Ella nesaprata, kā gan Hels Morens izturējis nedēļas nogali bez apkures un karstā ūdens, tomēr cerēja, ka līdz dienas beigām Kārls pabeigs montāžu un sistēmā parādīsies siltums. Ievīstījusies neskaitāmās drēbju kārtās, cepurē, šallē, adītos pirkstaiņos ar nogrieztiem galiņiem, Ella atbrauca, sagatavota aukstumam. Viņu pat varētu noturēt par bezbailīgu Antarktīdas pētnieci.

Pat nerunājot par apkuri, Belmontholā vispār nebija cilvēcīgu apstākļu dzīvošanai – trūka mēbeļu, paklāju un pat kārtīgas gultas. Pagaidām te bija tikai kailas, līdz ķieģeļiem notīrītas sienas, rūpīgi izjauktas grīdas (dēļi bija oriģinālie, pēc restaurēšanas tie atgriezīsies savās vietās), vadu un cauruļu mudžekļi. Ja viss veiksies pēc plāna, vismaz virtuvei rīt vajadzētu būt pilnā lietošanas kārtībā. Helam Morenam par godu jāsaka, ka viņu nepavisam neuztrauca juceklis un ērtību trūkums; augšstāva guļamistabā viņš bija ierīkojis, paša vārdiem runājot, “bāzes nometni” ar saliekamo gultu un prīmusu. Kārtīgs skauts, nudien. Gluži kā mazs zēns, kas vēlas palepoties ar savu marku kolekciju, viņš bija rādījis Ellai savu nometni. Viņu pārsteidza ieraudzītais. Telpā šķita lidināmies skautu kustības dibinātāja Beidena–Pauela gars, bet viss pārējais atgādināja NASA kosmosa misijas vadības centru. Loga nišā bija ievietota visai iespaidīga Bang and Olsen augstas kvalitātes atskaņošanas sistēma, skandas stratēģiski izvietotas pa visu istabu, bet visvairāk vietas aizņēma pakavveidā salikti rakstāmgaldi. Uz tiem atradās prāvs skaits ieslēgtu datoru, visi dūca un mirgoja. – Darbs, – Hels atteica, kad Ella apvaicājās, kas te īsti notiek. Viņš nebija paskaidrojis sīkāk. Patiesībā puisis izskatījās un izklausījās mazliet apmulsis, bet tas atgadījās bieži. Hels Morens un Belmonthola bija visai savāds savienojums. No vietējām baumām Ella zināja, ka šis īpašums bijis izlikts pārdošanā par trīsarpus miljoniem, bet pēc desmit mēnešiem visai vājas potenciālo pircēju intereses dēļ cena noslīdējusi uz divarpus miljoniem. Helam Morenam, kam nevarēja būt vairāk par divdesmit astoņiem gadiem, naudas bija kā spaļu, ja jau viņš varēja atļauties šādu pirkumu, turklāt neskopojās arī ar vērienīgās pārbūves izmaksām.

Protams, Ellai gribējās noskaidrot, kā viņš pelna iztiku. Augšstāva istaba vedināja domāt, ka tam ir kāds sakars ar datoriem, varbūt programmatūru. Viņa to nedomāja ļauni, tomēr puisis bija klasisks pārcentīga skolnieka tips. Vienmēr ģērbies vienādi – džinsi, krekls, pulovers, melnbaltas Converse firmas sporta kurpes, zēniski vientiesīga un rāmi pieticīga izturēšanās, trausls augums un smalki smilškrāsas mati, kuru šķipsnu bieži nācās atmest no acīm, – Belmontholas īpašnieks izskatījās pēc jaunekļa, kurš joprojām dzīvo vecāku paspārnē un studē, gatavojoties iegūt A līmeni visos priekšmetos.

Pagaidām Ella bija pārmijusi ar šo klientu tikai nedaudzus vārdus, bet torīt viņš staigāja pakaļ kā ēna, grozījās tuvumā, kamēr viņa gatavojās darbam un jau divas reizes bija piedāvājis uz sava prīmusa uzvārīt viņai kafiju. Vajadzēja vien atzīt, ka puisim piemīt kaut kas mīļi valdzinošs. Tobrīd gan Ella vēlējās turpināt darbu, bet jutās apgrūtināta, ja katrai kustībai seko vērotāja skatiens. Visražīgāk viņa strādāja vienatnē. Būtu labi pieklājīgā kārtā tikt no viņa vaļā. – Morena kungs, viņa iesāka, – man netīk domāt, ka atrauju jūs no darba.

– Lūdzu, sauciet mani par Helu. Patlaban man nav nekas īpašs darāms. Jums nu gan piemīt neticama pacietība!

“Tur nu tev taisnība,” Ella nodomāja, tad piecēlās un pārbīdīja ceļgalu paliktni pie nākamajām durvīm. – Kas liek jums tā domāt? – Viņa iemērca otu krāsas spainītī. Virtuves mēbeles būs gaiši pelēkas, mazliet tumšāks tonis izcels salu virtuves centrā. Zilganpelēkmelnas grīdas flīzes, melnas granīta darba virsmas, hromēti un nerūsējošā tērauda aksesuāri, kā arī visas prestižam nepieciešamās ierīces – drīz virtuve izskatīsies kā īsts mākslas darbs.

– Es esmu pārliecināts, ka man nekas nesanāktu, – Hels atzina.

– Kas attiecas uz mani, tas ir tikai apsveicami. – Ella aprauti iesmējās. – Jo mazāk profesionāli spēcīgu konkurentu, jo labāk. Palieciet vien pie tā, ko darāt jūs. Un kas tas īsti būtu? – Viņa izmantoja iespēju apmierināt savu ziņkāri.

