– Es spēlēju to, kas man patīk. – Zilumi uz Takera sejas iepriekšējās dienas laikā bija kļuvuši košāki, viņš izskatījās pēc bīstama trakuļa un nedaudz arī pēc maza zēna. Tieši tik, lai sievietē radītu vēlēšanos sasistajām vietām pielikt kaut ko vēsu. Varbūt pat lūpas. – Vai jums, mister Longstrīt, ir kāds iemesls neaicinātam šādi iesoļot manās mājās?

– Jūs varat mani saukt arī par Takeru. Es grasos jūs saukt par Kerolainu. Vai Kero. – Viņš uzzibsnīja smaidu. – Tā jūs dēvēja mis Īdita. Un man šis vārds patīk.

– Tā nebija atbilde uz manu jautājumu.

Takers pagāja nost no durvju aplodas. – Mēs esam kaimiņi, un šejienieši mēdz iegriezties pie kaimiņiem. Taču šajā reizē ir sagadījies tā, ka man patiešām ir iemesls apciemojumam. Vai aicināsiet mani apsēsties?

Viņa paslēja galvu augšup. – Nē.

– Nolādēts! Jo neciešamāk jūs izturaties, jo vairāk man patīkat. Šajā ziņā man ir aplamas noslieces.

– Un citādi?

Iesmējies Takers apsēdās uz dīvāna paroceņa. – Mums vispirms ir labāk jāiepazīstas. Jūs noteikti būsiet dzirdējusi, ka esmu vieglprātīgs, Kerolaina, taču patiesībā man ir savi standarti.

– Kāds atvieglojums! – Viņa ar vijoles lociņu paplikšķināja sev pa delnu. – Un ja pievēršamies jūsu ierašanās mērķim?

Viņš atbalstīja potīti uz otras kājas ceļgala, juzdamies tikpat omulīgi kā suns, kurš iekārtojies nosnausties patīkamā pavēnī. – Dievs augstais! Cik ļoti man patīk, kā jūs runājat! Tik smalki un salti. Kā persiku saldējums traukā. Es patiesībā esmu liels persiku saldējuma cienītājs.

Izskatījās, ka viņas lūpas tūdaļ savilksies nejaukā izteiksmē. – Mani pašlaik nepavisam neinteresē tas, kādas kulināras noslieces jums piemīt. Un man nav noskaņojuma kādu izklaidēt. Man šīs pāris dienas ir bijušas visnotaļ smagas.

Bija pagaisusi vieglā humora pieskaņa. – Tas bija nežēlīgi, ka jums nācās atrast Edu Lū.

– Man jāteic, ka daudz nežēlīgāk ir tas, kas viņai bija nodarīts.

Takers piecēlās, lai sadabūtu cigareti, un tad sāka staigāt pa telpu.

– Jūs šeit esat pavadījusi tikai dažas dienas, bet drīz uzzināsiet itin visu, ko vien var pateikt.

Lai gan Kerolaina centās apspiest šādas jūtas, tomēr viņā pamodās līdzjūtība. Nekad nebija viegli, ja cilvēka privātā dzīve, viņa pieļautās kļūdas piepeši kļuva par vispārējas apspriešanas objektu. Viņa to labi zināja. – Ja tādējādi vēlējāties pateikt, ka tenkas šeit ir tikpat parastas kā neciešamā tveice, es nestrīdēšos.

– Jūs vienalga domāsiet to, ko vēlēsieties domāt, bet man tomēr ir kaut kas jāpasaka.

Kerolaina mazliet iepleta acis. – Nespēju saprast, kālab manas domas varētu sagādāt jums raizes.

– Jūs bijāt diezgan ātra, kad tās vajadzēja pavēstīt tam jenkijam ar nospodrinātajām kurpēm.

Tas, kā Takers staigāja uz priekšu un atpakaļ pa istabu, šķita drīzāk paužam izmisumu, nevis radām bažas par varmācību. – Ja jūs runājat par aģentu Bērnsu… – Kerolaina nogaidīja. – Viņam es pateicu vienīgi to, ko pati redzēju. Un jūs bijāt pie dīķa.

Viņš spēji pagrieza galvu. – Saprotams, ka es tur biju! Nolādēts! Vai tad tiešām izskatījās, ka es tur plānoju kādu nonāvēt?

– Jūs izskatījāties noskaities, – viņa atcirta. – Man nebija ne mazākās nojausmas par to, kas jums padomā.

Takers apstājās, pagriezās un paspēra soli Kerolainas virzienā. – Ja reiz jūs patiešām esat pārliecināta, ka es nogalināju Edu Lū, kāpēc tagad stāvat te un sarunājaties ar mani, nevis bēgat projām, lai glābtu savu dzīvību?

Viņa paslēja zodu gaisā. – Es varu par sevi parūpēties. Tā kā jau esmu policijai pateikusi visu, ko zināju… un faktiski es viņiem nevarēju izstāstīt neko… jums nav iemesla man nodarīt pāri.

– Kundzīt, ja turpināsiet skatīties uz mani tik nicīgi, itin kā es būtu kaut kāds mēsls, ko esat nokasījusi no savām kurpēm… – Viņš savilka rokas dūrēs. – Kādu pārīti iemeslu es varētu jums sagādāt.

