Ella sakopoja visu iespējamo pacietību. – Lorens, tu dziļi maldies. Šis vīrietis ir mans klients. Tici man, mūsu attiecības nepavisam nav tādas, kā tev liekas. Bet stāsti, kāpēc tu ieradies! Vai sakarā ar rītdienu?

– Nē, – viņš strupi atcirta. – Vai jābūt kādam īpašam iemeslam, atskaitot vēlēšanos redzēt tevi?

Ella pūlējās kliedēt Lorensa ērcīgumu, bet tas nenācās viegli. – Paldies, tas… tas ir ļoti jauki no tavas puses.

– Jauki? – viņš atkārtoja. – Vai tas ir viss, ko es tev nozīmēju?

Lai ko Ella sacītu, nekas nebija Lorensam pa prātam, tāpēc atlika vien ierosināt, lai viņš dodas projām, iekams abi nav pateikuši viens otram ko tādu, kas vēlāk būs jānožēlo. Viņš pārlieku steidzīgi piekrita un tūdaļ aizbrauca – saspringtu seju, sakumpušiem pleciem. Vēlu vakarā, kad Ella gatavojās doties pie miera, Lorenss piezvanīja, lai atvainotos. – Piedod, man ļoti žēl, – viņš bija teicis. – Pats nesaprotu, kas man uznāca, es uzvedos kā idiots. Man šķiet neizturami, ka mēs neesam kopā, un es baidos, ka varu tevi zaudēt uz visiem laikiem. Vai tu man piedosi?

– Protams.

– Rīt tu atbrauksi, vai ne? Visi patiešām priecājas, ka atkal sastaps tevi. It īpaši es.

– Es būšu.

Un nu viņa atradās sarežģītās Lorensa ģimenes klēpī. Ebigeilas māte Dīrdre bija īpaši rosīgā garastāvoklī, drudžaini plivinājās no viena temata pie nākamā, kā arī kopā ar Eliksiju, savu dievināto mazmeitu, rūpējās par dzērieniem un cienastu, tostarp izrīkojot visus uz nebēdu – arī pašu gaviļnieku. Šī sieviete bija nedabiski uzbudināta, un Ella nemaz nebrīnītos, ka viņa iedzer kādu ķīmisku preparātu ikreiz, kad izšaujas laukā no dzīvojamās istabas. Turklāt viņa nemitīgi par vismaz trim teikumiem atpalika no vispārējās sarunas.

Turpretī Kīts un Džena pārstāvēja gluži pretējo izturēšanās modeli, it kā būtu lietojuši prozaku. Abi izteicās lakoniski un bija apstājuši Tobiju, jo vēlējās sīki un smalki iztincināt viņu par dzīvi Daremā. Ella manīja, ka puiša pacietīgās laipnības mērs ir tuvu izsīkšanai.

Savukārt Lorenss, kurš telefonsarunā bija atvainojies un izrādījis nožēlu, tagad, krietni daudz izdzertā sarkanvīna uzkurināts, demonstrēja sarkastisku kareivīgumu. Pirms brīža, pārējiem par neizpratni, viņš bija divas reizes apvaicājies, vai Ellu pirms došanās uz Meifīldu ir apciemojis kāds klients. Nebūtu iespējams piešķirt šim vārdam vēl ciniskāku nokrāsu.

– Laiks pasniegt dāvanas! – Eliksija piepeši sasita plaukstas un pielēca kājās. Balss tonis atsauca atmiņā pārlieku aizrautīgu bērnudārza audzinātāju. Viņa izrāva no tēva rokām grāmatu, ko viņš bija lasījis jau desmit minūtes, cītīgi ignorēdams Ellu. – Tēt, atver manu dāvanu vispirms. Es varu derēt, ka tev patiks. – Viņa pavērās uz Ellu. – Tev arī.

