Pēdējais, ko viņa saņēma no Ītana, bija īsziņa, ka viņam pietrūkstot Ellas. Tobrīd viņa jau bija atjaunojusi attiecības ar Lorensu, tāpēc neatbildējusi izdzēsa šo ziņu. Pēc tērzēšanas tiešsaistē un Ītana atzīšanās, ka vairāk par visu viņam griboties mīlēties ar Ellu un iepazīt ikvienu viņas ķermeņa collu, viņas attieksme pret šo vīrieti bija mainījusies. Citādi nemaz nevarēja būt.

Tiesa gan, uz brīdi viņai bija glaimojuši šie vārdi, tie pat izraisīja pacilātību, bet tad sevi lika manīt aizkaitinājums. Radās sajūta, ka šis vīrietis ir viņu izmuļķojis. Zināms cinisms viņas raksturā pat vedināja uz domām, vai Ītans nav iecerējis šādu spēlīti jau no paša sākuma – vispirms piedāvāt draudzību, bet pēc tam, kad viņa zaudējusi modrību, izdarīt galveno savu gājienu. Tomēr viņai gribējās ticēt, ka Ītanam piemīt vairāk godaprāta un viņa jūtas pakāpeniski mainījušās.

Turklāt diezin vai Ella drīkstēja izrādīt sašutumu, ja Ītans bija modinājis viņā vienu otru ne visai piedienīgu vēlmi.

Skaties, no kuras puses gribi, bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka viņa nespēs draudzēties ar precētu vīrieti, kurš atklāti atzinies, ka vēlas mīlēties ar viņu. Tas draudēja ar nepatikšanām, un tās Ellai nepavisam nebija vajadzīgas. “Ja Ītans mēģinās vēlreiz sazināties ar mani, es salikšu visus punktus uz “i”. Ja es viņam neesmu vienaldzīga, Ītans sapratīs. Savā ziņā jau ir mazliet žēl, ka šim vīrietim nepaliek neviena paša uzticama drauga, tomēr tā ir Ītana, nevis mana problēma.”

Viņas prioritātes bija mainījušās, vissvarīgāk tagad šķita nedarīt neko tādu, kas sarūgtina Lorensu. Ja viņi vēlas izveidot noturīgas attiecības un kopīgu nākotni, par kuru savulaik tik daudz sapņots, ir jāsāk viss no sākuma un jābūt absolūti godīgiem vienam pret otru. Šajā jautājumā Ella bija izteikusies nepārprotami, un tas lika viņiem vēlreiz pārrunāt iemeslus, kālab iepriekš viss nogājis tik greizi. Kad Lorenss atzina, ka rīkojies absolūti aplami un pats vainojams visā, kas saistās ar konfliktiem Eliksijas dēļ, toties apņēmās vairs nekad nepieļaut kaut ko tamlīdzīgu, Ella jutās aizkustināta līdz asarām. Tieši tādus vārdus viņa savulaik bija izmisīgi ilgojusies dzirdēt, un tagad saprata, ka viss būs labi un viņi spēs virzīties uz priekšu, ja rēķini ar pagātni ir noslēgti. Varbūt vēl svarīgāk šķita tas, ka Ella beidzot spēs piedot Eliksijai daudzos pāridarījumus.

Pa krodziņa durvīm iznāca Lorenss un pārlūkoja terasi, ar skatienu meklēdams Ellu. Viņa pamāja ar roku.

– Piedod, ka tik ilgi vajadzēja gaidīt, – viņš teica, kad bija ticis līdz galdiņam. – Pie bāra ir neticami gara rinda. Ella pārliecās pāri galdiņam un noskūpstīja Lorensu uz lūpām.

– Kam tas par godu? – Viņš šķita pārsteigts. – Es, protams, nesūdzos.

– Tu biji projām pārāk ilgi, – viņa smaidīdama atbildēja.

– Ja gribi, es pazudīšu vēlreiz.

– Nav nekādas vajadzības.

Lorenss pacēla glāzi. – Par mums.

– Par mums, – viņa piebalsoja.

Rinda no Džontija un Fionas ieteiktās zivju un kartupeļu tirgotavas stiepās laukā pa nelielā veikaliņa durvīm uz ietves. Ella un Lorenss nostājās rindas galā. Lorenss zvanīja Tobijam, lai brīdinātu, ka viņi aizkavēsies, bet tajā brīdī Ella sastinga, aiz muguras saklausījusi pazīstamu balsi. Viņa lēni pagriezās, jo nosprieda, ka tā ir tikai iztēles rotaļa.

Tomēr nebija vis, un Ītans izskatījās tikpat apmulsis. Viņš smaidīdams pašūpoja galvu. – Oho, kas to būtu domājis?

Pirms Ella paguva atbildēt, Lorenss pabeidza zvanu, apņēma viņu ap vidukli un pievilka sev klāt. – Lorens, tu taču atceries Edvardsa kungu, vai ne?

Lorensa sejā pazibēja nenoteiktība, ko tūdaļ nomainīja atskārta. – Kā nu ne, tikai es neatminos, ka mēs būtu pienācīgi iepazīstināti, – viņš pieklājīgi teica.

Ītans pastiepa roku. – Ītans Edvardss. Un šis… – Viņš norādīja uz vīrieti sev līdzās. – …ir Ādams Pekstons, mans kaimiņš Kingsmelfordā. Viņš ar ģimeni pavada pie mums nedēļas nogali.

