Saruna pievērsās vienam no dāmu iecienītajiem tematiem – “Seksa dievu top desmit”. Kad tas bija izsmelts – kā vienmēr godpilno pirmo vietu ieņēma Džordžs Klūnijs –, Betija otro reizi apmeklēja labierīcības. Atgriezusies viņa pasūdzējās par nepatikšanām ar pūsli, jo pārāk bieži esot jāapmeklē tualete. Pegija izteica līdzjūtību. – Tā nu tas ir, meitenes, tāda nākotne gaida mūs visas. Drīz vien mums vajadzēs sevi pārdēvēt par “Tenas ieliktņu dāmām”.

– Varbūt “četras Tenas”? – iesmējās Mo.

Tukšodama piekto, bet varbūt arī sesto vīna glāzi, Megija saklausīja kādu sakām: – Es viņu nemīlu. Nespēju pat atcerēties, ka būtu viņu jelkad mīlējusi.

Pie galda iestājās klusums.

Visas četras aprima un raudzījās… raudzījās uz viņu. Megija novaidējās. “Dievs žēlīgs, runājusi esmu es! Kā tas bija noticis?” Atbilde, protams, bija meklējama glāzē. Viņa iedzēra vēl malku un cerēja, ka tas pārvērtīsies par milzīgu dīķi, kurā varētu ienirt un pazust no acīm. Megija novaidējās vēlreiz. “Cik piedzērušai jābūt, lai apsvērtu iespēju paslēpties vīna glāzē?” Piepeši sāka reibt galva. Uzmācās tāds kā nelabums. Patiesībā pamatīgs nelabums. “Nudien, nevajadzēja dzert tik daudz.” Megija atgrūda krēslu un piecēlās. – Man vajag uz tualeti. – Vertikālā stāvoklī galva reiba vēl negantāk. Viņa gandrīz apsēdās atkal, tomēr nepieciešamība apmeklēt tualeti pārspēja vajadzību atkal būt sēdus stāvoklī. Aizstreipuļojusi līdz durvīm, ko rotāja ar krinolīnu un muļķīgu aubi rotātas sievietes attēls, viņa paraustīja rokturi. Durvis neatvērās. Viņa paraustīja vēlreiz un nopurpināja: – Stulbās durvis…

– Varbūt es drīkstu palīdzēt? – kāds jautāja. Šoreiz Megija skaidri zināja, ka tā nav viņas balss. Runātājs noteikti bija vīrietis. Viņa pagriezās un konstatēja, ka ir piedzērusies daudz vairāk, nekā pašai licies. Tikai dziļā reibumā ir iespējams ieraudzīt kaut ko tādu.

Tikai dažu collu attālumā no viņas atradās Derils Iekārojamais Deleinijs. Viņas neskaitāmo fantāziju varonis. Vīrietis, kas smaržoja pēc debesīm un paradīzes vienlaikus. “Ak, cik brīnišķīgi ir piedzerties! Jo kļūst iespējams itin viss, kad esi piedzērusies kā mārks un iztēlojies, ko vien vēlies, piemēram, savu sapņu vīrieti, kas uzjautrināts veras pretī. Tad ir iespējams sacīt un darīt to, ko cilvēks normālā stāvoklī vis nedarītu.” Megija pacēla iedomātu glāzi. – Prozīt, un ardievu mans skaidrais prāts, – viņa teica, grīļīgi atsliedamās pret tualetes durvīm. – Es dzeru uz tavu veselību un to, ka es, runājot Mo Džo vārdiem, esmu beigta un pagalam, ja ir runa par tevi. – Megija iesmējās un piepeši apjauta, ka pavada laiku tik brīnišķīgi kā vēl nekad mūžā, kaut arī grīda un sienas šūpojas drusciņ vairāk, nekā būtu vēlams. Stingrāk atbalstījusies pret durvīm, Megija turpināja: – Vai piedevām es vēl drīkstētu sacīt, ka tu izskaties iekārojams un man gribētos tevi nolaizīt no galvas līdz kājām? Mmmmm!

Nākamajā mirklī viņa attapās, ka guļ uz muguras un viņai sāp galva. Zem ķermeņa bija jūtams kaut kas ciets. Ciets un auksts. Megija mazliet pagrieza galvu un konstatēja, ka guļ uz grīdas. “Cerams, ka grīda ir tīra un tas, kurš par to atbild, savu darbu ir paveicis pienācīgi.”

Dažas pēdas tālāk bija saskatāms bālzaļš papīra dvielis un pusizlietots tualetes papīra rullītis. Ja piemiedza vienu aci, bija iespējams palūkoties cauri kartona caurulītei, gluži kā bērnībā, kad viņa tādējādi izlikās, ka caur teleskopu raugās zvaigznēs.

“Tualetes papīrs,” Megija nodomāja. “Vai tas nozīmē, ka es guļu tualetē uz grīdas? Kāpēc?” Megija pacēla galvu un ielūkojās tieši Derilam Deleinijam acīs. “Ko viņš te dara? Ko nepārspējami seksīgais Derils Deleinijs te dara? Es sapņoju. Lūk, tāda ir atbilde. Sapņoju, ka guļu uz tualetes grīdas un viņš atrodas līdzās. Nu labi, tas noteikti nav ierastais nomoda sapnis par viņu, bet var iztikt. Diemžēl Derils raugās uz mani visai savādi.” Megija pamēģināja prātot, kālab tā, un tad saprata, ka vīrieša skatiens pauda bažas. Derils pieliecās tuvāk, un Megijai uzvēdīja viņa seksīgā ķermeņa aromāts. “Vai sapnī ir iespējams sajust smaržu?” Megija to spēja, sapņos nekas nebija liegts. Varbūt pat izstiept rokas un apskaut viņa tik pievilcīgos plecus! Šajā sapnī tikai viena lieta šķita gauži aplama, proti nežēlīgi sāpēja galva. “Kāpēc man nevarētu būt nevainojams sapnis? Kāpēc visam, kas attiecas uz mani, jābūt sabojātam? Tas būtu īsti Megijas stilā, ja skaistais Derils kuru katru mirkli pārvērstos par misteru Blobiju un mans sapnis kļūtu par murgu.”