Nabaga meitene – vēl aplamāk iztulkot situāciju nemaz nebūtu iespējams. Attinot melnbalto iesaiņojuma papīru, Lorensa rokās nonāca ar roku apgleznots foto rāmītis. – Pati darināju, – Eliksija lepni paziņoja un izņēma rāmīti no tēva rokām, lai parādītu visiem pārējiem. – Paskaties, Ella! Es to izkrāsoju ar trafaretu, kā tu man vienreiz iemācīji. Vai atceries?

– Jā, – Ella klusi noteica. – Rāmītis ir ļoti jauks, tu esi krietni papūlējusies. – Tiesa, nebija nekā jauka Lorensa sejas izteiksmē, kad viņš bija lūkojies uz rāmītī ievietoto attēlu, proti, Lorensa un Ellas dubultportretu. Viņa atcerējās, ka to bija fotografējis Tobijs aizpērnajos Ziemassvētkos, un nebija aizmirsusi arī to, cik grūti bija iemānīt sejā smaidu, jo Eliksija pirms kadra uzņemšanas atkal bija izturējusies neiedomājami rupji, kārtējo reizi novedot Ellu teju vai līdz bezspēcīgu dusmu asarām.

– Vai tev patīk, tēt? – Eliksija gribēja zināt.

– Rāmītis ir ļoti skaists, meitiņ, – uzrunātais strupi atteica, zemu noliecis galvu. – Tomēr es uzskatu, ka tas būs vēl skaistāks, ja tajā ievietos citu fotogrāfiju. Sacīsim, tādu, kur nebūtu Ellas.

Istabā kļuva kluss kā kapā. – Tēt, tu taču joko, vai ne?

– Tobij, vai tad izklausās, ka es jokoju? – Lorenss pacēla galvu un paraudzījās uz Ellu. – Manuprāt, tev daudz labāk patiktu fotografēties ar kādu no saviem klientiem, vai nav tiesa?

– Lūdzu, nedari tā, Lorens, – Ella čukstēja. – Tas nav godīgi pret pārējiem.

– Tavuprāt, būs godīgāk, ja ļausim viņiem joprojām ticēt, ka mēs atkal varētu satuvināties, kaut arī tu vispār nedomā to darīt? Man pat nav skaidrs, kāpēc tu šodien esi šeit ieradusies.

– Tāpēc, ka tu mani ielūdzi.

– Pareizi, savukārt tu pataisīji mani par muļķi.

Istabā joprojām valdīja kapa klusums. Bija skaidrs, ka visu klātesošo skatieni pievērsti Ellai. Viņa gausi piecēlās kājās. – Lorens, man nav skaidrs, kas tev īsti uznācis, bet es neredzu ne mazākā iemesla vēl kaut mirkli ilgāk paciest tavu šausmīgo rupjību. – Viņa pavērās uz abiem Lorensa bērniem. – Piedodiet, bet būs labāk, ja es došos projām.

Tobija sarauktā piere liecināja par sāpēm un apjukumu. – Dieva dēļ, tēt, kas tās par sasodītām spēlītēm? Atvainojies taču Ellai.

– Tās nav spēlītes, – Lorens atcirta. – Ja kāds ir vainojams, tad tikai Ella. Pavaicā viņai par to vīrieti, ar kuru es viņu pieķēru vakar!

Dīrdre, Kīts un Džena mulsi čukstējās, bet pirmā ierunājās Eliksija, kuras vaigi bija pietvīkuši dusmās. – Ella, kā tu tā varēji? Kā tu varēji tā nodarīt mums pāri? Man likās, ka mēs tev kaut ko nozīmējam. Kā tu varēji tā sabojāt tēta dzimšanas dienu? Kā tu…

– Es neko neesmu nodarījusi nedz tev, nedz tavam tēvam. – Eliksijas monologu pārtrauca svelošs Ellas sašutuma uzplūds. – Viņa apsūdzības par manu nodarījumu nav nekas vairāk par viņa smieklīgi greizsirdīgo iedomu augli. – Viņa pievērsās Lorensam. – Es ceru, ka tagad tu esi apmierināts. Visu pēcpusdienu tu meklēji ķildu, lai tīši sabojātu savas dzimšanas dienas svinības, un tagad tev tas ir izdevies. Apsveicu!