Vīrietis ar prāvu vēderu un krietni atkāpušos matu līniju sarokojās vispirms ar Lorensu, tad Ellu. – Piedodiet, bet es nesaklausīju jūsu vārdu, – viņš norādīja.

– Ella Mūra. – Viņa noprata, ka šis ir vīrs tai briesmīgajai sievietei, kas reiz nelūgta bija uzradusies “Ceriņu” virtuvē. Prātā nāca arī Ītana sacītais, proti, viņš labprātāk nodurtos ar siena dakšām, nekā draudzētos ar šo kaimiņu.

– Viņas radošais ģēnijs ir pārvērtis mūsu ēdamistabu līdz nepazīšanai, – Ītans paskaidroja.

– Ak tad jūs esat tā krāsotāja, par kuru es esmu tik daudz dzirdējis.

– Dekoratīvās glezniecības speciāliste. – Ella nespēja noturēties, neizlabojusi viņu.

Ādams Pekstons skaļi iesmējās. – Jādomā, ka smalks nosaukums ļauj paaugstināt pakalpojuma cenu, vai ne? Tomēr man jāteic, ka jūs esat atstājusi lielu iespaidu uz manu sievu, jo viņa ieņēmusi galvā, ka vajag izdaiļot mūsu guļamistabu. Es kļūstu vai slims no raizēm, kad prātoju, ko tik murgainu viņa būs sadomājusi. – Viņš vēlreiz skaļi iesmējās. Tas bija sazvērniecisks smiekls, it kā viņš būtu pārliecināts, ka tagad arī visi pārējie ir slimi no raizēm šī paziņojuma dēļ.

Ītana ķermeņa valoda pauda, ka viņš itin kā norobežojas no Ādama Pekstona un nekādā ziņā nevēlas būt saistīts ar šo personu. – Cik ilgi jūs uzturēsieties Ebersohā? – viņš apvaicājās.

– Līdz pirmdienai, – Lorenss atbildēja.

Tagad Ītans vērsās pie viņa. – Tādā gadījumā jūs varbūt pievienotos mums rītvakar uz kādu glāzi?

– Tas ir ārkārtīgi laipni no jūsu puses, – Ella apņēmīgi iejaucās, jo negrasījās pieļaut kaut ko tik pretdabisku, – tikai mēs šeit atpūšamies kopā ar Lorensa bērniem.

– Ņemiet bērnus līdzi. – Ītana skatiens noslīdēja līdz Lorensa rokai ap Ellas vidukli.

– Jo vairāk, jo labāk, – sarunai pievienojās Ādams Pekstons, kas saberzēja savas gaļīgās plaukstas. – Lorens, cik veci ir jūsu bērni?

– Eliksijai ir sešpadsmit, bet Tobijam deviņpadsmit, nākamajā mēnesī paliks divdesmit.

– Brīnišķīgi. Eliksija atradīs kopīgu valodu ar mūsu meitām, un es varu tikai brīdināt, lai Tobijs uzmanās, ja saprotat, ko ar to gribu teikt. – Pekstons divdomīgi piemiedza ar aci.

“Ak kungs,” nodomāja Ella, “vai šis pretīgais vīrs patiešām piemiedza ar aci? Vēl mirklis, un viņš visiem pēc kārtas iebikstīs sānos un jautās, vai mēs sapratām.” Ītans apņēmīgi raudzījās uz ielas pretējo pusi, rokas sabāzis dziļi bikšu kabatās. Vēl neveiklāk viņš laikam nespētu justies. “Turklāt šķiet, ka Ītans ir pamatīgi novājējis,” Ella nodomāja un manīja, ka sirdī ieduras sīks raižu dzelksnis. Viņa seja izskatījās izdēdējusi, bikses likās vaļīgākas, nekā vajadzētu. Ienāca prātā Ītana teiktais, ka šad un tad viņam problēmas sagādājot kuņģis. “Vai stāvoklis pasliktinājies? Vai viņš ir apmeklējis ārstu? Cerams.”

– Ko tu par to domā, Ella?

– Piedošanu. – Ella samulsa, jo bija zaudējusi sarunas pavedienu. – Par ko?

– Es jautāju tavas domas par Ītana ielūgumu rītvakaram. Mums taču nav nekas ieplānots, vai ne?

Ella pievērsa skatienu Ītanam, kurš raudzījās viņai acīs. Atkārtota atteikšanās šķitīs nevajadzīgi nelaipna. – Kāpēc gan ne? – viņa vieglā tonī izmeta. – Tomēr tikai tādā gadījumā, ja mēs nesagādāsim pārlieku daudz raižu jūsu sievai. – Ītans noteikti bija uztvēris slēpto mājienu.

– Nebūs nekādu raižu, – viņš nosvērti atbildēja. – Sacīsim, pusseptiņos?

Visi bija smējušies par Pegiju, kad viņa pērn izteicās šādi: “Turks Ali gan salauza man sirdi, bet tagad es esmu sastapusi savu Misteru Lielisko.” Šis misters Lieliskais, paklāju seguma licējs no Rankornas, aizlaidās tālēs zilajās jau pēc divām nedēļām, paķerot līdzi viņas jauno televizoru un savādā kārtā arī saldētavas saturu. Pegija bija smiedamās atzinusi, ka mīlestības lietās laikam esot pati neveiksmīgākā sieviete pasaulē, bet Misters Lieliskais varbūt dabūšot pēc nopelniem, jo dažiem saldētajiem produktiem derīguma termiņš esot beidzies jau pirms vairākiem gadiem; ja paveiksies, viņu aizraušot kapā saindēšanās ar ēdienu.