Ar pamatēdiena papilddevu uz servējamā šķīvja Megija grasījās atgriezties ēdamistabā, kad saklausīja īsziņas signālu savā rokassomā, kas bija pakārta uz āķa pie virtuves durvīm. Viņa steigšus nolika šķīvi un sameklēja aparātu, klusībā cerēdama, ka ziņu sūta Derils.

Tā arī bija!

“Vai vakar nopirki kaut ko jauku? XXXX.”

Pirksti kustējās ar skaņas ātrumu. “Šo un to. XX.” Megija ieslidināja aparātu somā un atgriezās ēdamistabā, mēģinādama apvaldīt smaidu. Tur viņa grasījās apsēsties, kad pēkšņi sajuta visu klātesošo skatienus. – Kas ir?

Deivs pašūpoja galvu. – Nezinu gan, Megsa. Pēdējā laikā tu lidinies kā pa mākoņiem. Kur tad palika mūsu kartupeļi un pudiņš?

Pietvīkusi no ausīm līdz kāju pirkstgaliem, viņa metās atpakaļ uz virtuvi, bet tur saklausīja, ka tālrunis iedūcas vēlreiz. “Kad tevi satikšu?” vēstīja Derila īsziņa. Megija neuzdrošinājās atbildēt, negribīgi pārslēdza aparātu klusuma režīmā un atgriezās pie pārējiem, rokās nesdama ēdiena šķīvi un mērces trauku. – Piedodiet, laikam drīz kaut kur aizmirsīšu pati savu galvu, – viņa atvainojās.

– Varbūt tas menopauzes dēļ. – Brenda noņirdza un aizkūpināja kārtējo cigareti.

– Menopauze? – Megija kā apstulbusi atkārtoja.

Kur tu to ķēri? Man ir tikai trīsdesmit seši.

– Vai nu menopauze, vai arī tu jūc prātā.

– Ja es jūku prātā, mana trakuma iemesls atrodas tieši acu priekšā, – Megija mundri atcirta un raudzījās tieši uz Brendu.

Brenda pārsteigumā pavēra muti. – Piedošanu?

“Tu labi dzirdēji, nožēlojamā vecā govs.” Tā Megija būtu vēlējusies atbildēt, bet patiesībā teica gluži ko citu. “Piedošanu, mani izsita no sliedēm īsziņa, ko atsūtīja mans slepenais un ļoti seksīgais mīļākais.” Nē, protams, ka viņa nepateica arī to. – Patlaban es daudz domāju par savu darbu, – Megija meloja.

– Nez, kas tik svarīgs tur varētu būt? – Brenda nosprauslājās. – Tu taču nevadi valsti, vai ne?

“Nē, tikai dienām un naktīm appuišoju jūs visus,” nodomāja Megija. – Vai piedāvāt vēl kaut ko? – Viņa pasniedza piedevu trauku Brendai, bet vienlaikus aplēsa, vai kāds no ceptajiem kartupeļiem būtu tieši īstajā izmērā, lai aizbāztu vecajai raganai rīkli un liktu viņai apklust vismaz līdz vakariņu beigām.

Brenda dziļi ievilka cigaretes dūmus. – Tu taču zini, ka es knābāju kā zvirbulis, bet es paņemšu vēl gabalu tās briesmīgās liellopa gaļas Sidam.

Kad pēc stundas bija nopelts arī Megijas gatavotais augļu un drumstalu deserts – tas esot pārāk skābs, savukārt olu krēms sanācis kunkuļains –, bija īsts atvieglojums pazust virtuvē un netraucēti nomazgāt traukus. Šoreiz viņa priecājās, ka drīzāk marsieši nosēdinās kosmosa kuģi viņu dārzā, nevis kāds nāks viņai palīgā. Uzgriezusi muguru savai rokassomai, viņa apvaldīja kārdinājumu pārbaudīt, vai Derils atsūtījis vēl kādu ziņu. Vajadzēja izdomāt, ko atbildēt par nākamās satikšanās laiku. Ja notiktu pēc Megijas prāta, viņi tiktos jau tovakar.

Bet kā? Kā aizlavīties projām, lai netiktu uzdoti jautājumi? Megija jau iepriekšējā vakarā bija dabūjusi dzirdēt pietiekami daudz, kad Lū atveda viņu uz mājām. Paslēpusi savus pirkumus zem mēteļa, Megija uzlavījās augšā, lai nobāztu tos kaut kur tālāk no acīm, tad ielūkojās dzīvojamā istabā, kur Deivs un Brenda skatījās televīziju. – Vai kāds vēlas kaut ko dzeramu? – viņa apvaicājās tik ikdienišķi, it kā vispār nebūtu bijusi projām.

– Deivs jau uztaisīja mums tēju, – Brenda apsūdzošā tonī izmeta. Kad pirms gulētiešanas abas sievietes sastapās kāpņu laukumiņā, Brenda bija teikusi: – Es nudien nesaprotu, kā Deivs piecieš to, ka tu visu laiku pazūdi no mājām izklaidēties. Kārtīgai sievai ne prātā nenāktu pamest savu vīru vienu. Tu uzprasies uz nepatikšanām. Viņš joprojām ir labs ķēriens, un rindām vien sieviešu būtu gatavas šķirties no saviem dzerokļiem, lai tādu dabūtu sev.

“Laipni lūgtas, ņemiet tik ciet,” Megija nodomāja, sākdama slaucīt traukus. “Lai patur arī dzerokļus, zobi būs vajadzīgi sakošanai, kad viņas apjēgs, ka Brenda būs šādas savienības neatņemama daļa.”

