Pussešos Megija beidza darbu un iesēdās savā auto. “Ko tagad vajadzētu darīt? Braukt uz mājām pie Deiva? Nē!”

Un tomēr… Lū bija apvaicājusies: – Kādi ir tavi tālākie plāni? Vai tu pameti Deivu uz visiem laikiem? Vai tā to var uzskatīt? Varbūt tu gluži vienkārši paziņoji Deivam savu viedokli, kā to norādīja Gordons? Turklāt neaizmirsīsim, ka šī nav pirmā reize, kad tu izstrādā tamlīdzīgu numuru, vai nav tiesa?

Lū runāja par to reizi, kad Megija septiņu gadu vecumā aizbēga no mājām. Viņa ielika somā naktskreklu, zobu suku un paciņu olu krēma cepumu, pēc tam kā parasti devās uz skolu. Kad zvans vēstīja pēdējās stundas beigas, viņa rāmā garā aizsoļoja mājām gluži pretējā virzienā.

Bija silta vasaras diena, Megija gāja tik ilgi, līdz attapās nekurienes vidū – vai vismaz vietā, kas šķita īsta nekuriene septiņus gadus vecam bērnam, kas pa spraugu dzīvžogā iekļuvis plašā laukā. Piepeši uzmācās nogurums. Viņa apsēdās un attaisīja cepumu paciņu, ko bija paņēmusi mājās no virtuves bufetes. Notiesājusi gandrīz pusi, mazā atgūlās zālē un aizmiga.

Viņa pamodās, kad bija satumsis. Tik dziļu tumsu meitene vēl nekad nebija redzējusi. Te nebija ne ielas laternu, ne apgaismotu veikalu skatlogu, ne auto prožektoru. Zagās klāt vēsums. Sildīdamās viņa pievilka ceļgalus pie krūtīm un sāka raizēties par to, ko izdarījusi.

“Mamma būs nikna. Daudz niknāka, nekā jebkad agrāk. Tas nozīmēja, ka ļoti, ļoti nikna.” Ja vien gribēja, mamma prata kliegt skaļāk par ugunsdzēsēju auto sirēnu. Megijai nepatika, ja cilvēki ir dusmīgi. Tas radīja vēlēšanos aizmiegt acis un aizbāzt ar pirkstiem ausis. Reizēm viņa slēpās zem gultas. Arī iepriekšējā naktī, kad mamma un viņas jaunais draugs Kolins saķildojās. Strīda iemesls bija Megija. Mamma bija atgriezusies no darba un ieraudzījusi, ka meita sēž viņam klēpī, abi skatās televīziju un vīrietis sukā mazajai matus. Tas bija jauki, jo radīja cerību, ka šis cilvēks varētu kļūt par viņas jauno tēti.

Īstais tētis aizgāja projām, kad Megijai bija četri gadi. Ilgi pēc tam viņa bija cerējusi, ka tētis atnāks pie viņas, bet tas nenotika. Mamma mūždien bārās, lai viņa neesot tik dumja, jo tas vīrietis esot nekam nederīgs cilvēks. Kopš tā laika Megija ilgojās, kaut kāds no nākamajiem mātes draugiem varētu kļūt viņai par īstu tēti.

Kolins bija ļoti labs, jo vienmēr atnesa Megijai saldumus vai kādu sīku rotaļlietu. Bieži vien viņš ieradās, kamēr mamma bija darbā un pagatavoja vakariņas, bet tajā vakarā viņa kļuva vai traka no dusmām, kad ieraudzīja meitu Kolinam klēpī. Aizsūtījusi Megiju uz viņas istabu, Lū sakliedza uz Kolinu.

Vēlāk, kad vīrietis bija aizgājis, mamma sarāja Megiju. – Kāpēc tev vienmēr vajag man visu sabojāt? – viņa auroja. Mammas vaigi bija tumši pietvīkuši, acīs vīdēja asaras, kas nekad agrāk nebija redzēts. Megija nesaprata, kāpēc mamma tā dusmojas, bet nobēdājās, ka izdarījusi kaut ko sliktu, un nolēma aizbēgt. “Lai mamma dabū visus priekus un labumus, es nestāšos viņai ceļā un nesabojāšu itin neko.”

Suņa rejas lika meitenei savilkties vēl ciešākā kamoliņā. “Varbūt tas ir nevis suns, bet vilks? Mežonīgs vilks, kas mani apēdīs.” Megija sāka raudāt. Tagad viņa bija nosalusi un pārbijusies. Gribējās atrasties mājās, nevis tupēt šajā lielajā tumšajā laukā, gribējās gulēt savā gultiņā. Tikai mamma gan būs ļoti dusmīga. Galvā itin kā atbalsojās mammas kliegšana. Megija aizklāja ausis ar rokām un sāka raudāt, jo tā bija vienīgā iespēja nedzirdēt mammas dusmīgos bļāvienus.

Viņa aizmiga vēlreiz un pamodās, kad bija jau gaišs. Kājas un rokas bija nosalušas stīvas, turklāt mocīja izsalkums. Megija apēda atlikušos cepumus un devās turp, kur vīdēja lauka mala. “Cerams, ka es atnācu no tās puses.” Tomēr ne, spraugas dzīvžogā nekur nemanīja, toties tur atradās lieli metāla vārti. Viņa pārrāpās tiem pāri un sāka soļot pa taciņu.

