Tā saucamais ģimenes problēmu konsultants bija tukls, briļļains vīrs ar paretiem matiem un tik dzelžaini nopietns, ka Ellai gribējās viņu iedunkāt. Pirmajā konsultācijā piedalījās Ella un Lorenss, nākamā bija domāta tikai viņai, bet trešajā pēc nedēļas tika uzaicināta visa ģimene, ieskaitot Tobiju un Eliksiju. Ellai būtu gribējies visas reizes apmeklēt speciālistu vienatnē, lai netraucēti ļautu vaļu savām smacējošajām dusmām un nomāktībai, bet tas viņai tika liegts.

Lai cik sirsnīgas attiecības Ellai bija ar pašas ģimeni, tuviniekiem un draugiem, lepnums liedza sūroties par savām nelaimēm, jo savulaik viņa nebija uzklausījusi nedz padomus, nedz brīdinājumus. Raugi, Ella pat tiem, kurus mīl, lāgā nespēja atzīties, ka ir kļūdījusies.

Tā nu viņai nekas cits neatlika, kā vien uzticēties tuklajam konsultantam. Tiesa, sākumā bija grūti uztvert šo ģimenes problēmu ekspertu nopietni; Lorensa skatiens liecināja, ka arī viņš izjūt ko līdzīgu un gluži tāpat īsti neuzticas šim speciālistam. Tas mazināja Ellas bažīgumu. Pēc konsultācijas viņi brauca uz tuvāko krodziņu, lai baudītu tik nepieciešamo alkohola devu – vismaz Ella juta, ka bez tā neiztikt, – un abi apsprieda pārrunāto. Lorenss uzskatīja, ka nekas neatrisināsies vienā acumirklī, tāpēc jāsaglabā pacietība. Tieši to pašu viņš skandināja, kopš Ella dzīvoja Meifīldā. “Pamazām, palēnām,” bija Lorensa atbilde uz itin visu. “Ja rīkosimies vēl mazliet lēnāk,” Ellai gribējās kliegt pretī, “vairs nemainīsies nekad un nekas, mūžam turpināsies nejaukais murgs, kur mazā mis Ļaunprātība drīkst runāt un darīt visu, kas tai ienāk prātā.”

– Sakiet, cik skaļi jums ir gribējies kliegt? – druknis bija vaicājis nākamajā reizē, kad Ella stāstīja par savām depresīvajām izjūtām. “Skaļāk, nekā tu vispār spēj iztēloties,” viņa bija klusībā nodomājusi. – Mērogā no viens līdz desmit, cik skaļi jūs būtu vēlējusies paust savu nelaimīgumu? – konsultants uzstāja.

– Tas nav izmērāms, – Ella atzinās. – Es kliegtu tik skaļi, lai mājā saplīst visi stikli, spoguļi un logu rūtis.

Druknis pierakstīja. – Jūs vēlaties izpostīt to, kas jums pieder? – viņa balss skanēja neticami neitrāli.

– Nē, es gluži vienkārši vēlos pārmaiņas, – viņa skaidroja. – Pārmaiņas uz labu.

– Uz labu, – viņš domīgi atkārtoja, – bet tādā veidā, kā tās saskatāt jūs?

– Vai dzīvošanu pagātnē jūs uzskatāt par svētīgu? – Ella dedzīgi atcirta. – Vai jūs domājat, ka Eliksijai nāk par labu glabāt mirušās mātes drēbes un reizēm tās uzvilkt?

– Nav svarīgi, ko domāju es. Pastāstiet man par Eliksiju! Vai viņa ir glīta meitene?

– Ļoti.

– Gudra?

– Ļoti. Tas ir, savam vecumam.

– Un tēvs viņu ļoti mīl.

– Protams.

– Un viņš ļoti mīl arī jūs?

– Es katrā ziņā tā ceru.

– Bet pārliecināta neesat?

– Es… es biju pārliecināta… agrāk… – Te Ellas balss aizlūza. Druknis bez jebkādas izteiksmes vērās viņā caur savām brillēm; viena no lēcām bija tā nospeķota, ka diezin vai bija iespējams redzēt tai cauri.

– Kurā brīdī jūs sākāt apšaubīt viņa mīlestību? – tūdaļ sekoja nākamais jautājums.

– Manuprāt, tas ir skaidrs katram, – Ella atcirta, aizkaitināta, ka viņš uzdod tik pašsaprotamus jautājumus.

– Vai jūs kaitina, ka es jautāju kaut ko tik pašsaprotamu?

– Nē, nekaitina, – viņa meloja.

Druknis atkal pierakstīja. – Parunāsim vēl par Eliksiju. Vai jūs sacītu, ka viņa ir uz panākumiem orientēts bērns?

– Jā. Skolā viņai veicas ļoti labi. Mācībās, sportā, mūzikā. Viņa ir vispusīgi apdāvināta. Dabiski, ka Lorenss… ka mēs abi ļoti lepojamies ar viņu.

– Dabiski, – konsultants piebalsoja. – Tātad, jūsuprāt, meitenei ir liels potenciāls?

– Potenciāls kam?

– Darīt vai kļūt par visu, ko vien viņa vēlētos.

– Es uzskatu, ka viņa panāks savu jebkurā lietā, ko ieņems galvā vai izraudzīsies par savu mērķi. Ja esmu sapratusi jūs pareizi, tad apstiprināšu, ka viņai piemīt lielisks potenciāls.

– Vai jums nekad nav gribējies laist pasaulē savu bērnu?

– Ir gribējies, bet…

– Jā?

– Lorenss negrib. Turklāt viņam ir veikta vazektomija.

