi iemeslu. Un tad viņa uzzināja, ka gaida bērnu. Viņas auglīgajās dienās misters Bo divas nedēļas bija pavadījis Ričmondā, tāpēc Medelina secināja, ka bērns ir no Ostina. Tad vairs nebija nekādu šaubu par to, ka citiem nekas netiks atklāts. Medelina nevēlējās, lai bērnam būtu jācieš. Viņa pūlējās, cik spēka, lai aizmirstu, tomēr bažījās. Kad Džosija augot kļuva aizvien nevaldāmāka, raizes pastiprinājās. Džosija, tāpat kā viņas brāļi, pēc izskata līdzinājās mammai. Bet mēs zinājām patiesību un kaut ko saskatījām viņā arī no Ostina.

”Un viņa pati arī,” nodomāja Kerolaina, bet neko nesacīja.

– Džosijai tas nebija jāuzzina. Kaut viņa būtu atnākusi pie manis pēc tam, kad to uzzināja! Es viņai būtu pateikusi, cik ļoti māte pūlējās viņu pasargāt. – Dela nopūtās, nosusināja acis un tad kļuva pavisam mierīga. – Bet viņa zināja. Lai Dievs mums palīdz. Viņa zināja. Vai tāpēc viņa… Ak, manu bērniņ, manu nabaga bērniņ…

– Nevajag tā, – Kerolaina saņēma plaukstās Delas rokas un pieliecās tuvāk, lai mierinātu. Tumšajā guļamistabā bija pateikts daudz kas. Un tam bija tur arī jāpaliek. Tumsā. – Viņa bija slima, Dela. Tas ir viss, ko mēs zinām. Un tagad viņi visi ir miruši. Džosija, viņas vecāki, Ostins. Un nav neviena, kam kaut ko pārmest. Man liekas, ka dzīvo dēļ, ka mūsu mīļo dēļ noslēpums ir jāapglabā.

Pūlēdamās savaldīties, Dela pamāja ar galvu. – Varbūt Džosijai tā būs vieglāk rast mieru.

– Varbūt arī mums visiem pārējiem.

Kerolaina cerēja, ka Takers atnāks, bet vēlējās dot viņam laiku. Jau bija aizritējusi nedēļa kopš Džosijas bērēm, bet viņi tikpat kā nemaz nebija redzējušies. Un arī tajās retajās reizēs viņi nekad nebija divatā.

Inosensa kā prazdama laizīja rētas un dzīvoja tālāk. Kerolaina bija dzirdējusi no Sūzijas, ka Takers apmeklējis visu upuru piederīgos. Aiz slēgtajām durvīm sacītie vārdi palikuši privātā zināšanā, bet viņa cerēja, ka tas kaut kā palīdzēs atkopties.

Vasara turpinājās. Delta uz īsu brīdi varēja atvilkt elpu, jo temperatūra bija nokritusies līdz astoņdesmit grādiem pēc Fārenheita. Tā tas neturpināsies ilgi, taču Kerolaina bija iemācījusies novērtēt katru šādu atelpu.

Piestiprinājusi kucēna sarkanajai kaklasiksnai pavadiņu, Kerolaina devās uz priekšu pa taku. Puķes, ko vecmāmiņa bija iestādījusi pirms daudziem gadiem, auga un ziedēja. Tas bija prasījis vienīgi aprūpēšanu un pacietību.

Nederīgais nostiepa pavadiņu, un Kerolaina pielika soli. ”Varbūt mēs varētu aiziet uz Svītvoteru. Varbūt ir pienācis laiks pamēģināt.”

Viņa bija nonākusi gandrīz līdz takas galam un teju uzreiz ieraudzīja Takera automašīnu. Tā izskatījās tikpat uzkrītoši koša un lielīga kā pirmajā reizē, kad Takers bija traucies viņai pretī. Kerolaina pasmaidīja. Automašīnu varēja atjaunot salīdzinoši viegli un ātri, bet sirds nebija tik viegli izdziedināma.

Tomēr tas bija izdarāms. Ar rūpēm un pacietību.

Viņam patika ūdens, rāms, mierīgs ūdens. Viņš nebija juties pārliecināts, ka vēl kādreiz tur sēdēs. Atgriešanās līdzinājās zināmai pārbaudei. Taču dziļajām, zaļajām ēnām un tumšajam, rāmajam dīķim piemita sava neatvairāmā burvība. Līdz laimes un apmierinājuma sajūtai vēl vajadzēja paciesties, taču viņš bija pieņēmis patiesību.

Suns riedams izskrēja no krūmiem un uzlika priekšķepas Takeram uz ceļgaliem.

– Sveiks, puika! Sveiks, draudziņ. Tu esi kļuvis krietni prāvāks, ko?

– Tu esi ielauzies svešā teritorijā, – Kerolaina sacīja, iznākusi klajumā.

Takers, bužinādams suņa ausis, viņai īsi uzsmaidīja. – Tava vecmāmiņa atļāva man te pasēdēt laiku pa laikam.

– Nu ko… – Viņa apsēdās blakus Takeram uz nokritušā koka. – Es negribētu lauzt tradīciju. – Kerolaina vēroja, kā suns laiza Takeram rokas un delnu locītavas. – Viņš pēc tevis ilgojās. Un es tāpat.

– Ar mani… pēdējā laikā nebija viegli saprasties. – Viņš aizsvieda zaru, un suns metās tam pakaļ. – Tveice ir mazliet atlaidusies, – viņš noteica.

– Es esmu to pamanījusi. – Bet drīz tā atgriezīsies.

Kerolaina salika rokas klēpī. – Tas ir gaidāms.

Takers brīdi vēl raudzījās ūdenī un tad, nenovērsdams skatienu no dīķa, ieteicās: – Kerolaina, mēs neesam runājuši par to nakti.

– Un mums tas nav jādara.

Viņš pašūpoja galvu. Kerolaina sniedzās pēc Takera rokas, bet viņš piecēlās un pagāja nostāk. – Viņa bija mana māsa. – Takera balss bija saspringta, viņš joprojām lūkojās uz ūdeni, un Kerolaina pamanīja, cik ļoti noguris viņš izskatās. ”Vai es jebkad vairs redzēšu viņa bezrūpīgo smaidu?” viņa nodomāja un cerēja, ka tā būs.