Priekšā Megija ieraudzīja māju un prātoja, vai tās īpašnieki ļaus viņai izmantot tualeti, jo piepeši vajadzība kļuva ļoti spiedīga. Piepeši ap mājas stūri izdrāzās liels, pinkains suns, kas riedams tuvojās viņai. Suns šķita milzīgs kā zirgs, un mazā pārbijusies sastinga, tad bailēs apslapinājās. Suns apostīja viņas kājas un peļķīti pie tām, bet Megija nespēja ne pakustēties.

Atvērās durvis, no mājas iznāca kāda sieviete. – Nebīsties, meitēn, suns drīzāk nolaizīs tevi slapju, nevis apēdīs. – Sieviete pienāca Megijai klāt. – Ko tu te dari tik agrā stundā? Nomaldījies pa ceļam uz skolu, vai? – Megija spēja tikai pamāt ar galvu. – Hmm, tu izskaties pavisam pārsalusi. Varbūt vispirms vajadzētu sakopties, bet pēc tam tu varbūt gribēsi kaut ko uzēst?

Megija pamāja vēlreiz.

Mājā sieviete ierunājās atkal. – Kā tev šķiet, varbūt derētu piezvanīt taviem vecākiem un paziņot, ka tu esi sveika un vesela?

– Man nav tēta, – Megija izgrūda.

– Slikti gan. Bet mamma? Vai mamma tev ir?

– Ir, bet viņa dusmosies, ja es iešu uz mājām. – Vienu neprātīgu mirkli Megija iztēlojās, ka paliek šeit kopā ar sievieti un viņas suni, kas joprojām ošņājās ap meitenes kājām.

Sieviete mīļi pasmaidīja. – Dusmošanās mammām ir neatņemama dzīves daļa. Tagad tu jauki nomazgāsies siltā vannā. Starp citu, kā tevi sauc?

Kamēr Megija augšstāvā plunčājās vislielākajā vannā, kāda jebkad redzēta, sieviete droši vien bija piezvanījusi policijai. Kad meitene, dvielī ietinusies, virtuvē mielojās ar bekona sviestmaizi, bet milzīgais suns sēdēja pie viņas kājām, atbrauca policiste un Megijas mamma. Nekad agrāk mamma nebija raudājusi tik īsti, un mazā jutās briesmīgi, ka sagādājusi tādus pārdzīvojumus. Mājās mamma lika Megijai nosolīties, ka nekad vairs nerīkosies tik muļķīgi.

Tomēr pēc daudziem gadiem Megija atkal bija aizbēgusi no mājām.

“Vai es patiešām reaģēju pārspīlēti?” Vēlreiz pārcilājusi prātā visu notikušo, viņa izlēma, ka tas nav tiesa. “Deivam vajadzēja mani atbalstīt. Vīrs to nedarīja un nostājās savas ģimenes pusē. Tikai jājautā, vai man ir tiesības dusmoties uz Deivu. Es taču biju slepus satikusies ar Derilu. Nudien, es nedrīkstu spriest par labu un ļaunu. Tomēr es mēģināju rīkoties pareizi, pūlējos aizmirst Derilu, darīju visu iespējamo, lai glābtu savu laulību, atteicos no iespējas kļūt laimīgai kopā ar Derilu, lai dzīvotu nožēlojami nelaimīga ar Deivu un viņa pretīgo ģimeni.”

Tagad viņai vairs nebija nekā.

“Varbūt tomēr bija? Vai es drīkstu doties pie Derila? Ir tikai viena iespēja to noskaidrot. Piezvanīt es nevaru, tāpēc jāmēģina viņu sastapt.”

Tuvojoties kanāla malā pietauvotajai “Bohēmiešu rapsodijai”, Megija ļāvās pieaugošām cerībām. Viņa iztēlojās, kādu seju rādīs Derils, viņu ieraugot, iztēlojās viņa rokas ap savu augumu, iztēlojās viņu sakām, ka tagad viss atkal būs labi.

Teju vai palikusi bez elpas priecīgās gaidās, Megija pamanīja ierastajā vietā Derila auto. Savējo viņa atstāja tam līdzās un tālāk devās kājām pa taciņu, kas vijās gar kanāla malu. Jau krēsloja, ūdens virsma likās gluda kā spogulis, gaisā nejautās ne mazākās vēja pūsmiņas. Kanālā peldēja divi gulbji, kas pievērsa skatienus nācējai. Putnu augstprātība atsauca atmiņā Edvardsu un Pekstonu madāmas.

Šajā kanāla posmā bija pietauvota tikai vēl viena laiva, un Megija garāmejot pamanīja, ka Derila kaimiņš stāv pie izlietnes un mazgā traukus. Viņa steidzās tālāk aizvien pieaugošā pacilātībā.

Gandrīz nonākusi pie mērķa, viņa apstājās, lai nomierinātu satraukto elpu. Augstprātīgo gulbju pāris bija peldējis līdzi, un tagad apveltīja Megiju ar vēl vienu nicīgu un pārākuma pilnu skatienu.

Tajā mirklī viņa saklausīja smieklus. Sievietes smieklus. Tie atskanēja no Derila laivas.

Viņa pievirzījās tuvāk pie guļamistabas loga. Aizkari bija aizvilkti, bet tajos palikusi šaura sprauga, un caur to vizēja maiga gaisma. Lāgā neapzinoties, kālab tā rīkojas, Megija pieliecās un ieskatījās iekšā. Derila gultā atradās sieviete, kurai mugurā nebija itin nekā.

Megija skrēja atpakaļ pie sava automobiļa, un pār viņas vaigiem straumēm plūda asaras.