– Aplidojot mani? Tas nudien nav labākais risinājums.

– Man netīk nemitīgi labot jūsu maldīšanos, tomēr atkārtošu, ka es nebūt nevēlos to darīt. Es gluži vienkārši gribu iepazīt jūs labāk, lai mēs kļūtu draugi.

– Jums taču noteikti ir īsti draugi, kuri gatavi jūs uzklausīt.

– Man nav draugu.

Ella jau grasījās atzīt, ka tā ir otra visnožēlojamākā vai skumjākā lieta, ko viņai nācies dzirdēt, bet prātā ienāca atskārta par pašas situāciju. Ja neskaita ģimeni, ar ko vēl viņa varēja runāt tajā dzīves posmā, kad tas patiešām bija nepieciešams? Dzīvojot kopā ar Lorensu, Ella bija kā apsēsta ar iedomu, ka spēs izveidot noturīgas attiecības, un neapzināti bija norobežojusies no senajiem draugiem, kuri savukārt virzījās dzīvē uz priekšu, precējās un dibināja ģimenes. Kad Ella visbeidzot iznāca no asiņainā Meifīldas cīņu lauka sakauta un izmocīta, draugiem vairs nebija laika, ko veltīt viņai. Ja daži tomēr laiku atrada, tikšanās kļuva par sāpīgu atgādinājumu, ka viņiem savulaik bijusi taisnība, bet kļūdījusies Ella. Viņi to nekad nepateica skaļi, tomēr neizteiktie vārdi šķita vienmēr klātesoši un plaisa aizvien padziļinājās. Kādu laiku Ella izlikās, ka viņai tas vienalga, bet tad kļuva skaidrs, ka patiesa draudzība nevar balstīties uz izlikšanos un nepatiesību, tāpēc labāk būs nesatikties vispār. Vismaz godīgāk noteikti.

Varbūt tieši tāds šajā sarunā bija Ītans Edvardss, proti, atklāti un brutāli godīgs? Viņš bija atzinies savos sānsoļos, bet kurš gan vainotu viņu, ja mājās ir tāda sieva? Tomēr Ella brīdināja sevi, ka tas nav galvenais. Ja atceras, cik dziļi šis vīrietis viņu ietekmē pat zemapziņas līmenī, iesaistīšanās kaut vai tikai draudzīgās attiecībās varētu izraisīt veselu gūzmu problēmu. Kāpēc lieki sagādāt sev nepatikšanas?

Ella pavērās uz vīrieti un manīja, ka viņš gaida, tāpēc nokāsējās un teica: – Labi, saliksim visus punktus uz “i”. Jūs nevēlaties dabūt mani gultā, tikai runāties ar mani.

– Pareizi. Es gribu pavadīt laiku kopā ar jums, gribu… – Te ir visai daudz “gribu”, – Ella viņu pārtrauca. – Un es? Ko no tā visa iegūšu es? Ja neņem vērā to, ka man atvēlēta bezmaksas psihoterapeita loma?

– Man labpatiktos domāt, ka draudzība būs abpusēja un arī jums sagādās prieku mana sabiedrība. Kaut arī es neesmu lietpratējs šajā dzīves jomā, man radies iespaids, ka draudzība darbojas tieši tā.

– Nudien nezinu, – Ella novilka šaubu pilnā balsī.

– Vai jūsu sieva būs informēta par šo draudzību?

– Nē. – Atbilde sekoja bez mazākās vilcināšanās.

– Vai draudzība, par kuras eksistenci jūsu sieva pat nenojauš, nešķitīs bīstami aizdomīga?

– Es saprotu, ko jūs ar to gribat teikt, bet… Kāpēc mums tomēr nepamēģināt?

– Pamēģināt ko? Kas jums ir prātā? Es negrasos darīt neko tādu, kas dotu jūsu sievai iemeslu uzskatīt šīs attiecības par ārlaulības sakaru. Man nešķiet, ka viņa būtu īpaši saprotošs cilvēks. Neapvainojieties, bet, ja vēlaties dzirdēt manas domas, viņai piemīt latentas tendences līdzināties personai, kas dusmās draud izvārīt ģimenes mīluli trusīti.

– Protams, mums vajadzēs ļoti uzmanīties.

Ella nespēja izprast šo vīrieti. Viņš likās pārliecinoši vaļsirdīgs un patiess, runāja tik nopietni, it kā tas būtu gluži normāls lūgums. – Vai tad jūs nevarat atrast sev draugu, sacīsim, golfa klubā vai kur citur? – viņa pamēģināja vēlreiz. – Tas būtu daudz vienkāršāk.

– Es nespēlēju golfu.

– Un kā būtu ar kaimiņu, jūsu sievas draudzenes vīru?

– Labprātāk es nodurtos ar siena dakšām.

Šāda iztēles aina lika Ellai saviebties. – Skaidrs, tātad viņš neder, bet kādam taču jābūt.

– Nav. Turklāt es nerunāju par parastu draudzību, jo vēlos kaut ko īpašu.

– Atkal!

– Atkal?

– Jūs izmetat šādu frāzi un joprojām cerat, ka es noticēšu šādas draudzības platoniskumam?

– Jūs aplami iztulkojat manus vārdus. Ja neiebilstat, es teikšu, ka jums ir vienvirziena domāšana.

Ella apstulbusi uzlūkoja vīrieti. – Jūs nu gan esat nekauņa!