– Gluži otrādi, – viņš salti izmeta. – Nevis sabojājis, bet gan krietni uzlabojis sev omu. Es neaizkavēšu tevi ilgāk un nepavadīšu. Cerams, ka tu pati atradīsi ceļu laukā.

Svētdienas pusdienas aizkavējās, jo Dīns bija pārradies mājās vēlu naktī un izkāpa no gultas tikai divos dienā. – Ak, lai taču nabaga mīļais puisēns paguļ, cilvēks ir jauns tikai reizi, – Brenda bija teikusi, kad Megija kāpa augšā, lai brīdinātu dēlu, ka pusdienas būs gatavas pēc stundas.

Brenda uzskatīja, ka Dīns, gluži tāpat kā Deivs, nespēj izdarīt neko sliktu vai aplamu. Nimbu ap viņa galvu nespēja aptraipīt nedz tas, ka viņš iestreipuļoja mājā trijos naktī, nedz tas, ka pamodināja Megiju, kad bija pamatīgi pievēmis vannasistabas grīdu.

– Es atceros, ka mūsu Deivs šajā vecumā uzvedās gluži tāpat, – Brenda klāstīja pie pusdienu galda. – Kas tu biji par brašu puisi! – viņa dūdoja. – Meitenes skrēja tev pakaļ kā trakas. Dieva dēļ, Megij, ko tu darīji ar šo liellopa gaļu, ka tā ir tik cieta kā veca pazole? – Viņa iedeva gaļas gabaliņu Velna Sidam, kas trokšņaini elsoja viņai klēpī. Suns oda tik nelabi, ka Megijai krampjaini sažņaudzās kuņģis.

– Es nedomāju, ka gaļai nāk par labu atrasties uz uguns tik ilgi, kamēr Dīns izdomā beidzot piecelties, – Megija teica, bet viņas iztēlē pazibēja aina, kur Velna Sids tiek iešauts mēreni uzkarsētā cepeškrāsnī. – Vai kāds vēlas vēl porciju Jorkšīras pudiņa? – viņa piedāvāja.

– Kā tad, padod tik uz šo pusi, – Deivs atsaucās. – Es esmu tā izsalcis, ka notiesāšu vēl kādu gabalu tās liellopa gaļas.

– Man arī vēl rostbifu un gaļas mērci, – Dīns pilnu muti pieprasīja. – Saki, ko gribi, vecomāt, bet mammas gatavotajiem rostbifiem nav nekādas vainas. Viņai tie sanāk visgaršīgāk.

Brenda nicīgi nošņācās, un viņas izskats pauda, ka vainu varētu atrast bezgalīgi daudz. Bet – vai Megija nebija pārklausījusies? Vai tiešām nupat kāds ģimenes loceklis bija veltījis viņas pavārmākslai komplimentu? Megija devās uz virtuvi un nosprieda, ka šo vārdu dēļ gandrīz vai ir gatava piedot Dīnam naktī piecūkoto vannasistabas grīdu. Cik netaisnīgi, ka viņam nav ne mazāko paģiru! Viņa atminējās, cik nelāgi pati bija jutusies nākamajā dienā pēc sava lielā bingo laimesta. Ik pa laiciņam Megija ieprātojās par slepenajā uzkrājumu kontā noguldīto naudu un iztēlojās, ka izmanto šos līdzekļus, lai aizbēgtu. Noderēs vilciena biļete vienā virzienā, bet vislabāk vienvirziena aviobiļete, kas ļautu viņai aizkļūt tūkstošiem jūdžu tālu, turklāt tai vietai nemaz nevajadzēja būt karstai un saulainai. Kaut arī tā būtu auksta, mitra, sniegaina un vējaina, tam nebija nekādas nozīmes, lai tikai viņai vairs nekad nevajadzētu ne acīs redzēt Brendu.