Vai tas bija īstais vārds?

Nē, runa bija par konfūziju.

Arī tas neizklausījās īsti pareizi.

“Smadzeņu satricinājums! Tieši tā. Vai es ciešu no smadzeņu satricinājuma? Kas to lai zina? Skaidrs ir tikai tas, ka es jūtos briesmīgi. Ko gan Derils par mani nodomāja? Es taču apvēma viņam apģērbu. Labi pastrādāts!” Viņa iztēlojās, kā Derilam tiek jautāts, kas pirmām kārtām piesaistīja viņa uzmanību Megijai Stormai. “Ak, tas ir viegli atbildams jautājums. Tas notika, kad viņa mani pamatīgi apvēma. Kurš vīrietis spētu pretoties tik sievišķīgam savaldzināšanas paņēmienam?”

Megija lāgā nespēja atcerēties, kas bija noticis pēc tam, jo tualetē bija ienākušas Lū un Pegija. Viss kļuva murgaini izplūdis. Viņa atminējās, ka izvesta svaigā gaisā, tad iesēdināta taksometrā un nogādāta mājās, kur joprojām nebija ne miņas no Deiva un Dīna. Megija nezināja, kas tālāk noticis ar Derilu. Varbūt viņam restorānā “Tadžmahals” bija satikšanās ar meiteni. Varbūt pat pirmais randevū. Viņa iztēlojās, ka Derils dodas uz vīriešu tualeti – droši vien tieši tas bija viņa mērķis, kad ceļā patrāpījās Megija –, bet pēc tam atgriežas pie galdiņa, notašķījies ar daļēji sagremotiem cepta cāļa gabaliņiem pikantā mērcē, nemaz nerunājot par vismaz pudeli baltvīna. Tā noteikti izvērtusies par ļoti iespaidīgu pirmo satikšanos.

“Vēlreiz uzteiksim Megiju Stormu par tik jaukām izdarībām!”

Vienīgā labā lieta nelaimīgajā vakarā bija viņas lielais laimests. Megija negrasījās stāstīt Deivam, ka ieguvusi tik daudz naudas. Šī summa taisnā ceļā nonāks viņas slepenajā uzkrājuma kontā. “Vajadzēs pierunāt mammu, lai viņa neizpļāpājas, bet tas nebūs grūti, ja es samelošu, ka pietaupu šo naudu, lai kādā jaukā dienā sagādātu savai ģimenei patīkamu pārsteigumu.”

Megija nezināja, cik ilgi gulējusi, kad viņu pamodināja durvju zvans. Viņa nosprieda, ka neatvērs, jo nepavisam neilgojas pēc sabiedrības, bet tad ieprātojās par Outsas kundzi. Ja nu vecajai dāmai nepieciešama palīdzība?

Viņa atmeta segu, izgāja priekšnamā un atvēra durvis. Mute palika vaļā no pārsteiguma. Pretī stāvēja pēdējais cilvēks, ko viņa būtu cerējusi vai vēlējusies ieraudzīt. Tas bija Derils.

– Sveiki. Es ieprātojos, ka šis varbūt mazinās galvassāpes, – viņš teica un pastiepa uz priekšu prāvu šokolādes kārbu.

– Šokolāde… – Megija kā apdullusi noteica. – Kā tu zināji, kura ir mana māja?

Vīrietis ar galvas mājienu norādīja uz ielas pretējo pusi. – Mērija pateica. Vai tev ir iebildumi?

– Nē, es tikai brīnos, ka tu tā apgrūtināji sevi. Es taču… tevi apvēmu. Vai es sabojāju tev vakaru?

Viņš smaidīja. – Es sacītu, ka tu to uzlaboji.

Megija skaļi norija siekalas. Tik nožēlojamā stāvoklī viņa nudien nebija pietiekami spēcīga, lai pārciestu vienu no Derila smaidiem. – Diemžēl es nesaprotu, kā un kāpēc, – viņa atzinās.

– Raugi, tu apgalvoji, ka tev griboties mani viscaur nolaizīt.

– Es nemūžam tā neteicu! – Megija aizšāva plaukstu mutei priekšā.

Derils smaidīja vēl platāk. Megija kļuva slābana. – Man ļoti gribētos redzēt, kā tu dejo stepu, – viņš turpināja.

“Par ko Derils runā?” Medija prātoja. – Bet es nedejoju stepu, savu mūžu neesmu to darījusi.

– Vakar vakarā tu man apgalvoji gluži ko citu.

– Ak tā, – viņa neizteiksmīgi novilka. – Domāju, ka vakar es esmu sarunājusi daudz tāda, ko nemūžam negrasījos teikt.

– Žēl gan. Kā jūtas tava galva?

– Sāp.

– Nav brīnums. Tu ar visu svaru triecies pret grīdu.

Ja man būtu pieticis prāta, varbūt es tevi uzķertu.

– Kā es nokritu? Pati neko neatceros.

– Tu atbalstījies pret durvīm, kuras pirms mirkļa mēģināji atraut vaļā. Lieta tāda, ka durvis vajadzēja grūst, un kritiena brīdī par to pārliecinājies tu pati.

– Ak tā, – Megija atkārtoja. – Vai tas vismaz izskatījās smieklīgi?

– Kas nu ir, tas ir. Tas līdzinājās slavenajai ainai no komēdijseriāla “Zirgi un muļķi”. Vai atceries epizodi, kur Dels Bojs atbalstās pret bāra leti?

