– Nemuļķojies, mamm.

Kimberlijas spilgti uzkrāsoto acu skatiens apstājās pie Megijas. – Vai tu piesakies, mīļā?

– Nē! – Megija iepīkstējās.

– Šajā tu savam vīrietim būsi īpaši gards kumosiņš. – Kimberlija parādīja sarkanu mežģīņotu korseti ar zeķu gumijām.

Megija papurināja galvu, piesarkusi gandrīz tikpat koši kā minētais veļas gabals.

– Nevajag kautrēties, šovakar te sapulcējušās tikai draudzenes. Kā tevi sauc, mīļā?

– Viņas vārds ir Megija, – iesaucās Lū.

– Klau, Megij, kā būtu ar kaut ko melnu? – Kimberlija smaidīja. – Varbūt tev labāk patiktu šis? – Viņa pāršķirstīja uz stieņa sakārto veļu. – Tepat ir, turklāt tavs izmērs, vidējais. Tev taču ir divpadsmitais, vai ne?

– Un vēl šis tas piedevām, – nospurcās Lū.

Megija pamāja. Tā bija atbilde uz Kimberlijas jautājumu. Aplami darīts, jo Kimberlija to uztvēra kā piekrišanas zīmi. Lū un Pegija tāpat, jo viņas tūdaļ pielēca kājās un sāka mudināt Megiju augšā no krēsla. – Nē! – viņa iepīkstējās vēlreiz. – Es nevaru. Ļaujiet man apsēsties. – Tomēr abas vecākās sievietes neklausījās. Pārējās dāmas uzmundrināja šīs divas, un Megija ne attapties nepaguva, kad jau atradās Mo ēdamistabā un tika izģērbta.

– Tu esi ievērojusi diētu, – Lū pārmetoši bilda un ieknieba meitai viduklī. – No tevis nekas daudz nav pāri palicis!

– Sasodīts! – izsaucās Pegija. – Tavai mammai taisnība. Kāds ir tavs noslēpums? Kā tev izdevās tik jūtami zaudēt svaru, ja mēs abas ar tavu mammu pastāvīgi ievērojam diētu, bet nespējam atbrīvoties pat no nieka unces?

– Lūdzu, lūdzu, nelieciet man rādīties citām šajā… šajā mantiņā.

– Šī mantiņa, kā tev labpatika izteikties, – Lū bargi atcirta, – ir korsete, un pilnīgi iespējams, ka tā spēs glābt tavu laulību. Nevelc laiku garumā, met nost krūšturi!

– Kāpēc to nevarētu pielaikot viena no jums?

– Neesi tik nejauka! Pati zini, ka mēs ar Pegiju nespētu iespīlēties pat četrpadsmitajā izmērā, nemaz nerunājot par divpadsmito.

– Palūdziet Kimberlijai lielāku izmēru.

– Es tevi brīdinu, Megija! Beidz gražoties, citādi dabūsi pļauku.

– Mamm, man ir trīsdesmit seši gadi, tu vairs nevari mani iepļaukāt!

– Pagaidi vien, tad redzēsi! Tagad dari, kas darāms, visi gaida. Tu mūždien sacel lieku jezgu.

Nekas cits neatlika, nācās padoties. Kad Megija beidzot bija iesprādzēta melnajā korsetē, Lū un Pegija aizvadīja viņu uz dzīvojamo istabu, kur jaunizceptā modele tika sagaidīta ar skaļiem svilpieniem un uzmundrinājuma saucieniem. Kimberlija pārņēma viņu savā ziņā un aizvadīja uz loga nišu. “Paldies Dievam, ka aizkari vismaz ir aizvilkti!” Megija saguma no vispārējās uzmanības smaguma. Šis nu patiešām bija viņas dzīves sliktākais brīdis. Vēl nekad viņa nebija jutusies tik pazemota un neaizsargāta, atsegta svešiem skatieniem.

Megija sajutās gluži vai kaila, un šķita, ka jebkuru mirkli varētu atskanēt smiekli.

– Vai zināt ko, dāmas? – Kimberlijas sejā rotājās varen plats smaids. – Manuprāt, Megija izskatās tik seksīga, ka iekārdinātu mani, ja vien es nebūtu tik stingri tradicionāli orientēta. Kā jums liekas?

– Viņa izskatās ļoti skaista, – iesaucās sieviete, ko Megija redzēja pirmo reizi. – Pakusties taču, apgriezies riņķī!

– Viņas puisim gan paveicies! – piebalsoja cita.

– Pagaidi vien, kad viņš tevi ieraudzīs šādā veļā, tad nespēs ne rokas novaldīt, un kas par to, ka blakus istabā guļ tā ragana vīramāte! – Megija pazina balsi un uzmeta mātei niknu skatienu.

– Es tādu gribu, ja tev ir krājumā lielāks izmērs, – pieprasīja cita sieviete.

– Es arī.

Kimberlija piemiedza Megijai ar aci. – Tu esi ideāla modele, kas visu darbiņu paveic manā vietā, – viņa pačukstēja. – Varbūt tu uzlaikotu vēl kaut ko? Man te ir ļoti skaists peņuārs, tajā tu izskatīsies satriecoša. – Viņa pāršķirstīja pakaramos uz viena no abiem stieņiem, atrada meklēto un parādīja kaut ko zemeņu saldējuma krāsā un tik caurspīdīgu kā tīkliņveida aizkars. – Ņem un tūlīt uzmet mugurā.