– Vai tu jūties labi?

Balss šķita atplūstam no liela tāluma, it kā tā skanētu telefonā, kad līnijā ir traucējumi. Megija piespieda sevi pasmaidīt. – Viss kārtībā.

Vīrietis sarauca pieri. – Tiešām?

– Nekad es neesmu jutusies labāk.

– Šaubos gan. Tu nokriti ļoti smagi un ar galvu atsities pret grīdu. Vai spēsi piecelties sēdus?

– Es varu pat stepu uzdejot, ja tu tā gribēsi.

Viņš pasmaidīja. – Varbūt kādu citu reizi.

Derils pabāza rokas zem viņas pleciem, un Megija juta, ka tiek pacelta. “Lūdzu, lūdzu, kaut viņš nepārvērstos par misteru Blobiju!” viņa klusībā iesaucās un sajuta, ka piekļaujas vīrieša augumam. “Cik silts un tvirts tas ir! Tieši tāds, kādu es biju iztēlojusies.”

Megija sēdēja uz grīdas un prātoja, vai pietiks enerģijas piecelties, kad apjauta kaut ko nelāgu, proti, tūlīt būs jāvemj.

Un tas notika. Viņa pretīgā kārtā apvēma savu sapņu vīrieti.

– Tev vajadzēs šo to paskaidrot! – izsaucās Lū nākamajā rītā.

– Nav jākliedz, mamm. – Megija atbīdīja klausuli tālāk no auss.

Viņa mājās bija viena un ļoti žēloja sevi. Deivs un Dīns pirms divām stundām bija devušies uz darbu, savukārt viņai nācās apzvanīt tos, kuru mājas todien paliks neuzkoptas, un samelot, ka ir kritusi par upuri vēdera vīrusam. Tas izklausījās piedienīgāk nekā patiesība, proti, pamatīgā dzērumā gūta trauma. Paldies Dievam, ka klienti izturējās saprotoši un šī nebija Pekstones vai Edvardsas diena.

Tagad atlika vienīgi paciest Lū pārmetumus. Gan monumentālo paģiru, gan arī prāvā, sāpīgā puna dēļ Megija te dzirdēja, te nedzirdēja Lū bāršanos. Tik neērti māte neesot jutusies nekad mūžā… meita piedzērusies kā lops… cilvēkos… pakritusi tualetē… skaļi paziņojusi, ka nemīl savu vīru… vai viņai nešķietot, ka vajadzētu vairāk pūļu ieguldīt savas laulības stiprināšanā… un kas, sasodīts, bijis tas izskatīgais vīrietis pārlieku apspīlētos džinsos un novemtā kreklā… no kādas elles tas uzradies… varbūt viņa dēļ Megija domā, ka nemīl Deivu… tomēr nepavisam neesot skaidrs, ko viņš Megijā saskatījis… proti, tas vīrietis džinsos, nevis Deivs…

Kad Lū runas plūdi visbeidzot apsīka, Megija teica:

– Piedod, man jābeidz pļāpāt, kāds ir atnācis.

– Es nedzirdēju durvju zvanu.

– Zvanīja, bet ļoti klusi. Tas cilvēks droši vien zina, ka es nejūtos labi. Puns patiešām ir ļoti nejauks.

– Nemaz nerunājot par paģirām. Tā notiek, ja dzer par daudz.

– Tu runā tik nīgri, it kā es piedzertos regulāri, bet ar mani tā nekad nav gadījies. Nekad.

– Tikai pieraugi, lai tas tev nekļūst par paradumu. Vai es drīkstu cerēt, ka tu neizjauksi savu laulību un nekrāpsi Deivu, kamēr es būšu Polijā?

– Man patiešām jābeidz, mammu. Pie durvīm zvana vēlreiz.

– Es atkal neko nedzirdēju.

– Paliec sveika, mamm. Lai tev Polijā labi veicas, tikai nemaini izskatu par daudz, man tomēr gribētos tevi pazīt, kad atgriezīsies.

– Varbūt es nemaz neatgriezīšos.

– Tas gan būtu sapņu piepildījums, – Megija norūca.

– Ko tu teici?

– Neko, mamm. Paliec sveika.

Megija pagatavoja tasi tējas, aizgāja uz dzīvojamo istabu, kur iededza gāzes kamīnu, un apsedzās ar segu, ko bija nonesusi no guļamistabas. Kuņģis bija nomierinājies, nelabums pārgājis, bet galva joprojām sāpīgi pulsēja. Viņa apdomīgi satvēra abās rokās tējas krūzi, pievēra acis un klausījās gāzes kamīna nomierinošajā šņākoņā. Galva sāpēja tik stipri, ka varbūt vajadzēja iepriekšējā vakarā doties uz traumpunktu – ja nu gadījumā viņa dabūjusi aizsprostojumu?