Nudien neticami, ka Lorenss bija uzvedies tik drausmīgi. Šķita prātam neaptverami, ka viņa bija pazīstama ar šo vīrieti tik ilgu laiku, bet nezināja, ka viņš ir spējīgs uz tik cietsirdīgu un bērnišķīgu rīcību. Vienīgais labums, ka Lorenss izdarījis viņai pakalpojumu, visbeidzot atklādams savu patieso raksturu. Vairs nepastāvēja dilemma, vai vērts atjaunot attiecības un mēģināt vēlreiz. Nudien, Ellai laimīgā kārtā ir izdevies paglābties. Jāpriecājas vismaz par to.

Tomēr Ella jutās dziļi sāpināta, ka Lorenss izturējies tik rupji pret viņu Eliksijas un jo īpaši Tobija klātbūtnē.

Viņa bija cerējusi, ka Tobijs varbūt varētu piezvanīt, bet līdz šim tas nebija noticis. “Iespējams, ka arī viņš dusmojas uz mani, ja ir noticējis apsūdzībai par Lorensa maldināšanu un satikšanos arī ar citiem vīriešiem. Tādā gadījumā puisis droši vien uzskata, ka drīkst spriest par mani skarbi.” Tas dziļi sarūgtināja un pielēja eļļu viņas niknumam.

Kad visas sešpadsmit bufetes durvis bija noslīpētas un cits darbs neatradās, Ella izdzēsa darbnīcā gaismu, aizslēdza durvis un atgriezās mājā, kur nomazgāja rokas, ielēja sev glāzi vīna, atvēra kraukšķu paciņu – vakariņu tiesai pietiks – un ieslēdza uz virtuves galda novietoto klēpjdatoru. Varbūt Tobijs būs atsūtījis ziņu elektroniskajā pastā.

Tobijs to nebija darījis.

Toties Ītans gan.

“Sveika, Ella!

Tu droši vien nepacietīgi pavalbīsi acis, kad izlasīsi šo, un tad pabrīnīsies par to, vai man patiešām nav nekas labāks, ko darīt, kā vien apgrūtināt tevi. Bēdīgi, bet patiešām nav. Tomēr netiesā mani pārāk bargi, ja man ļoti patīk būt kopā ar tevi vai arī gluži vienkārši uzrakstīt tev e–pasta vēstuli, jo tad es jūtos itin kā tuvāks tev, kaut arī tikai virtuāli. Patlaban man gribas iztēloties tavu reakciju uz šo vēstījumu. Es minēšu… Tu nosodoši šūpo galvu, bet vienlaikus arī smaidi. Vai tā ir pārāk liela pašpaļāvība no manas puses? Ja tā, lai būtu! Ei, vēl viens nosodošs žests? Laikam gan…

Es esmu mājās viens pats, tāpēc gribu “parunāties” ar tevi. Frensīna un Valentīna aizgāja uz kino, lai noskatītos kādu vāju romantisku komēdiju. Protams, man nav ne jausmas, vai filma patiešām ir tik slikta, tomēr nojaušu, ka es krāktu jau pēc dažām minūtēm vai arī gluži vienkārši pamestu kinozāli. Nepārproti, man nav nekas pret romantiku un mīlestību, bet nereāli laimīgu cilvēku vērošana tikai pastiprina sajūtu, cik nelaimīgs…

Labs ir, es saprotu, ka tālāk ne soli. Tu man ieteiksi pārtraukt sūrošanos un mēģināt izstrēbt to putru, ko savā dzīvē esmu ievārījis pats. Vai zini, es apbrīnoju tavu sarežģījumu neapēnoto dzīvi. Kaut nu par savējo es varētu teikt to pašu…

Paklau, būtu gan labi, ja šī saruna neizvērstos tik vienpusīga. Vai tu lieto saziņai skaipu? Ja lieto, iedrukā šo vārdu un patērzēsim. Tas ir, ja tu esi pie datora un vēlies to darīt. Es būšu mājās viens vismaz stundu vai ilgāk.”

Ella uzmeta aci nosūtīšanas laikam; ziņa pienākusi pirms piecpadsmit minūtēm.

“Vai izpildīt Ītana lūgumu? Sasodīts, kāpēc gan ne? Šābrīža noskaņojuma dēļ būs īsti vietā patērzēt ar viņu.”

Viņa atvēra skaipu un iedrukāja Ītana minēto vārdu. “Sveiks, tā esmu es, Ella,” viņa rakstīja. Pēc mirkļa monitora augšējā kreisajā malā sāka lēkāt zīmulīša ikona.

“Sveika tu pati. Kā tev klājas?”

“Briesmīgi nelāga oma!”

“Kāpēc?”

“Garš stāsts.”

“Man laika pietiek.”

Viņa īsi izklāstīja notikušo un pieminēja arī to, kas bija izprovocējis šādu pavērsienu.

“Tu nejoko? Viņš tā rīkojās manis dēļ?”

“Jā.”

“Piedod, man ļoti žēl.”

“Nevajag atvainoties, tā nav tava vaina. Vainīgs ir vienīgi Lorenss.”

“Vai es drīkstu sacīt, ka tev labāk iztikt bez cilvēka, kas uzvedas tik nepieļaujami?”

“Drīksti. Es esmu nonākusi pie tāda paša secinājuma.”

“Godīgi sakot, ja es būtu tā puiša vietā un mēģinātu tevi atkarot, gluži tāpat justos apdraudēts no jebkura potenciāla sāncenša. Oi, tas nebija mājiens, ka esmu potenciāls sāncensis, bet tu jau saproti, ko es ar to gribēju teikt.”