Megija purināja galvu un mēģināja atkāpties, bet tad atcerējās vienu no saviem solījumiem Jaunajā gadā, proti, izmēģināt kaut ko jaunu. Prātā ienāca arī vārdi, ko nesen par viņas ķermeni bija sacījis Derils – viņam patīkot tā maigie apaļumi. Viņš bija nodēvējis Megiju par kārdinošu. “Saldi kārdinošs kā nobriedis persiks,” tā viņš teica. Ja viņai pietika drosmes uzsākt mīlas dēku, tās pietiks arī tam, lai demonstrētu citām sievietēm peņuāru. Turklāt tas patiešām bija skaists. Vai arī seksīgs?

Viņa iztēlojās, ka uzvelk šo veļu Derilam par prieku, nevērīgi atlaižas viņa gultā un gaida, kad viņš… Šī doma lika saļodzīties ceļgaliem. Jā, noteikti peņuārs bija seksīgs.

Kimberlija turpināja čukstēt viņai ausī. – Tu dabūsi labu atlaidi, pērc, ko gribi. Uz priekšu, mazā, izdari to manis dēļ! Man bija pāris nelāgi tukšas nedēļas, tāpēc šajā vakarā jāizpilda norma, citādi mani patrieks.

– Labs ir, – Megija klusā balsī piekrita. – Esmu ar mieru.

Patiešām apbrīnojami, cik tālu viņa pavirzījusies dažos nieka mēnešos! Kurš to būtu domājis? Interesanti, kas gaidāms tālāk?

Bija svētdienas pēcpusdiena Meifīldā, un Ella jutās tik savādi, it kā atrastos ārpus visa notiekošā. Tas šķita netīkams atgādinājums par tiem laikiem, kad viņa te visnotaļ bieži bija jutusies atstumta.

Tomēr atšķirībā no iepriekšējā dzīves posma, kad viņa bija emocionāli saistīta ar šo ģimeni, todien atstumtība deva iespēju vērot Lorensu un viņa tuviniekus brīdī, kad visi cītīgi izpilda uzdevumu pienācīgā kārtā svinēt namatēva dzimšanas dienu. Cik Ella varēja spriest, tas bija diezgan grūts uzdevums, pat piepūle. Notiekošajā jautās griezīgs neīstums – smaidi un bezrūpīgā tērzēšana šķita mākslota un tukša, itin kā visi klātesošie vēlētos pārliecināt Lorensu, ka lieliski pavada laiku. Var jau būt, ka viesi mēģināja pārliecināt sevi, ka lieliski pavada laiku. Tomēr Ellai bija nepārprotami skaidrs, ka Lorenss, kurš dzēra daudz vairāk nekā parasti, ir pavisam tālu no dzimšanas dienas svinību izbaudīšanas. Varētu pat sacīt, ka viņš gluži vienkārši uzmetis lūpu. Varbūt Eliksija šajā ziņā bija atdarinājusi tēvu? Septiņi gadi pavadīti kopā ar Lorensu, bet Ella pat nebija zinājusi, ka viņš prot tik iespaidīgi īgņoties.

Radās dibinātas aizdomas, ka Lorensa sapīkumam ir sakars ar Ellu, pareizāk sakot, ar to, kas bija atgadījies vakar, kad viņš negaidīti ieradās “Smaidu kotedžā”. Labi apzinoties Ītana apciemojuma delikāto raksturu, Ella bija reaģējusi pārspīlēti – to gan pati apjauta tikai vēlāk –, un tādējādi situācija izskatījās vēl aizdomīgāk. Pat nemēģinot iepazīstināt abus vīriešus, viņa bija pastūmusi Ītanu uz viņa auto pusi; viņš taču vēlējās doties projām, vai ne? Ītans uzjautrināts un izbrīnīts raudzījās uz Ellu, kamēr viņa pavēstīja, ka piezvanīs, kad būs aplēsusi piedāvātā darba izmaksas, savukārt Lorenss mēroja abus ar neuzticības pilnu skatienu.

– Vai tagad tu pret visiem saviem klientiem izturies tikpat neceremoniāli? – viņš vaicāja, kad Ītans bija projām.

– Tikai pret tiem, kuri ierodas sestdienas pēcpusdienā un traucē mani, kad esmu aizņemta, – viņa bija nevērīgi atsviedusi. Nešķita, ka Lorensu tas pārliecinātu. Ella ieaicināja viesi mājā un vedināja uz virtuvi. Pēkšņi uzmācās panika, jo nāksies taču skaidroties, kad kļūs redzams, ka te ieturēta maltīte divatā. Tomēr viss bija kārtībā, jo Ītans taču tik uzstājīgi bija vēlējies nomazgāt traukus. Paldies Dievam, ka viņš nebija ņēmis par pilnu Ellas iebildumus! Kaut arī nevainojami sakoptā virtuve neradīja nekādas aizdomas, Lorenss ļāva vaļu neapvaldītam greizsirdības izvirdumam, turklāt tikpat neloģiskam kā apgalvojums, ka divreiz divi ir pieci. – Tu man meloji, – viņš paceltā balsī uzbruka Ellai. – Es tev jautāju, vai esi sastapusi citu vīrieti, un tu atbildēji noliedzoši, bet tagad man ir skaidrs, kāpēc tu nevēlies pārcelties atpakaļ uz Meifīldu! Tikai nav skaidrs, kāpēc tu nevarēji teikt patiesību. Vai varbūt tu nodrošinies, kamēr izvērtē, vai šis otrs vīrietis būs labāka partija nekā es? Cik ilgi tu vēl grasies turēt mani īsā saitītē?