Megija blāvi pasmaidīja pretī, bet pēc tam viņiem vairs neatradās nekas sakāms.

– Nu labi, tas tev. – Derils pasniedza Megijai kārbu.

– Es ceru, ka tu drīz jutīsies labāk.

Un prom viņš bija, straujā solī sasniedza savu automobili, atslēdza to, pār plecu atskatījās uz Megiju, kura joprojām stāvēja durvīs, tad apsēdās pie stūres. Iedarbinājis motoru, vīrietis pamāja un aiztraucās projām.

“Ņem mani sev līdzi!” viņai gribējās saukt nopakaļ. “Lai kurp tu dotos, ņem mani sev līdzi!”

Piepeši sajuzdama dzeldīgo aukstumu, Megija aizvēra durvis. Pa ceļam uz dzīvojamo istabu viņu satrieca divas lietas. Pirmkārt, pie kārbas piestiprinātā papīra lapiņa ar telefona numuru un trim vārdiem: “Piezvani man, lūdzu.” Otrkārt, fakts, ka viņa joprojām bija tērpusies naktskreklā un savos apkaunojoši vecajos rītasvārkos.

“Patiešām nav robežu manam talantam atstāt labu iespaidu, vai ne?”

– Vai esi izvēlējusies?

Ella pacēla skatienu no ēdienkartes, ko bija pētījusi jau piecas minūtes, tiesa, neredzot ne vārda no tā, kas tajā lasāms. Viņa bija pārāk saspringta un mēģināja izlemt, vai rīkojusies pareizi, ierazdamās šeit. Tomēr prātošana nelīdzēja, secinājums neradās. – Vēl ne. Vai tu jau atradi kaut ko sev pa prātam?

– Tu taču mani pazīsti! Es palikšu pie savas parastās izvēles.

Tas nozīmēja tādas vai citādas garneles un steiku. Lorenss vienā acumirklī mācēja ēdienkartē uzmeklēt savu iecienīto maltīti. Protams, nopietni pievērsusies ēdienkartei, Ella tūdaļ pamanīja tur gan viņa izraudzītās uzkodas, gan pamatēdienu. Zinādama arī to, ka Lorensam patīk pēc iespējas ašāk tikt galā ar garlaicīgo pasūtīšanu, viņa žigli izvēlējās avokado ar krabju gaļu un Doveras paltusu otrajā ēdienā. – Es ēdīšu divkārši veselīgas jūras veltes, – viņa pavēstīja.

Tūdaļ arī pienāca klāt viesmīle, kas šķita tikpat jauniņa kā Eliksija. Meitene plati uzsmaidīja viņiem. Lorenss pasūtīja ēdienus, tad norādīja uz kādu lappusi rūpīgi izstudētajā vīnu kartē un iebadīja ar pirkstu vajadzīgajā vietā. – Pudeli šī. – Viņš nepūlējās izrunāt vīna nosaukumu. Ella allaž augstu vērtēja to, ka viņš neizturējās augstprātīgi pret mazāk zinošajiem, piemēram, kaut vai pret šo pusaugu viesmīli, kura droši vien neatšķīra vieglu alkoholisko kokteili no Riesling vīna.

Kad tas bija paveikts, Lorens atgāzās krēslā, tad paliecās uz priekšu, itin kā vēlēdamies samazināt attālumu starp viņiem. – Es patiešām priecājos, ka tu piekriti vakariņot kopā ar mani, – viņš teica. – Man tas nozīmē ļoti daudz.

Gandrīz mēnesis bija pagājis kopš tās dienas, kad Lorenss gaidīja Ellu viņas mājas piebraucamajā ceļā, lai izgāztu savu niknumu. Pēc tam sekoja daudzi telefona zvani – galvenokārt tika runāts par Eliksiju –, un tādējādi attiecībās nodibinājās pamiers. Un te nu viņi bija civilizētā kārtā aci pret aci, pa vidu balti klāts galdiņš – un grasījās vakariņot, gluži kā vecajos labajos laikos.

“Tikai šie vairs nav vecie labie laiki,” Ella sev atgādināja. “Šie ir jauni laiki. Mana dzīve nestāv uz vietas. Lorensa dzīve tāpat, ja kaut ko nozīmēja daudzās sievietes, kas kopš mūsu šķiršanās nākušas un gājušas.” Tomēr Ella jutās spiesta sev atzīties, ka nemaz nav tik nepatīkami atrasties te kopā ar bijušo draugu. – Tu izskaties ļoti elegants, – viņa ierunājās. – Jauna žakete?

– To es nopirku šodien. Eliksija uzstāja, ka man vajag uzposties šim vakaram.

“Joprojām Meifīldā visu nosaka Eliksija,” Ella nodomāja. Pēc tam viņa nobrīnījās, kālab gan meitenei tik ļoti savajadzējies, lai tēvs uzpošas. – Tātad mums šovakar dota viņas svētība? – viņa pavaicāja.

Lorenss bikli pasmaidīja. – Tā laikam izskatās.

Ella bija aizmirsusi, cik spēcīgu iespaidu uz viņu atstāj šis vīrieša biklums, cik jūtīga viņa ir pret šo Lorensa būtības šķautni. Tobrīd Ella apjauta, ka nododas atmiņām par to, ko pārdzīvojusi viņu pirmajā tikšanās reizē, un atceras arī to, cik laimīgi viņi savulaik bijuši.