Kad virtuve bija sakopta, Megija visbeidzot atļāvās pārbaudīt telefonu. Sirds mazliet salēcās, jo patiešām bija pienākusi vēl viena ziņa. Derils rakstīja: “Vedu Džeku pie Mērijas. Varbūt iegriezīsies?”

Ziņa bija atsūtīta pirms trim stundas ceturkšņiem. Kājām gandrīz neskaroties pie zemes, Megija uzbrāzās augšā, lai paraudzītos pa guļamistabas logu. Derils bija tur, pie Outsas kundzes mājas stāvēja viņa auto! Megija ielūkojās tualetes galdiņa spogulī. “Šausmas! Derils nedrīkst mani ieraudzīt šādā izskatā!” Viņa izlēma paturēt kājās džinsus, bet steigšus norāva veco, noplukušo topiņu, kura vietā izvēlējās piekļāvīgāku un augumam glaimojošāku apģērba gabalu, tad paķēra suku un mēģināja paveikt brīnumu ar saviem matiem. Visbeidzot Megija lika lietā mazliet lūpu spīduma, uzšļāca kaklam smaržas un dziļi ievilka elpu.

“Labi, tagad atliek tikai tiem diviem lejā pavēstīt, ka es pārskriešu pāri ielai pie kaimiņienes.” Viņa paķēra no naktsgaldiņa līdz pusei izlasītu grāmatu un kāpa lejā, kur pat nepūlējās pabāzt galvu dzīvojamā istabā. – Es aizeju uz brītiņu, – Megija priekšnamā uzsauca, – tikai atdošu Outsas kundzei grāmatu.

– Nudien neticami, – norūca Brenda. – Viņa atkal iet projām!

– Cik jauks pārsteigums, Megija, – nopriecājās vecā dāma, atvērusi viņai durvis. – Nāciet iekšā. Jūs nemūžam neticēsiet, kas pie manis ieradies! Džeks ar savu jauko brāļadēlu.

– Ak, es nevēlos traucēt. – Megija izlikās, ka neizlēmīgi mīņājas uz sliekšņa.

Outsas kundze pasmaidīja. – Kādas muļķības, jūs nepavisam netraucēsiet. Es nupat uzliku vārīties tēju. Džek un Deril, palūk, kas atnācis! – Viņa ieveda Megiju viesistabā.

Nevainojami džentlmeniskais Džeks piecēlās no dīvāna un starojoši uzsmaidīja viešņai. – Jauki, jauki, ka atkal tiekamies. – Viņš sirsnīgi pakratīja Megijas roku.

– Kā jums klājas, dārgā?

– Ļoti labi, pateicos.

– Jūs taču atceraties manu brāļadēlu Derilu, vai ne?

Kaut arī sirds sitās kā neprātīga, Megijai izdevās nočukstēt, ka viņa atceroties gan.

Itin kā palēninātā filmā viņai tuvojās Derils ar sveicienam pastieptu roku. Tiklīdz plaukstas saskārās, Megija varētu vai apzvērēt, ka viņus reizē ķer strāvas trieciens. – Sveiki, – Derils teica, – prieks jūs atkal sastapt.

– Man tāpat. – Megija piespieda sevi elpot un cerēja, ka sejā neatspoguļojas viņas patiesās izjūtas, tad negribīgi palaida vaļā Derila roku un pievērsās namamātei. – Es tikai ieskrēju atdot jums grāmatu, O kundze, – viņa paskaidroja.

Namamāte nosodoši paklakšķināja mēli. – Cik reižu man jāatgādina, lai saucat mani par Mēriju? Apsēdieties, es pagatavošu mums visiem pa tasei tējas.

– Man ir labāka ideja, – iejaucās Derils. – Labāk pasēdiet kopā ar Džeku, bet par tēju parūpēsimies mēs abi ar Megiju.

– Brīnišķīga doma. – Džeks aiz elkoņa vadīja veco dāmu uz dīvāna pusi un neklausījās viņas iebildumos. – Paga, Mērija, dari, kā saku! Ļausim jaunajiem mūs apkalpot.

Virtuvē Derils tūdaļ apskāva Megiju tā, ka viņas pēdas mazliet atrāvās no zemes, un skūpstīja tik cieši, ka laupīja pat to elpas mazumiņu, ko viņai bija izdevies ievilkt plaušās. Kamēr viņa rokas slīdēja pāri Megijas augumam, viņas reibstošajā galvā kavējās tikai viena doma: “Cik ļoti man kārojas nomest drānas un likties gultā ar šo vīrieti!” – Man jau šķita, ka tu neatnāksi, – Derils teica, kad viņu lūpas uz mirkli atrāvās, bet tūdaļ viņš piekļāva muti viņas kaklam.

– Es atnācu, tiklīdz izlasīju tavu īsziņu. Es…

Megiju apklusināja nākamais skūpsts, un vīrieša plauksta ieslīdēja zem viņas topiņa. Tiklīdz Megija sajuta viņa pieskāriena siltumu, kāds skaļi ierāva elpu.

Tā nebija viņa.

Arī Derils ne.

Virtuves durvīs stāvēja Outsas kundze, viņas sejā atspoguļojās satraukums un šoks.

– Ingvera riekstiņi, – vecā dāma nočukstēja. – Es… es tikai nācu pateikt, ka ingvera riekstiņi atrodas biskvītu kārbā.

Pēc neveiksmīgās viesošanās Meifīldā Ella remdēja niknumu, slīpēdama sešpadsmit Filam nepieciešamās virtuves mēbeļu durvis. Un tomēr – lai cik sparīgi viņa apstrādāja koku, tas nepalīdzēja atbrīvoties no sašutuma un verdošajām dusmām, kas kūsāja sirdī. Drīzāk otrādi, viņa jutās vēl niknāka, nekā pārbraucot mājās.