Vietu Ostins bija izvēlējies nepilnu divu jardu attālumā no mājas parādes puses, kur viņš atspiedās pret vientuļu kļavu. Sviedri aumaļām plūda pār viņa seju un mugurpusē bija samērcējuši arī maskēšanās kreklu. Viņš piesauca Jēzu, skandēja lūgšanas un draudus un šaudījās. Visi logi mājas parādes pusē bija sašķaidīti.

Ostins varēja iebrāzties mājā un visu izbeigt. Taču viņam bija jāzina, viņam bija nepieciešams zināt, ka Takers cieš. Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņš bija gaidījis, līdz pienāks brīdis, kad varēs atmaksāt Longstrītam. Tagad šis brīdis bija pienācis.

– Es tev, Taker, sašķaidīšu olas. Un aizmēzīšu projām to tavu daiktu, ar ko tu tik milzīgi lepojies. Tāda būs alga par tavu miesaskārību un netiklību. Uz elli tu dosies viens, bez sava daikta. Tāda ir Dieva griba. Vai tu mani dzirdi, pagānu grēciniek? Vai dzirdi, ko es saku?

Nelielas nožēlas pārņemts, Takers pielika šautenes stobru cieši pie Ostina kreisās auss. – Es dzirdu, ko tu saki, nekliedz tik ļoti. – Takers cerēja, ka Ostins nepamanīs, cik stipri ierocis šūpojas viņa trīcošajās rokās. – Liec nost šaujamo, Ostin, vai arī man nāksies tavas smadzenes papildināt ar kādu lodi. Tici, man tas nebūs viegli. Tu būsi beigts, bet man vajadzēs izmest ārā šo kreklu. Un tas ir gandrīz jauns.

– Es tevi nogalināšu. – Ostins pūlējās pagriezt galvu, bet Takers spēcīgi pagrūda uz priekšu ieroča stobru.

– Šodien noteikti ne. Vispirms tu aizsviedīsi to šaujamo projām, bet pēc tam atsprādzēsi patronjostu. Lēnām un pavisam mierīgi. – Ostins svārstījās, bet Takers viņam vēlreiz iebikstīja ar ieroča stobru. Iztēlē viņam atausa smieklīga aina ar lodēm, kas ielido pa vienu Ostina ausi, bet pa otru izlido ārā. – Es apzinos, ka neesmu diezin kāds snaiperis, taču pat es trāpīšu, ja stobrs ir iebāzts tev ausī.

Kad Ostins pasvieda šauteni sāņus, Takers mazliet uzelpoja. – Kerolaina! – viņš uzsauca. – Piezvani Bērkam un pasaki, lai brāžas šurp divtik ātri kā parasti. Un pēc tam atnes man virvi. – Tiklīdz Ostina patronjosta noplīkšķēja uz zemes, Takers to paspēra tālāk. – Tā, un tagad pasaki, Ostin, ko tu tur runāji par manu daiktu?

Pēc divām minūtēm no mājas izsteidzās Kerolaina, nesdama veļas auklu. – Viņš jau ir ceļā. Es tikai… – Viņa aprāvās un paraudzījās uz vīrieti, kurš, rokas izpletis, gulēja zālē. Viņa seja bija sadaudzīta, netīra no sviedriem un melnām švīkām. Spēcīgo augumu sedza maskēšanās tērps. Lai gan stāvēdams blakus un tēmēdams uz Ostina pakausi, Takers izskatījās krietni sīkāks un vieglāk ievainojams. – Es atnesu auklu. – Kerolainas balss skanēja čīkstoši, un viņa norija siekalas.

– Labi. Mīļā, tu varētu apiet viņam apkārt.

Aplaizījusi lūpas, Kerolaina apmeta plašu loku ap guļošo Ostinu. – Kā tu… Es gribēju tikai teikt, ka viņš taču ir tik liels…

– Un arī ar lielu muti. – Takers nenoturējās un mazliet iebikstīja Ostinam ar kurpes purngalu. – Viņš bija tik ļoti aizņemts, izkliegdams savus draudus par piķi un zēveli, un debesu sodu, ka nemaz nedzirdēja, kā grēcinieks pienāca viņam klāt no aizmugures. Vai tu proti šaut?

– Jā. – Viņa paraudzījās uz ieroci. – It kā.

– Ar to būs pietiekami. Vai ne, Ostin? Ja tu sāksi kustēties pārāk ātri, viņa spēs trāpīt kādā dzīvībai svarīgā vietā un atbrīvot tevi no tās. Nav nekā bīstamāka par sievieti ar pielādētu ieroci rokās. Ja nu vienīgi jenkiju sieviete. Tagad tā. Tu tēmē tieši viņam galvā, bet es pa to laiku viņu sasiešu. – Takers ielika šauteni Kerolainai rokās. Viņu skatieni sastapās, un abos jautās reibinošs atvieglojums. Uz kādu mirkli viņi bija kļuvuši par draugiem. – Tieši tā, saldumiņ. Tikai nemērķē uz mani. Ja viņš sakustas, vienkārši nospied ieroča mēlīti. Pēc tam aizver acis, jo viņa galva aizlidos projām no rumpja. Man negribētos, ka tev jāredz kaut kas tik pretīgs.

Takers piemiedza Kerolainai ar aci, un viņa saprata, ka brīdinājums bijis domāts Ostinam. – Labi. Man tikai mazliet trīc rokas. Ceru, ka nenospiedīšu gaili, pati to nemaz negribēdama.