– Vai tā jums bija liela vilšanās?

– Patiesībā ne. Mums pietiek problēmu ar Eliksiju, lai tīši sarežģītu dzīvi vēl vairāk.

– Ella, cik jums gadu?

Sarunas pavērsiens pārsteidza. Uzruna priekšvārdā arī. – Man ir trīsdesmit četri.

– Tātad tas vecums, kad vairums sieviešu, kam vēl nav bērna, sāk izjust laika nenovēršamo ritējumu.

– Mani nebiedē novecošana, – Ella stīvi izmeta.

“Kurp gan Druknis tagad tēmē?”

– Nereti gadās, ka ļoti veiksmīgu un pievilcīgu meitu mātes izjūt no viņām apdraudējumu. Reizēm viņas moka pat sašutums un aizvainojums.

Aptverot nule dzirdēto, Ellai mute palika vaļā. – Jūs apgalvojat, ka es esmu greizsirdīga uz Eliksiju? Ka es neciešu viņu šī iemesla pēc?

– Vai tad ne?

– Bet es neesmu viņas māte.

– Nē, bet pamāte gan.

– Patiesībā ne, arī oficiāli ne. Neaizmirstiet, ka es neesmu precējusies ar viņas tēvu.

– Vai eksistē kāds īpašs iemesls tam, ka jūs ar Lorensu neesat apprecējušies un jūs neesat kļuvusi par otro Sīmora kundzi?

– Mēs nevēlējāmies neko sasteigt.

– Vai Lorenss nav jūs bildinājis?

– Atklātā tekstā ne.

– Droši vien arī tas vairo gan jūsu nedrošību, gan greizsirdību pret Eliksiju, tiesa?

– Es neesmu greizsirdīga! Un kāpēc lai būtu?

Druknis neatbildēja uzreiz, bet noņēma brilles, izvilka no žaketes kabatas melnu drāniņu un cītīgi ņēmās spodrināt, tad rūpīgi uzlika tās atpakaļ. Taukainais plankums bija pazudis. Visbeidzot, kad Ellai jau šķita, ka nespēs izturēt saspringto klusumu ne mirkli ilgāk, viņš ierunājās. – Vai jums kādreiz ir ienācis prātā, ka jūs abas cīnāties par Lorensa mīlestību un, jūsuprāt, šobrīd Eliksija ir izrāvusies priekšgalā. Tēvs uzskata, ka meita nav spējīga uz sliktu un aplamu rīcību, vai ne?

– Pēdējais apgalvojums ir nenoliedzams trāpījums mērķī. Runājot par pārējo… Savu mūžu es neesmu bijusi greizsirdīga ne uz vienu, vismazāk jau nu uz šo iecirtīgo telīti Eliksiju. Man nav bail novecot, mani nemoka šaubas par savām spējām un talantiem. Es nekad neesmu izjutusi apdraudējumu… – Pfff… No viņas šķita izplūstam gara tvaika strūkla.

Tie bija pēdējie vārdi, ko Ella pārmija ar Drukni. Atgriezusies Meifīldā, viņa pateica Lorensam, ka, viņasprāt, konsultācijas neko nedod, un viņa vairs tās neapmeklēs. Nākamajā nedēļā Lorenss aizveda pie Drukņa Tobiju un Eliksiju. Atgriežoties Tobijs stiepa līdzi četras picu kārbas, bet Eliksijas sejā vīdēja triumfāls prieks.

Nākamajā nedēļā meitene tēva priekšā uzvedās absolūti priekšzīmīgi, bet viņam aiz muguras, paliekot divatā ar Ellu, atsākās visi vecie triki. Kašmira šallē, ko Lorenss bija dāvinājis Ellai dzimšanas dienā, pēkšņi uzradās liels caurums. Ellas tikko nopirkta grāmata bija iemesta taukainā ūdenī virtuves izlietnē. Nokrita un saplīsa Ellas iemīļotā porcelāna tasīte. Pazuda viņas Filofax plānotājs ar visu biznesa informāciju. No automātiskā atbildētāja tika izdzēstas ar Ellas darbu saistītas svarīgas ziņas.

Tas nebija nekas jauns. Tā kā Ella bija sadedzinājusi tiltus, atteikdamās no Drukņa palīdzības, viņai nebija citas izejas – vajadzēja vien samierināties ar visām Eliksijas nejaucībām. Diezin vai viņa drīkstēja žēloties par meiteni, ja sirds dziļumos apzinājās, ka nav uzvedusies labāk par šo bērnu.

Kailā patiesība bija tā, ka viņa patiešām bija greizsirdīga uz Eliksiju. Kļuva vai zaļa no skaudības, kad Lorensa mīlestība uz meitu lika Ellai justies izolētai un izslēgtai no viņa pasaules. Eliksija gribēja paturēt tēvu vienīgi sev, un to pašu vēlējās arī Ella. Viņas bija sāncenses mīlestībā, turklāt visnesaudzīgākajā iespējamā veidā. Ella ienīda Drukni, jo viņš bija piespiedis atzīt tik šokējošu patiesību.

Un tagad, ne no šā ne tā, Eliksija, Ellas ļaunais liktenis, bija piezvanījusi, lai izteiktu vēlēšanos satikties. Meitene atteicās atklāt tam iemeslu, un Ella nosprieda, ka Eliksija atkal tēlo “drāmas karalieni”, tomēr nevēlējās tēlot tai līdzi. Tad pusaudzes balsī ieskanējās teju izmisīgi toņi. – Ella, lūdzu, tas ir svarīgi, man nevar palīdzēt neviens cits.