– Nedraudiet man! – Uzkūsāja adrenalīns, dzenot Kerolainu uz priekšu, līdz viņas seja atradās cieši klāt Takera sejai. – Es pazīstu tādus kā jūs, Taker. Jūs vienkārši nespējat paciest, ka es neiedegos kaislē jau tāpēc vien, ka esat paskatījies manā virzienā. Jūsu vīrišķo lepnumu aizskar tas, ka jūs man nešķietat interesants. Bet ja kāda par jums ieinteresējas, kā tas notika ar Edu Lū, jūs nevarat vien sagaidīt, kad tiksiet no viņas vaļā. Tādā vai citādā ceļā.

Šie vārdi bija gana patiesi, lai būtu sāpīgi tos dzirdēt. – Mīļā, sievietes nāk un iet. Man tas nenieka nenozīmē. Es neraudu, kad tas notiek, taču es viņas arī nenogalinu. Ja runājam par to, ka jūs neiedegaties kaislē… Jēzus!

Kerolaina paspēja izgrūst īsu kliedzienu, kad Takers jau bija viņu satvēris un nogrūdis uz grīdas. Viņai aizrāvās elpa, jo vīrietis smagi uzgāzās viņai virsū. Kerolaina saklausīja pamatīgu troksni un nosprieda, ka tas bijis viņas galvaskauss, kas ieplaisājis, atsitoties pret cietkoksnes grīdu.

– Nolādēts, ko jūs vispār iedomājaties…

– Palieciet guļus! Visu svēto vārdā! – Takera seja atradās ļoti tuvu Kerolainas sejai, un viņa vīrieša skatienā pamanīja pazibam bailes vai varbūt arī viltību…

– Ja jūs šajā pašā mirklī nenovāksieties nost no manis… – Lai ko arī Kerolaina būtu plānojusi darīt, tas piepeši aizmirsās, kad norībēja nākamais šāviens un lode ietriecās spilvenā virs viņu galvām. – Mans Dievs! – Viņas pirksti cieši iespiedās Takeram rokā. – Kāds uz mums šauj.

– Tu trāpīji desmitniekā, saldumiņ.

– Un ko mēs tagad darīsim?

– Paliksim šādi guļam un cerēsim, ka viņš dosies projām. Taču tā nenotiks. – Takers nolieca galvu un piekļāva to Kerolainas pierei; tas bija savādi intīms pieskāriens. – Nolādēts! Viņš ir pietiekami jucis, lai nogalinātu arī tevi un sacītu, ka tas darīts Dieva vārdā, pildot Viņa gribu.

– Kurš? – Viņa uzsita Takeram pa muguru. – Kurš tas ir?

– Edas Lū papucis. – Takers pavisam nedaudz pacēla galvu. Ņemot vērā apstākļus, viņu neiekārdināja fakts, ka sievietes lūpas ir tik pilnīgas, pavērtas un neaizsargātas.

– Nogalinātās sievietes tēvs šauj uz mums?

– Vairāk jau uz mani. Taču viņš pārāk neraizēsies, ja pie reizes trāpīs arī tev. Kamēr viņš tēmēja man starp acīm, es viņu pamanīju aiz loga.

– Tas taču ir pilnīgs vājprāts! Cilvēks nedrīkst tā vienkārši klaiņot apkārt un šaudīties cita mājās.

– Es noteikti viņam to pateikšu, ja vien radīsies tāda iespēja. – Izvēle bija tikai viena, un Takeram tā nemaz nepatika. – Vai tev te kaut kur ir ieroči?

Kerolaina pamāja ar galvu. – Jā, tie piederēja manam vectēvam. Tie atrodas viņa istabā. Tur, priekštelpas otrā pusē.

– Paliec guļam. Pavisam klusi.

– To es varu. – Kerolaina pamāja ar galvu. Kad Takera augums vairs nespieda, viņa pieķērās vīrieša kreklam. – Vai tu grasies uz viņu šaut?

– Jēzus! Es ceru, ka ne. – Izmantodams dīvānu par aizsegu, viņš virzījās projām, tad aizturēja elpu, jo vajadzēja šķērot atklātu laukumu. Sasniedzis durvis, viņš atskārta, ka tagad atrodas gana tālu, lai šāvieni vairs neaizskartu Kerolainu. – Ostin, nolādētais! Šeit ir arī sieviete.

– Mana meita bija sieviete. – Vēl viens šāviens. Nošķindēja saplēstie loga stikli. – Es tevi nogalināšu, Longstrīt. Es tevi sašķēlēšu gabalos – tieši tāpat, kā tu to izdarīji ar manu Edu Lū.

Takers piespieda delnu pamatnes pie acīm un centās koncentrēties. – Tu taču negribēsi nodarīt pāri dāmai.

– Man nav zināms, vai viņa ir dāma. Tikpat labi tā varētu būt arī kāda no tavām palaistuvēm. Tas Kungs vada manu roku. Aci pret aci. Par Dievu mūsu Kungu. Alga par grēku ir nāve.

Ostins sāka citēt Svētos rakstus, bet Takers tostarp uz vēdera pārrāpoja pāri priekštelpai. Nokļuvis vajadzīgajā telpā, viņš rīkojās ātri – paķēra Remingtona sistēmas šauteni un ar sasvīdušām rokām pielādēja. Viņam riebās pat doma, ka droši vien nāksies to lietot.

Viņš piegāja pie loga, pacēla kukaiņu sietu un izrāpās ārā.

Nākamais šāviens lika Takeram pašam nomurmināt lūgšanas vārdus, kad viņš, zemu pieliecies, metās uz krūmu pusi.