– Nepavisam. – Viņš iesmējās. – Es te mēģinu biedriski sadraudzēties ar jums, bet jūs nemitīgi jaucat klāt seksu. Ja jūs uz brīdi pārstāsiet aplidot mani, tad varbūt spēsiet dot sakarīgu atbildi.

Piepeši arī Ellai sagribējās smieties. Pēkšņi šī saruna šķita aplam jocīga. – Kāds bija jautājums? – viņa kokainu sejas izteiksmi pavaicāja.

– Vai jūs būsiet mans draugs? – Vīrieša sejā pavīdēja tik aizkustinošs un dvēselīgs lūgums, ka Ellai sažņaudzās pakrūtē un uzmācās vājums.

“Piesargies,” viņa brīdināja sevi jau otro reizi tās dienas laikā.

“Saki nē,” prāts deva padomu. “Saki kategorisku un nepārprotamu nē!”

Un tomēr, kad Ella būtu uzklausījusi padomus, vismazāk jau nu pašas veselā saprāta diktētos padomus?

Tās pašas dienas vakarā, kad Ella bija noklausījusies daudzās automātiskajā atbildētājā atstātās ziņas un prātoja par karstu, atslābinošu vannu, atskanēja ārdurvju zvans. “Jācer, ka apmeklētājs neaizkavēs mani ilgi.” Pamazām pieņēmās spēkā galvassāpes, un viņa nebija tādā noskaņojumā, lai paciestu mēģinājumus ietirgot viņai kaut ko ne gribētu, ne vajadzīgu. Pēdējā laikā Ellu burtiski vajāja tā sauktie meistari ar treknu īru akcentu, kuri uzmācās ar piedāvājumiem uzlikt jaunu jumtu vai rekonstruēt asfaltu viņas miniatūrajā piebraucamajā ceļā. Ellu pamazām pārņēma paranoja. Viņasprāt, šie cilvēki uzbruka tikai vientuļām sievietēm, tomēr kaimiņš Fils apgalvoja, ka šie meistari siro visā apkaimē.

Pa ceļam uz ārdurvīm Ellai skanēja galvā vārds “paranoja”. “Vai es izturējos paranoiski šajā traki savādajā pēcpusdienas sarunā ar Ītanu, kad iztēlojos, ka viņu interesē tikai sekss? Hm, manā vietā ikviena sieviete reaģētu gluži tāpat, vai nav tiesa?”

Garastāvokli neuzlaboja vēl viens ilgs un uzstājīgs zvans, un viņa nepacietīgi atrāva vaļā durvis. – Lorens? – Ella pārsteigta iesaucās. – Ko tu te dari?

Viņš nelikās dzirdam jautājumu un tūdaļ pārkāpa slieksni. – Man jau likās, ka tu nekad neatvērsi. Nelāgs vakars, gāž kā ar spaiņiem. – Kad viņš nopurināja no pleciem mēteli, arī Ella samanīja slikto laiku, jo viņu trāpīja ūdens pilienu šalts. Lorenss pakāra slapjo mēteli uz kāpņu margu balsta, tad pagriezās pret Ellu, lai priecīgi pasmaidītu un noskūpstītu viņu uz vaiga. – Man līdzi ir vīns. Vai atkorķēt pudeli?

Lorensa pašpārliecība, ka viņam ir visas tiesības tā rīkoties, piepeši uzjundīja aizkaitinājumu. Todien šajā pašā grēkā Ella bija apsūdzējusi Ītanu, kurš strikti iebilda, ka viņa to izpratusi aplami. Savādi gan, ka viņas nodevīgā prāta tumšākajos nostūros perversā kārtā sarosījās vilšanās, ka ne jau Ītans piedāvā kopīgi baudīt vīnu.

– Es vēl neesmu ēdusi, – viņa teica. – Pārrados mājās pirms neilga brīža. Diezin vai es būšu tev patīkama kompānija, jo man sāp galva.

– Tādā gadījumā es esmu ieradies tieši laikā. Tev nepieciešams kāds, ar kuru kopā atslābināties.

“Drīzāk vajadzētu izspert tevi laukā,” Ella nikni nodomāja. “Tu pat nemēģini iejusties manā noskaņojumā.” Te nu nekas nebija mainījies, līdzīgi vairumam vīriešu, viņš šajā ziņā nekad nebija izcēlies ar iejūtību. Arī tad, kad viņa bija sadusmojusies līdz baltkvēlei par tām vai citām Eliksijas izdarībām un atradās tuvu nervu sabrukumam, Lorenss turpināja dzīvot svētlaimīgā neziņā.

Lorenss jau bija paēdis, tāpēc viņa pagatavoja vienas no savām iecienītajām ātrajām vakariņām – spageti ar sardīņu konserviem – un jau iepriekš skaidri zināja, ko viņš par šādu izvēli sacīs.

– Es nekad neesmu sapratis, kā tu spēj apēst kaut ko tādu, – Lorenss nosodoši aizrādīja, kad bija ielējis divās glāzēs vīnu un uzcienājies ar gabaliņu Stilton siera; Ella bija nometusi viņam priekšā vairākas sieru šķirnes. – Ahā, tu esi saņēmusi puķes, – Lorenss piezīmēja un devās uzmest acis pušķim, kas bija nevērīgi nomests uz ēdienu gatavojamās letes, joprojām celofāna iesaiņojumā un jau apvītis, jo visu dienu tika atstāts automašīnā.