– Jā. Paldies. – Ella nezināja, ko vēl varētu te piebilst. Kad spageti bija izvārījušies, viņa apsēdās iepretī Lorensam un mielojās pārspīlētā kārē. “Kālab šis apciemojums izraisa manī tik urdīgu nepatiku? Kas notiek? Kāpēc es nepriecājos tikties ar Lorensu?”

– Tu vismaz varētu izlikties, ka priecājies mani redzēt. – Protams, es priecājos tevi redzēt, – Megija meloja, kamēr viņas vīramāte aizkūpināja nākamo cigareti. Uz dīvāna līdzās Brendai tusnīja Velna Sids, visneglītākais suns, kāds jebkad rējis un pacēlis pakaļkāju. Dzīvnieks bija divus gadus vecs smirdīgs mopsis, tik resns, ka teju vai nespēja paiet; Brenda bieži staipīja šo neradījumu uz rokām. Elsodams un sēkdams – droši vien dzīvniekam vismaz četrdesmit reizes dienā nācās ieelpot saimnieces cigarešu dūmus –, Velna Sids atieza pret Megiju zobus un ierūcās. “Skaidrs, ka nav aizmirsis pēdējo apciemojumu Ziemassvētkos!” Toreiz Megija atklāja, ka suns ir pieslapinājis uz kāpņu laukumiņa paklāja, un slepus iečukstēja tam ausī: “Tas ir melots, ka suņi parasti nodzīvo visu tiem atvēlēto mūžu.”

– Tu neizskaties priecīga par manu apciemojumu, – Brenda nerimās. Viņas balss bija piesmakusi, elpa tikpat sēcoša kā mopsim. – Viena saīgusi dāmiņa!

– Es esmu nogurusi, tas arī viss, – Megija skaidroja. – Man bija grūta diena.

– Grūta diena! Nesmīdini mani. Manā laikā gan bija grūtas dienas. Uzkopšana nav nekas grūts, to spēj katrs muļķis, izņemot tevi. Tev vajadzētu kaunēties par to, kāda izskatās mana istaba. Ja vien es to gribētu, putekļos uz skapja būtu iespējams uzrakstīt savu vārdu.

“Ko gan šī vecā sikspārnene domā, grābstīdamās pa skapjaugšu?” – Ja es būtu zinājusi, ka tu ieradīsies, es būtu kārtīgi uzkopusi rezerves guļamistabu, – Megija rāmi atteica.

– Par to es nešaubos! Tu darīsi visu, lai slēptu to, kāda nevīža patiesībā esi. Es parādīju mūsu Deivam tos putekļus un teicu, ka tāda ir alga par viņa iecietību. Viņš taču ļautu sievai izsprukt pat no soda par slepkavību!

Nekad šī slepkavības pieminēšana nebija tik ļoti vietā un tik vilinoša. – Vai vēlies, lai es pagatavoju tev tasi tējas? – Megija apvaicājās, bet domās cukura vietā iemaisīja dzērienā divas karotes žurku indes. Tiesa, vienlaikus viņa atgādināja sev Jaunā gada apņemšanos nezaudēt savaldību. “Bet es bija nosolījusies arī nepieļaut, lai citi kāpj man uz galvas, vai ne?” Aci pret aci ar Brendu tas šķita vieglāk pasakāms, nekā izdarāms.

– Man jau likās, ka tu nekad to nepiedāvāsi, kaut gan es teju slāpstu nost. Tikai pielej klāt pietiekami daudz piena. Tu mūždien skopojies. Un nemuļķo mani ar tiem pa pusei nokrejotajiem mēsliem. Es gribu pie tējas treknu pienu. Tev taču tāds atradīsies, vai ne?

– Nopirkšu rīt no rīta.

Brenda dziļi ievilka plaušās dūmus, acis piemiedzās šaurās spraudziņās, iekritušie krunkainie vaigi nostiepās pār bojāto zobu atliekām pretīgi lipīgajā mutē. – Stūra veikals taču vēl ir vaļā, vai ne? – viņa izmeta.

Nebija grūti izšķirties starp gājienu lietū un nepārtrauktajiem Brendas apvainojumiem.

Megija priekšnamā uzvilka mēteli un paķēra lietussargu, pateica Deivam, kas tobrīd runāja pa telefonu, ka dodas nopirkt pienu Brendai, un aizcirta aiz sevis durvis. Lietus gāza kā spaiņiem, lāses atlēca no ietves tā, ka Megijas kājas drīz izmirka un slapjums iesūcās arī apavos, tomēr viņai tas bija vienalga. Viss bija labāk, nekā elpot Brendas saindēto gaisu.

Pēc brīnumaini laimīgās dienas, kad viņa bija runājusi ar Derilu un vienojusies par tikšanos, Megija pārradās mājās un ieraudzīja priekšnamā daudzas smagas ceļasomas. – Mamma atbrauca padzīvot šeit, – Deivs paskaidroja. – Viņas mājā tek jumts, un es teicu, lai paliek pie mums, kamēr pašvaldība tiks galā ar remontiem.

Nebija jēgas vaicāt, cik ilgu laiku prasīs jumta labošana, vai arī painteresēties, kāpēc Brenda nedodas pie Deiva brāļa ģimenes, kam taču ir lielāka māja; šis fakts Deivam un Megijai tika atgādināts ikvienā tikšanās reizē. “Lielīšanās viņiem ir dabiska. Tikpat dabiska kā fakts, ka Brenda Storma ir īsta govs.”

