Izturēt Megijai palīdzēja vienīgi doma, ka redzēs Derilu, kaut arī joprojām lāgā nespēja noticēt, ka šis vīrietis vēlas viņu sastapt. Nespēja noticēt arī tam, ka piekritusi satikties, tomēr ikreiz panikas uzplūdā par savu pārdrošību prata sevi nomierināt ar viņa solījumu tikai draudzīgi patērzēt pie kafijas tases. “Tas taču nav aizliegts, vai ne? Un kas par to, ja Derils atsūta īsziņu, ka nespēj vien sagaidīt trešdienu un visu laiku domā par mani? Viņš gluži vienkārši izturas draudzīgi. Arī es tikai izrādu draudzīgumu, ja atbildu, ka arīdzan nepārtraukti domāju par Derilu.”

Bet pagaidām viņai vēl vajadzēja pagatavot brokastis. Deivs un Dīns jutās varen apmierināti ar dzīvi, jo Brenda uzstāja, ka vīrieši nedrīkst doties uz darbu, brokastīs iebaudījuši tikai grauzdiņu, kā tas notika līdz šim, tāpēc Megijai nācās ik rītu pasniegt maltīti, kas nākotnē draudēja izraisīt ēdējiem nopietnas sirdskaites. Brenda klāstīja, ka misters Storms – savu mirušo vīru viņa godāja tikai tā – nekad neesot izgājis no mājas bez kārtīgām angļu brokastīm vēderā. Kāds tur brīnums, ka pirms desmit gadiem šo vīru piecdesmit piecu gadu vecumā noveda kapā smaga sirdslēkme un viņš svēra divdesmit stounus. Bet pamēģini pateikt Brendai, kas brokastīs iebauda vienīgi nikotīnu, ka viņa ir nogalinājusi savu vīru tikpat droši, it kā būtu iegrūdusi viņam nazi sirdī.

– Kas tas? – Deivs jautāja, kad Megija lika galdā šķīvjus ar nāvējoši trekno ēdienu.

– Tavas brokastis.

Deivs saīga. – Par maz bekona. – Paķēris gaļīgajā rokā dakšiņu, viņš pabikstīja divas bekona šķēles uz sava šķīvja. – Kur tad pārējais?

– Vairāk nebija, – Megija savaldīgi atbildēja, ar pūlēm nomācot sevī vēlēšanos pagrābt šķīvi un triekt to pret sienu. – Tava mamma gribēja iedot divas bekona šķēles Sidam.

– Atceļā no darba tev jānopērk vēl, – Brenda piekodināja. – Pie reizes paķer man cigaretes, atlikušas tikai divas paciņas.

– Paklau, mamm, kur ir brūnā mērce?

Megija satvēra ciešāk pannas rokturi un devās pie izlietnes. – Piedod, Dīn, arī mērce ir beigusies, – viņa atbildēja, uzgriezusi muguru galdam.

– Deiv, es to esmu teikusi jau agrāk un teikšu vēlreiz. Es nudien nesaprotu, kā tu ar to samierinies! Vai tiešām šajā mājā nekas nenotiek pienācīgi?

– Tu taču mani pazīsti, mammu, man nepatīk celt traci.

“Tikai nevajag,” nodomāja Megija un atgrieza karstā ūdens krānu, lai mazgātu pannu, bet tūdaļ nosprieda: “Pie velna!” Viņa aizgrieza krānu un iemeta sūkli izlietnē. – Man jāiet, citādi nokavēšu.

– Ko? Tu grasies atstāt traukus nemazgātus? Kur tas dzirdēts?

Megija norija siekalas, noskaitīja līdz trīs un pagriezās. – Brenda, ja tev pa dienu atliks kāda brīva minūte, varbūt tu varētu to izdarīt manā vietā?

Brenda nikni nodzēsa cigaretes nodeguli pārpildītajā pelnutraukā. – Tas nu ir par daudz! Es esmu viešņa tavā mājā, un tu sava slinkuma pēc gribi, lai es mazgāju traukus! Tu pārspēj pati sevi, Megija!

“Tu mani vēl nepazīsti,” Megija nodomāja.

Pabeigusi vienīgo tajā dienā ieplānoto uzkopšanu mājā, kuras saimnieki atradās darbā, Megija izmantoja lejasstāva tualeti, lai nomainītu darba drēbes pret jauno apģērba komplektu – melnām biksēm un sudrabaini pelēku džemperi ar augstu apkakli – un melniem zābaciņiem ar daudz augstāku papēdi nekā ierasts. Pēc tam Megija rūpīgi izsukāja matus, ko pirms stundas bija uztinusi uz prāviem ruļļiem; viņa pūlējās rīkoties tāpat kā to bija darījusi friziere pēc jaunā griezuma izveidošanas. Visbeidzot viņa ķērās pie jaunās dekoratīvās kosmētikas. Parasti Megija izmantoja tikai drusciņu skropstu tušas vai lūpu spīdumu, bet todien lika lietā arī pūderkrēmu un vaigu sārtumu. Kosmētiku Megija uzklāja skopi, jo bažījās, ka citādi izskatīsies pēc padauzas vai, vēl ļaunāk, pēc savas mātes, kas visu triepa uz sejas gandrīz vai ar ķelli un vienmēr bija uzkrāsojusies par daudz.

