– Neesi cietsirdīgs, Tobij, – Ella saudzīgi noteica.

– Liec māsu mierā, viņai sāp.

– Kuram šeit sāp?

Jautājumu uzdeva Lorenss, kurš tobrīd nāca lejā pa priežkoka pakāpieniem, kas veda tieši mājas dzīvojamā un virtuves zonā.

– Tobijam. – Eliksija iezvēla brālim un, izvairījusies no viņa rokas, izmijās ar tēvu kāpnēs. – Es iešu dušā! – viņa uzsauca. – Un izlietošu arī Tobija daļu karstā ūdens!

– Ģimeniska saskaņa, ko citu piebilst, – Tobijs teica, kad Eliksija bija trokšņaini skrējusi augšā. – Ko mēs šovakar ēdīsim, tēt?

– Kā būtu ar zivi un kartupeļiem? Džontijs un Fiona teica, ka ciematā esot atvērta jauna un laba tirgotava.

– Tas der.

– Ella, ko tu par to saki? – apvaicājās Lorenss, kurš nemitīgi izrādīja gādību un visvisādi centās izpatikt Ellai.

– Neko labāku es nespēju ne iedomāties, – viņa atbildēja.

– Lieliski, tātad izlemts. – Lorenss šķita atvieglots, itin kā nule būtu veiksmīgi izlēcis caur vēl vienu degošu stīpu. Ellai gribējās teikt, lai viņš nomierinās un pārstāj raizēties par viņas labsajūtu. Radās iespaids, ka Lorenss pastāvīgi mēģina atvainoties. Viņš bija atzinis, ka pēc savas nejēdzīgās uzvedības dzimšanas dienā viņam esot ļoti daudz iemeslu nožēlai.

Tobijs bija ierosinājis, lai Ella un Lorenss pirms vakariņām dodas kaut ko iedzert. Pēc ierašanās Ebersohā šis bija pirmais brīdis, ko viņi pavadīja divatā.

Kamēr Lorenss devās pēc dzērieniem, Ella ieņēma pēdējo brīvo galdiņu uz krodziņa terases, no kuras pavērās skats uz ciemata galveno ielu. Laiks joprojām bija pārsteidzoši silts, un bija patīkami sēdēt laukā, lai baudītu vakara sauli. “Izmantot jauku laiku briti prot vislabāk,” viņa nodomāja. “Mēs grābjam ciet katru saulainu brītiņu un izbaudām to līdz pēdējam. Tieši to patlaban dara visi, kas atrodas uz pārpilnās terases, ja spriež pēc saules nobrūninātajām sejām, smiekliem un tērzēšanas. Un kāpēc gan ne? Kāpēc netvert laimes iespēju, kad vien rodas tāda iespēja? Vai to patlaban nedaru arī es?”

Pēc tam, kad bērni bija lūguši piedot tēvam un viņa apsolīja padomāt, Lorenss atsūtīja neprātīgi izšķērdīgu ziedu pušķi. Tas bija tik liels, ka kurjerei nācās komiski nopūlēties, lai to noturētu rokās, bet Ella ar grūtībām iedabūja puķes iekšā pa ārdurvīm.

“Mani dziļi sāpina tas, ko es tev pateicu,” vēstīja klāt pieliktajā kartītē Lorensa uzmestie vārdi. “Es esmu sevi neiedomājami apkaunojis. Vai būs iespējams to kaut kā vērst par labu? Saki, un es visu izdarīšu.”

“Pārstāj sūtīt man puķes!” Ellai gribējās uzrakstīt atbildi, bet tā viņa, protams, nerīkojās. Vakarā viņa piezvanīja Lorensam un ierosināja nākamajā dienā vakariņot kopā, lai visu pārrunātu. Lorensa balsī ietrīsējās trausla cerība, ka viss vēl nav zaudēts, ka joprojām pastāv iespēja izpelnīties piedošanu. Vārgā cerība izpaudās arī vīrieša saspringtajā sejā, kad viņi sēdēja viens otram pretī pie restorāna galdiņa, un tāpat neveiklajos mēģinājumos uzsākt sarunu. Viņa pārdzīvojumi neaizkustinātu tikai tādu, kam sirds vietā akmens, tāpēc Ella, nespēdama ilgāk izturēt viņa ciešanas, paliecās uz priekšu un pieskārās vīrieša delnas locītavai. – Lorens, ir jau labi, vairs nemoki sevi. Es neierados tāpēc, lai liktu tev justies vēl ļaunāk. Ir skaidrs, ka tu nožēlo izdarīto, tāpēc izliksimies, ka nekas nav noticis, ja vien tu apsoli vairs nekad neizturēties pret mani tik cietsirdīgi.

Lorenss uz mirkli pievēra acis, tad pirmo reizi ieskatījās viņai tieši sejā. – Es neesmu tevi pelnījis.

– Tas tiesa, neesi. – Ella smaidīja. – Tāpēc izturies jauki pret mani. – Viņa runāja vieglā tonī, kas kontrastēja ar sāpīgo piesmakumu Lorensa balsī.

Viņš pasniedzās pāri galdiņam un satvēra Ellas plaukstas savējās. – Varbūt mani pēdējā gada laikā ir nomocījusi pusmūža krīze, un tas ir vienīgais izskaidrojums, ko es spēju piedāvāt, lai izskaidrotu savu nejēdzīgo uzvedību, bet es tevi mīlu, Ella. Es mīlu tevi no visas sirds un nekad vairs nevēlos būt šķirts no tevis. Piedod, ka man bija vajadzīgs tik ilgs laiks, lai to apjēgtu.