– Nekas pasauli satricinošs tas nav, – puisis atbildēja.

– Manuprāt, jūs esat pārāk pieticīgs.

– Neesmu vis. – Ella iemērca otu krāsā un gaidīja. Viņš turpināja. – Ja vien jūs neesat īpaši ieinteresēta, varu derēt, ka jūsu skatienu drīz aizmiglos garlaicība. Vai esat dzirdējusi par datorspēli “Četri Zoas”?

– Piedošanu, šajās lietās es patiešām esmu gaužām aprobežota. Kas tā ir par spēli?

– Tā balstīta uz astoņpadsmitā gadsimta angļu dzejnieka un mākslinieka Viljama Bleika nepabeigto poēmu “Vala vai četri Zoas”. Tie četri ir Urtona, Jurizens, Luva un Tarmass. Es jau garlaikoju jūs, vai ne? Redzu, ka jūsu skatiens ir aizmiglojies.

– Nepavisam, stāstiet tālāk.

– Poēmai ir daļas, ko Bleiks dēvē par “Deviņām naktīm”, un, balstoties uz tām, es uzprogrammēju deviņu datorspēļu sēriju. Man vajadzēja izņemt vairākas radošās brīvības licences, notušēt satura seksuālo pusi, bet izcelt greizsirdības un ieslodzījuma aspektus, gudrības un atjaunotnes dabu, kā arī cilvēka ierobežotību. Šo darbu es aizsāku jau universitātē.

– Izklausās iespaidīgi. Jādomā, ka šīs spēles nesa jums veiksmi.

Hels pamāja ar galvu. – Milzīgu veiksmi.

– Cik tieši milzīgu?

Viņš sabāza rokas džinsu kabatās. – Spēle izplatījās visā pasaulē.

Ella smaidīja. – Man bija taisnība, kad teicu, ka jūs esat pārāk pieticīgs, vai ne? Man ļoti žēl, ka es nekad neesmu dzirdējusi par šo spēli.

– Tas ir normāli. Ja tādas lietas neinteresē, tad arī neinteresē.

– Vai šobrīd jūs veidojat kaut ko jaunu?

– Pagaidām tikai niekojos. Rotaļājos ar dažām idejām.

Pēc piecām minūtēm Helu aizsauca projām elektriķis Melkolms, kurš vēlējās kaut ko noskaidrot. Prātodama, ka Hels ir viens no viņas visu laiku jaukākajiem un interesantākajiem klientiem, Ella atsāka darbu. Bija tik atsvaidzinoši pārmaiņas pēc strādāt šādam pasūtītājam. Pārāk bieži trāpījās vai nu dīvaini, vai pat gaužām netīkami cilvēki. Vienreiz Ellai uzmācās kāds īpaši pretīgs tips, kam šķita, ka kopīga nedēļas nogale Ezeru apgabalā ir visu laiku labākais piedāvājums, ko viņa jebkad saņēmusi. Ella toreiz aizrādīja, ka viņa sieva varētu būt gluži citās domās. Cits klients bija pieprasījis, lai Ella ik rītu, ieradusies darbā, viņu noskūpsta. Gluži vai jābrīnās, kur tādi rodas.

Virtuves otrā galā atstātā mobilā telefona zvans piespieda Ellu uzslieties kājās. Stīviem ceļgaliem viņa aizkliboja līdz savai somai. Displejā vīdēja vārds, kas lika viņai atbildēt visai piesardzīgā tonī.

Pat ļoti piesardzīgā. Jo zvanītāja bija Eliksija.

Ilgstošajos un izmisīgajos mēģinājumos nodibināt ģimenisku saprašanos Meifīldā, Ella reiz bija meklējusi profesionālu palīdzību.

Patiesībā šādu padomu deva Lorenss, bet viņa tam ilgi pretojās, jo tā būtu savas neveiksmes atzīšana. Šāds jēdziens neietilpa Ellas vārdu krājumā, viņa gluži vienkārši nepieļāva neveiksmes savā dzīvē. Tomēr beigu beigās pēc kārtējā “incidenta” kļuva skaidrs, ka izvēles nav, un viņa ir spiesta vērsties pie profesionāla speciālista.

“Incidents” bija Eliksijas uzrīkota teatrāla histērijas lēkme – viņa, raugi, nevarot aizmigt, kad no tēva guļamistabas atskanot pretīgi trokšņi. Vienmēr tika runāts tikai par tēva, nevis Lorensa un Ellas guļamistabu. Kaut arī viņi allaž pūlējās mīlēties pēc iespējas klusāk un neļāvās ekstāzē aizmirsties tiktāl, lai gultas gals skaļi sistos pret sienu, kādu nakti Eliksija iebrāzās pie viņiem visnepiemērotākajā brīdī. “Izbeidziet! Izbeidziet!” viņa bija kliegusi un pēc tam veselu pusstundu kā sajukusi asarainā niknumā histēriski lūgusies tēvu, lai vairs nekad nedara kaut ko tik briesmīgi pretīgu. Lorenss, kurā bija teju vai iedzīts priekšstats, ka savu bērnu priekšā jājūtas neveikli par itin visu, kas skar seksu, nekādi nespēja tikt galā ar meitu. Pēc tam vairākus mēnešus viņi nemīlējās vispār, un Ella beigu beigās padevās tiktāl, lai atzītu, ka šī nu ir problēma, ko nav iespējams atrisināt saviem spēkiem, tāpēc piekāpās un uzgrieza tālruņa numuru, ko tālredzīgi bija pagādājis Lorenss.