“Tomēr tu taču ieklausītos arī veselā saprāta balsī, vai ne?”

“Saprāta balsī? Nekā tamlīdzīga, es izaicinātu to riebekli uz divkauju! Ar pistolēm rītausmā! Bikses līdz ceļgaliem, volāniem apšūts krekls! Ne vairāk, ne mazāk.”

Ella smējās. “Paldies, ka uzlaboji man omu.”

Ītans mirkli vilcinājās ar atbildi. “Kam tad draugi domāti? Arī tu uzlaboji man omu. Starp citu, paldies par pusdienām vakar, es tiešām jauki pavadīju laiku. Arī šis ir jauki, vai ne?”

“Kas?”

“Mūsu tērzēšana. Vai tev tā nešķiet?”

Ella sāka drukāt atbildi, bet tad viņas pirksti sastinga virs tastatūras. Ītanam taisnība, bija jauki ar kādu virtuāli patērzēt. Turklāt patērzēt ar tādu cilvēku, pret kuru viņa drīkstēja būt godīga un atklāta. Daudzējādā ziņā Ītans bija nevainojams kompanjons, tikai žēl, ka precējies, jo pretējā gadījumā Ellu nemocītu sajūta, ka viņi dara kaut ko neatļautu. Droši vien tieši tāpēc viņa iepriekšējā dienā bija reaģējusi tik saasināti, kad Lorenss pārsteidza viņus dārzā. Nudien smieklīgi, ka šajos modernajos laikos cilvēki tomēr nespēj noticēt, ka heteroseksuāls vīrietis un sieviete var būt tikai draugi bez jebkādiem seksuāla rakstura attiecību zemtekstiem. Lorensa nesaprātīgā greizsirdība to pierādīja pilnā mērā.

Mirkli prātojot, viņa bija spiesta konstatēt, ka arī pati bijusi pārāk kritiski noskaņota, jo – vai tad citādi sākumā viņai tik lielas aizdomas būtu izraisījuši Ītana draudzības piedāvājuma patiesie motīvi? Ja vēl atceras arī dažus visai mulsinošus savu domu un iztēles līkločus… Hmm… vai atkal katliņš kaunina tējkannu, ka tā nokvēpusi?

Pienāca vēl viena ziņa no Ītana. “Vai tu vēl esi turpat?”

“Jā. Gluži vienkārši domāju.”

“Tas izklausās draudīgi. Vai vēlies dalīties ar mani šajās domās?”

“Es prātoju, ka viss būtu daudz vienkāršāk, ja tu nebūtu precējies.”

“Mēs nedarām neko sliktu, tikai runājamies.”

“To es zinu, bet kāpēc man tas tomēr šķiet aplami?”

“Tiešām? Man gan patīk.”

“Tas tāpēc, ka tu esi pieradis krāpt savu sievu.”

“Vai…”

“Piedod, tas bija skarbi, bet… Vai tad nav tā, ka patiesība bieži vien sāpina?”

Sekoja ilga pauze, tikai zīmulīša ikona monitora augšmalā lēkāja šurpu turpu. Visbeidzot pienāca nākamā ziņa. “Labi, ja tu vēlies zināt patiesību, lai tā būtu. Jā, es esmu daudzkārt krāpis savu sievu un izmantojis neskaitāmas sievietes, bet nelepojos ar to. Ella, es gribu, lai tu zini, ka tevi gan es neizmantoju. Tu man patiešām patīc. Taisnību sakot, man tevī patīk itin viss. Jo vairāk laika es pavadu kopā ar tevi, jo vairāk man kārojas būt kopā vēl un vēl. Tā vien šķiet, ka domas par tevi man vairs nekad neiziet no prāta. Es nespēju atcerēties, kad iepriekšējo reizi kāda sieviete būtu atstājusi uz mani tamlīdzīgu iespaidu. Tomēr es cienu un apbrīnoju tevi, tāpēc apmierinos ar draudzību, kaut arī vairāk par visu vēlos mīlēties ar tevi, iepazīt ikvienu tava auguma collu, bet es apzinos, ka par to nevar būt ne runas, un nevēlos tevi kompromitēt, tāpēc priecājos par to, kas mums ir. Gada sākumā es devu sev solījumu “Vairs nekādu sieviešu” un pagaidām turos. Tā, tagad tu zini par mani visu. Vai tev pietiks drosmes un godīguma atbildēt man ar to pašu?”

Ella šokēta raudzījās monitorā. Dieva dēļ, ko un kā lai viņa atbild? Domas auļoja kā neprātīgas, bet piepeši viņu iztrūcināja durvju zvans. “Piedod,” viņa uzdrukāja, “kāds ir atnācis.” Diezin vai Ītans tam noticēs.

Outsas kundze joprojām bija satraukta un šokēta, viņas rokas trīcēja, tasīte šķindēja pret apakštasi, tēja šļakstījās pāri malai. Viņa teica: – Man nebija ne jausmas… patiešām… ne jausmas. Ak, Megija, esiet piesardzīga, jūs spēlējaties ar uguni!

Arī Džeks bija šokēts, tomēr izturējās savaldīgāk. – Deril, – viņš bargi teica un piepūta krūtis kā balodis. – Es esmu vienkāršs cilvēks, bet nešaubīgi zinu, kas ir labi, bet kas ne, un tu esi rīkojies slikti, jo Megija ir precēta sieviete. Būtu nekrietni jums turpināt tādā pašā garā. Tas jāpārtrauc.