Pasmaidījis Takers noliecās, lai sasietu Ostinam rokas. – Dari visu, cik labi vien vari, Kero. Nevienam nav tiesību prasīt vairāk par to. Ostin, es tevi tagad sasiešu jo cieši. Tā, izskatās, ka būs tieši laikā. – Viņš apvija virvi un pavilka ciešāk, saliecot arī Ostina pamatīgās kājas. – Man nemaz neliekas pareizi tas, ka tu sašķaidīji visus logus šīs dāmas mājai. Turklāt tu sabojāji arī viņas dīvānu. Un tas dīvāns mis Īditai bija īpaši mīļš. – Takers pagāja nostāk, lai izņemtu ieroci no Kerolainas rokām. – Dārgā, vai tev nebūtu iebildumu atnest man kādu alu? Es esmu pamatīgi nostrādājies, un man slāpst.

Viņai neprātīgi gribējās smieties. – Man nav nekā tāda… alus, es gribēju teikt. Bet man ir vīns. Šardonē, – viņa piebilda.

– Tas arī noderēs gluži labi.

– Sarunāts. Es… noteikti. – Kerolaina devās augšup pa kāpnēm, tad pagriezās un redzēja, ka Takers izņem cigareti. Pielikusi roku reibstošajai galvai, viņa noskatījās, kā viņš noplēš pašu cigaretes galiņu. – Kāpēc tu tā dari?

– Hmm? – viņš norūca, iedegdams sērkociņu.

– Kāpēc tu noplēs cigaretei galu?

– O! – Takers ievilka dūmu ar skaidri redzamu apmierinājumu. – Es esmu nolēmis atmest. Tas liekas sakarīgs variants. Pēc kādām pāris nedēļām es jau smēķēšu tikai apmēram pusi cigaretes vienā reizē. – Viņš uzsmaidīja Kerolainai – tāds… mežonīgi pievilcīgs un gandrīz balts kā palags. – Vīnu ielej labi lielā glāzē, sarunāts?

– Jā. – Viņa dreboši izelpoja un saklausīja policijas sirēnas gaudošanu. Takers joprojām atradās pietiekami tuvu, lai Kerolaina dzirdētu, ka viņš atviegloti nopūšas. – Vari uz to paļauties, – viņa noteica, un sieta durvis aizcirtās aiz viņas.

Austrumu pusē ducināja pērkons. Vējpūsma, pirmā kopš dienas, kad Kerolaina bija šķērsojusi Misisipi štata robežu, sašūpoja lapas kļavai, pie kuras vēl tikai pirms pusstundas bija stāvējis vīrs ar pielādētu šauteni rokās.

Nešķita loģiski, pat nešķita iespējami, bet Kerolaina sēdēja uz lieveņa kāpnēm, malkodama vīnu no ūdens glāzes, bet pudele ar to, kas vēl tajā bija palicis pāri no šā dzēriena, atradās starp viņas un Takera gurniem.

”Mana dzīve noteikti sākusi mest interesantus līkločus un dāvāt spējus pagriezienus,” viņa iedomājās.

– Laba manta. – Takers paskalināja vīnu glāzē. Viņš jau atkal jutās rāms un piepildīts. Šāds stāvoklis viņam bija ļoti pa prātam.

– Noteikti mana iecienītākā.

– Tagad arī mana. – Viņš pagrieza galvu un uzsmaidīja Kerolainai. – Jauks vējiņš.

– Ļoti jauks.

– Lietus mums bija patiešām vajadzīgs.

– Jā, laikam gan.

Viņš atspiedās uz elkoņa un pacēla seju pretī vēsumam. – Vējam, kā tas pūš tagad, nevajadzētu sanest mitrumu tavā viesistabā.

Gandrīz izklaidīgi viņa pagriezās un pavērās uz saplēstajiem logiem. – Tās jau ir labas ziņas. Mēs taču negribētu, lai samirkst dīvāns. Galu galā tam ir tikai viens lodes caurums.

Viņš draudzīgi papliķēja Kerolainai pa muguru. – Bet tu braši turējies, Kero. Domāju, ka daudzas sievietes būtu vienkārši sākušas kliegt vai zaudētu samaņu, bet tu tiki galā ļoti labi.

– Jā. – Kerolainas glāze bija gandrīz tukša, un viņa to piepildīja no jauna. – Taker, vai drīkstu tev pavaicāt kaut ko par šo apvidu?

Viņš pastiepa glāzi uz priekšu un izbaudīja mūziku, kas radās, smalkajam vīnam ielīstot glāzē. – Patlaban, saldumiņ, tu man vari vaicāt gandrīz jebko.

– Mani māc ziņkāre. Vai slepkavības un šaudīšanās te, šajā apvidū, ir kaut kas ierasts? Vai arī pašlaik ir gadījies tāds periods?

– Nu… – Takers aplūkoja vīnu savā glāzē un tad iedzēra malku. – Ja runājam par Inosensu… un mana ģimene šeit ir dzīvojusi jau no pirmskara laikiem… Pilsoņu kara laikiem…

– Pats par sevi saprotams.

– Un tālab es esmu pārliecināts, ka manam viedoklim ir svars. Man jāteic, ka tādas slepkavības, par kurām runā tu, šejieniešiem ir kaut kas jauns. Kad vēl biju bērns, Vaitfords Tolbots izšāva pamatīgu caurumu Kela Boforda mugurā. Taču Vaitfords bija pieķēris Kelu šļūcam lejā pa noteku pie viņa guļamistabas loga. Un Vaitforda sieva Rūbija Tolbota tobrīd bija gultā gluži plika.