Garajā gājienā cauri visam rajonam Megija sastapa tikai dažus, kas bija tikpat neprātīgi, lai šādā laikā atrastos uz ielas. Petela kungs veltīja viņai savu draudzīgo smaidu; lai kādi būtu apstākļi, lai kas notiktu pasaulē, Petela kungs allaž izturējās tikpat mundri un pieklājīgi.

Aukstuma vitrīnā bija atlikusi tikai viena paka pilnpiena, un Megija atvieglota samaksāja par pirkumu. Ja viņa pārnāktu tukšām rokām, Brenda gremztos visu vakaru. Pusceļā uz mājām iepīkstējās Megijas mobilā tālruņa īsziņas signāls. “Kas tad nu atkal? Deivs ziņo par jaunām Brendas iegribām?”

Tomēr ziņu bija sūtījis Derils, nevis Deivs. Tā lika Megijai aizmirst gan Brendu, gan Velna Sidu. Atlikušo ceļu viņa veica ar platu smaidu sejā.

Ītanam gribējās sēsties automašīnā un braukt pie Ellas. Tomēr tad tiktu uzdoti jautājumi. Frensīna gribētu zināt, kurp viņš dodas; tā kā Ītanam nebija krājumā pārliecinoša iegansta pēkšņi vakarā triekties projām no mājām, nācās vien palikt.

Viņš pārlasīja nule uzrakstīto elektroniskā pasta vēstuli, kurā akceptēja torīt no Ķīnas saņemto auduma krāsu paraugus, un noklikšķināja ikonu “sūtīt”. Tad viņš ar tālvadības pulti uzgrieza skaļāk kompaktdisku atskaņotāju kabineta otrā malā un atslīga krēslā ērtāk. Nika Dreika debijas albums “Piecas atlikušās lapas” bija viņam visiemīļotākais. Ne pati uzmundrinošākā mūzika, tomēr dziesmu kristāliskā skaidrība, dziļums, patiesīgums un saldrūgtās skumjas bija tieši tas, kas viņam nepieciešams. Arī vārdi – “laiks man atklāja to, cik rets ieguvums tu esi, nemiera pilns glābiņš satrauktam prātam” – nevarētu rūgtāk un trāpīgāk atbalsoties viņa tābrīža dvēseles noskaņā.

Ella bija glābiņš viņa satrauktajam prātam, par to Ītans bija drošs. Prātojot par šo sievieti un draudzības piedāvājumu, kam viņa todien bija piekritusi, viņš izjuta neizskaidrojamu laimes uzplūdu. Ne jau viss bija izdevies kā iecerēts, bet šajos apstākļos citādi nemaz nevarēja būt. Tas, ka Ella nebija noraidījusi viņa draudzību, pildīja Ītana sirdi ar neizskaidrojamu optimismu. Nudien pārsteidzoši, ka tas spēja atstāt uz viņu tik dziļu iespaidu.

Vienīgā Ellas prasība bija nepārkāpt zināmas robežas. Ītans bija devis vārdu, ka tas nenotiks, un bija gatavs turēt šo solījumu. Viņš nevēlējās riskēt ar šādu attiecību trauslo līdzsvaru. Būtu neizturami ieraudzīt Ellas acīs vilšanos, ja viņš sagrautu labo priekšstatu par sevi.

Pareizāk sakot, labo priekšstatu par Ītanu Edvardsu, ko viņa, cerams, kādā jaukā dienā tomēr iegūs.

Atkārtojās gluži tas pats, kas Brendas viesošanās laikā Ziemassvētkos – nemitīga sūrošanās, kaprīzes un kritika.

Nekas, ko darīja Megija, viņai nešķita nedz pietiekami labi, nedz pareizi. Pielikts pārāk daudz vai maz sāls, ēdiens par pliekanu, pārāk īsu vai pārāk ilgu laiku gatavots, pasniegts te par agru, te par vēlu. – Vai tu patiešām domā, ka es ēdīšu nakts vidū? – viņa bija teikusi, kad Megija iepriekšējā vakarā pārradās mājās septiņos un tūdaļ stājās pie plīts. – Ja esi izsalkusi, vajag palūgt, lai Deivs tev kaut ko pagatavo, – Megija bija ieteikusi, kamēr ar mizotāju nikni atbrīvoja kartupeli no tumšajām acīm.

– Man ne prāta nenāk lūgt Deivam kaut ko gatavot, ja viņš visu dienu bijis darbā, – Brenda neslēpa sašutumu. – Pietiek pavērties uz viņu, lai katrs redzētu, cik ļoti nabadziņš ir pārguris.

Megijas darbs Brendai bija tukša skaņa. Tas jau nekas, ka Deivs vienmēr pārradās mājās bez piecpadsmit sešos un nepakustināja ne pirkstiņa, tikai lasīja avīzi un gaidīja, kad pārnāks sieva un pagatavos vakariņas, bet paēdis devās uz krodziņu, kamēr trauki un virtuves piekopšana atkal palika vienīgi Megijas ziņā.

Palaikam viņa sapņoja, ka reizi par visām reizēm pieliek punktu sūdzībām un kritizēšanai. Cepamā panna, kas viņas iztēlē tik bieži atsitās pret Deiva galvu, šajās iedomās tika izmantota, lai aiztriektu Brendu ratā kopā ar viņas mopsi. Sasodītais plušķis bija nospriedis, ka aizgorīties līdz sētas puses durvīm ir par grūtu, tāpēc sāka celt resno pakaļkāju pie jebkuras iepatikušās mēbeles.