Megija atkāpās no spoguļa, pagriezās sāniski un strauji pagrieza galvu, mēģinot notvert savu atspulgu dabiskā kustībā. Manevrs tika atkārtots vairākas reizes, bet pēc tam viņa pētīja sevi ilgi un rūpīgi. “Ir labāk,” viņa izlēma. “Jā, noteikti labāk, bet ne pārāk atšķirīgi no agrākā tēla.” Viņa nevēlējās krasu pārmaiņu, bet gribēja izskatīties tā, lai būtu redzams, ka viņa pūlējusies un tomēr nav pārcentusies. Spoguļattēls pauda, ka viņa joprojām ir tā pati senākā Megija, tomēr iekšēji juta sarosāmies sevī jauno un pašpārliecināto “es”.

Viņa ieradās bibliotēkā piecas minūtes pirms norunātā laika. Kad automātiskās durvis ar šņākoņu aizvērās, Megija dziļi ievilka elpu, lai nomierinātu kuņģi, kas šķita sameties cietos mezglos. “Es nedaru neko sliktu,” viņa sev atgādināja, aizlavījusies garām letei un bibliotekāra palīdzei, kas aiz tās šķiroja nodotās grāmatas. “Nav nekādas vajadzības tā slēpties,” viņa sev teica, “es taču nāku šurp ik nedēļu. Šodien es šeit satikšos ar draugu, lai patīkami patērzētu. Neko vairāk.” Viņa iztēlojās sevi kā jaunu un uzlabotu Megiju. Pašpārliecinātu Megiju, kura sagrābs dzīvi aiz skausta un visbeidzot izpurinās no tās mazliet prieka.

Megija virzījās gar plauktu rindām un nupat grasījās pagriezties pa labi uz kriminālromānu un romantiskās literatūras nodaļu, kad pazīstama balss iztrūcināja viņu tā, ka paspruka izbaiļu sauciens. – Paskat, kā tu esi uzcirtusies! Es tevi gandrīz nepazinu, cālīt!

– Mo, – Megija attapusies bilda. – Tā taču esi tu, Mo, vai ne?

Mo bija paslēpusies aiz saulesbrillēm un sārtas beisbola cepurītes, kas novilkta zemu pār acīm. – Jā, tā esmu es. – Viņa pabīdīja augstāk cepurītes nagu un apdomīgi noņēma saulesbrilles. Megija saviebās. Mo izskatījās tik nelāgi, it kā būtu desmit raundus cīnījusies boksa ringā ar daudz lielāku un spēcīgāku pretinieku. Āda ap acīm bija zila un uztūkusi, arī pārējā seja neizskatījās daudz labāk, turklāt āda visās zilumu noiešanas nokrāsās šķita nostiepta tik stingri, ka Megijai saskrēja asaras acīs. – Es nupat biju izņemt šuves. – Mo norādīja uz acīm, tad pacēla matus virs labās auss. – Re, tur redzams, ka skavas vēl ir savā vietā.

Ja Megijas kuņģis pirms tam bija nervozi savilcies kamolos, tagad tas šķita atslābis, toties uzmācās tāds kā nelabums. – Kā klājas manai mammai? – Vai Lū izskatījās tikpat briesmīgi kā Mo? – Viņa teica, ka es drīkstēšot viņu redzēt tikai tad, kad pazudīs zilumi un uztūkums.

– Ak, ar viņu viss ir kārtībā. Tev vajadzēja braukt kopā ar mums. Mēs izsmējāmies uz nebēdu. Kad lidojām atpakaļ, Pegija iestrēga lidmašīnas tualetē, jo nekādi nevarēja atvērt durvis. Tas tik bija jautri! Man jāsaka, ka tu gan izskaties labi, cālīt. Jau agrāk teicu, ka es gandrīz tevi nepazinu. Vai tu esi uzlikusi pūderkrēmu? Nekad agrāk es neesmu redzējusi, ka tu to lietotu.

– Hmm… nē, tas ir konsīlers, man uz sejas kaut kādi izsitumi.

Mo pieliecās tuvāk un pamatīgi nopētīja Megijas seju. – Tādā gadījumā tas ir brīnumains konsīlers. Es saskatu tikai nevainojamu ādu. Pastāsti, kas tā par marku, jo tāds noderētu arī man, kamēr seja atgūst normālu izskatu. Turklāt vēl burvīga frizūra. Zvēru, ka tu izskaties par desmit gadiem jaunāka nekā tad, kad mēs redzējāmies iepriekšējo reizi.

– Paldies. – Kaut nu Megija varētu to pašu pateikt Mo. Viņa pārlaida bažīgu skatienu telpai. Derils drīz būs klāt, ja nav jau ieradies, un Megija nevēlējās, lai Mo izpļāpā Lū, ka sastapusi varen uzcirtušos un uzkrāsojušos Megiju un bibliotēkā tajā pašā brīdī gadījās būt tam puisim apspīlētajos džinsos. Divi plus divi, un rezultātā nepatikšanu vesels vezums, tāpēc Megija teica: – Piedod, es ilgāk nevaru tērzēt, jāpaspēj uz nākamo darbu pēc pusstundas. – Viņas slepenās pēcpusdienas vairs nebūs slepenas, ja Mo izpļāpāsies mammai.

– Tu taču negrasies nodarboties ar uzkopšanu šajās drēbēs? Tās ir tik smalkas, ka bail.

– Ak, tās ir jau vecas, – Megija nevērīgi atsvieda. – Tad uz redzīti, pasveicini mammu, kad nākamreiz viņu sastapsi!

– Iesim kopā. – Mo uzlika saulesbrilles. – Es jau dabūju vajadzīgo. – Viņa pavēcināja plānu brošūriņu. – Reklāma par kantrī mūzikas un vesterna tematisko vakaru rātsnama zālē nākamajā mēnesī. Tev derētu nākt mums līdzi, cālīt. Būs jautri.