Ellas sirdī uzbangoja spējš maigas mīlestības vilnis, un viņa atbildēja vīrieša roku spiedienam. – Es priecājos, ka tu beidzot esi to sapratis, – viņa klusi noteica.

Tagad viņi bija ieradušies brīvdienās, gluži kā senajos laikos, tikai šī reize bija daudz labāka. Eliksijas viedoklis par Ellu bija diametrāli mainījies, un tas izteica visu. Ja Eliksija pirms septiņiem gadiem būtu samierinājusies ar tēva iemīlēšanos, viņi varētu dzīvot ļoti laimīgi. Tomēr veci paradumi ir grūti iznīdējami, un Ellai bieži vien lika saspringt viens otrs Eliksijas skatiens vai izmests vārds, un viņa teju vai aizturētu elpu gaidīja, ka sekos ierastās dzēlības. Nekas nenotika, un Eliksija patiešām šķita mainījusies.

Ella joprojām nebija pārcēlusies atpakaļ uz Meifīldu, pat ne reizes nebija nakšņojusi pie Lorensa, tomēr tur zināmā mērā bija vainojams viņas darbs. Nedēļu nostrādājusi Kenterberijā, Ella izmantoja izdevību apciemot savus vecākus Safolkā, bet pēc tam aizbrauca paviesoties savas māsas jaunajā mājā Linkolnā, uz kurieni nesen darbā bija pārcelts viņas vīrs Endijs. Ella bija neplānoti pagarinājusi viesošanos, jo Ketrina lūdza piešķirt pēdējo slīpējumu nesen pārkrāsotajai virtuvei. Ella patīkami pavadīja laiku māsas sabiedrībā, pat saņēma drosmi un pastāstīja viņai par pēdējiem notikumiem ar Lorensu. Ketrinas reakcija bija paredzami sāja, bet piepeši viņa smaidīdama pavēstīja, ka arī pašai esot lieliska ziņa – viņa un Endijs nesen uzzinājuši, ka ģimenē gaidāms pieaugums. Ellai tas tika pavēstīts pirmajai. Šī ziņa izdevīgā kārtā aizbīdīja Ellas jaunumus otrajā plānā.

Kamēr viņa uzturējās Linkolnā, piezvanīja Lorenss, lai pateiktu, ka viņa senie draugi Džontijs un Fiona piedāvājot Lieldienas pavadīt viņu brīvdienu mājā Ebersohā, un lūdza Ellu piebiedroties viņam un abiem bērniem. Ellai gluži labi patika doma, ka viņi pavadīs vairākas dienas kopā, bet teritorija būs neitrāla, jo ar Meifīldu viņai saistījās pārāk sūras atmiņas. Pagaidām viss ritēja gludi, un Ella sāka prātot, ka Lorenss varbūt piekristu pārdot Meifīldu, lai viņi varētu uzsākt kopīgu dzīvi citur. Tikai… “Kā šādu ideju uztvertu Eliksija?”

Pirmo reizi pēc šķiršanās Ella un Lorenss iepriekšējo nakti bija pavadījuši kopā. Gulēšana viņa apskāvienos bija dāvājusi vienlaikus ierastas un savādi neierastas sajūtas, turklāt sākumā arī zināmu neveiklību. Sienas papīra plānumā un komiski čīkstošā gulta drīz vien viņus sasmīdināja; bija skaidrs, ka par mīlēšanos nevar būt ne runas. Tomēr tas nešķita svarīgi, viņiem pietika ar intimitāti, ko dāvāja vienam otra tuvums. Tas itin kā pārvilka svītru visam agrāk nodarītajam ļaunumam. Ellu nomāca tikai tas, ka viņa lāgā nespēja aizmigt, jo smadzenes atteicās nomierināties. Radās sajūta, ka viņas ķermenim vajadzīgs laiks, lai no jauna pierastu un vairs nemanītu Lorensa regulāro grozīšanos miegā. Viņa jau bija aizmirsusi, cik nemierīgi šis vīrietis guļ.

Torīt Ella gultā bija pamodusies viena, bet pēc mirkļa Lorenss ienesa brokastu paplāti ar kafiju un grauzdiņu. Ieslīdējis zem segas, viņš noskūpstīja Ellu uz pieres. – Kā tev patiktu brokastis gultā katru rītu?

– Katru rītu?

– Nu labi, – viņš pasmaidīja, – tik bieži, cik tas praktiski būs iespējams.

“Tā nu ir,” Ella nodomāja, ar skatienu pavadīdama vaļēju Porsche, kas aizbrāzās garām, skaļi dārdinot mūziku, “romantikai jāsakņojas ikdienas dzīvē.” Viņa patiešām bija praktiskas dabas cilvēks, kam cerības un vēlēšanās cieši saistītas ar reālo dzīvi. Ellai nebija laika nodoties sentimentam, turklāt tas viņu mulsināja. Jaunībā viņa bija draudzējusies ar puisi, kas veltīja viņai dzejoļus. Ļoti sliktus dzejoļus. Vēl ļaunāk, viņš katrā ziņā vēlējās savus garadarbus lasīt priekšā skaļi. Vienā šādā reizē Ella izprovocēja puisi uz seksu, lai piespiestu viņu apklust. Tā izrādījās kļūda; kopš tā laika viņš uzskatīja, ka pietiek ar dažām šerminoši sliktām vārsmām, lai radītu vajadzīgo noskaņu un alkas mīlēties. Var jau būt, ka ne tik pragmatiski noskaņota sieviete justos aizkustināta, bet Ella tāda nebija. Arī Ītans bija teicis, ka viņa esot viena no praktiskākajām sievietēm, ko viņš pazīstot.