“Aplam, aplam, atkal viss aplam, Megija Storma! Kā gan es varēju būt tik stulba? Kāpēc iedomājos, ka Derils nemeklēs sev citu sievieti? Es esmu tikpat dumja kā mazā, no mājām aizbēgusī meitene, kas cerēja, ka drīkstēs vienmēr palikt kopā ar laipno sievieti un viņas suni.”

Sākumā Helam Morenam bija visai miglains priekšstats par to, kādu viņš vēlas redzēt Belmontholu, tālab mīļuprāt atstāja visus lēmumus interjerista un Ellas ziņā.

Tomēr pēdējā laikā viņš bija mainījis domas un vēlējās daudz lielākā mērā piedalīties šajā procesā pats, pat izlēma atteikties no interjera mākslinieka Leslija pakalpojumiem. Viņš atzinās Ellai, ka dažas no Leslija idejām viņa gaumei šķitušas pārspīlētas un lūdza, lai visu atbildību uzņemas viņa, bet ar noteikumu, ka jārespektē arī paša saimnieka vēlmes un ieceres. Viņš lika skaidri noprast, ka nevēlas pārvērst Belmontholu par ārišķīgu un pārspīlēti greznu “pozētāja pili”. Hels alka sev īstas mājas, kur varētu dzīvot ērti un nejusties kā nejauši ieklīdis apmeklētājs. Ja ņem vērā, ka Belmonthola bija vēsturiska lauku muiža ar astoņām guļamistabām, vairāk par simt akriem dārza un parka, kur netrūka arī ezera – īpašums kādu laiku bija piederējis bagātam kokvilnas rūpniekam –, tad uzdevums nudien nebija no vieglajiem, tomēr paveicams.

Ella bija ierosinājusi nākamo savest kārtībā Hela guļamistabu, jo viņai bija žēl, ka puisis joprojām nakšņo bāzes nometnē uz kailiem grīdas dēļiem, bez kārtīgas gultas un aizkariem, tomēr viņš rīkojās pēc sava prāta un palūdza vispirms ķerties pie dzīvojamās istabas.

Hels bija kļuvis par vienu no viņas labākajiem klientiem, un ne tikai tāpēc, ka grasījās nodarbināt vēl daudzus mēnešus un tādējādi tika ierindots “A” kategorijā, kur nokļuva tikai izdevīgi klienti, kas sadarbojās ar Ellu atkārtoti. Viņai nenāktu ne prātā izmantot šī cilvēka labvēlību, pieprasot pārāk augstu samaksu. Reizēm Ella tā rīkojās ar īpaši nepatīkamiem klientiem, tādiem kā Edvardsas kundze. Tiesa gan, tuvāk iepazīstot Ītanu, modās vainas sajūta par palielināto summu rēķinā, tomēr pēc Ītana nepiedienīgajiem jautājumiem un mājieniem Ebersohā tā bija pagaisusi. Ella uzskatīja, ka ir godīgi nopelnījusi ikvienu Edvardsu samaksāto peniju.

Izstūrējusi savu auto cauri Belmontholas elektroniski veramajiem vārtiem, viņa izmantoja tālruņa brīvroku sistēmu, lai piezvanītu uz Megijas mobilo telefonu. Hels bija apvaicājies, vai viņa pazīst kādu uzticamu cilvēku, kas uzņemtos Belmontholas uzkopšanas darbus. – Patiesībā ne tikai to, – Hels skaidroja. – Es gribu nolīgt kādu, kas rūpētos par manu māju un darītu visu to, ko es pats neciešu, proti, iepirktos un gatavotu ēst.

– Tātad tu gribi algot saimniecības vadītāju? – Ella precizēja.

– Tas izklausās pārlieku dižmanīgi. Es negribu, lai mani uzskata par vīzdegunīgu.

Tas lika Ellai pasmaidīt – kaut arī Hels dzīvoja vienā no lielākajiem īpašumiem šajā apvidū, viņa nepazina nevienu citu, kas tik ļoti vairītos no pompozitātes.

Ella jau grasījās pārtraukt savienojumu, kad Megija beidzot atbildēja. Vismaz jādomā, ka tā bija Megija, lai gan balss skanēja savādi, bija tikko sadzirdama un tāda kā apslāpēta. – Megija, vai tā esi tu? Zvana Ella. – Sekoja gara pauze, pēc tam skaņa, kas varēja būt vienīgi aizžņaugtas elsas. – Megija? – viņa mēģināja vēlreiz.

– Piedod, Ella, šis nav īstais brīdis sarunai.

– Kāpēc? Kas noticis?

– Tas ir… ir.. – Atkal apslāpētas elsas. – Nekas…

– Tā vis neizklausās. Vai es varu tev kaut kā palīdzēt? – Nedomāju, ka man kāds kaut ko var palīdzēt. Es esmu… esmu bijusi tāda muļķe.

Piepeši Ella atskārta, kas atgadījies. – Vai tam ir kāds sakars ar vīrieti, par kuru tu man stāstīji?

Megija klusēja.

To Ella uzskatīja par apstiprinošu atbildi un jutās neomulīgi, jo pati bija iedrošinājusi Megiju. Bija atgādinājusi, ka dzīve ir īsa, tāpēc jāizmanto iespēja kļūt laimīgai.

– Kur tu atrodies, Megij? Vai mēs varam satikties?

– Es esmu savā automašīnā un… nezinu, ko iesākt. Mans vīrs mani negrib… un Derils ne tik.

Ella dziļi ievilka elpu. “Tāds nu bija mans roku darbs. Man par to jāatbild. Jāsniedz Megijai visa iespējamā palīdzība. To es viņai esmu parādā.” – Skaidrs. Tagad klausies, ko mēs darīsim.

Ītans nebija pavisam zaudējis cilvēka seju – kā sacītu Valentīna –, bet skaidru prātu arī netika saglabājis, un tā bija Tonija Klārksona vaina. Ja šis cilvēks nebūtu tik neiedomājami apnicīgs un viņa sabiedrībā nevajadzētu justies tik neērti, Ītans neizjustu tik urdošu nepieciešamību dzert, kamēr pagaist vēlēšanās triekt dūri Tonija glūnīgajā, pašapmierinātajā, nejēdzīgi uzburbušajā sejā. Vakars vērtās naktī, katrai izdzertajai vīna glāzei sekoja divas dubultas viskija porcijas, un pamazām trulais apnikums mazinājās.

Tajā pēcpusdienā Tonijs bija ieradies Ītana firmas birojā. Pēc divām stundām, kas bija pavadītas, apspriežot ciparus un procentus, kā arī pārliecinot Toniju, ka viņam vienmēr tiks sagatavoti vislabākie noteikumi, jo viņu attiecības esot un vienmēr būšot īpašas, Ītans piekrita Tonija uzaicinājumam pavadīt vakaru viņa sabiedrībā.

“Daudz labprātāk es piekristu sirds operācijai,” Ītans bija nodomājis. – Lieliska ideja, – viņš atbildēja. Tonijs bija ierosinājis, lai Ītans paņem līdzi arī savu jauko sieviņu. Pēc Ebersohā pavadītajām Lieldienu brīvdienām “jaukā sieviņa” Ītanam bija apnikusi līdz kaklam, turklāt nešķita, ka Frensīna būs sajūsmā, ja vajadzēs uzturēties vienā telpā ar nicināmu vīrieti, kaut arī viņš ir viens no vīra nozīmīgākajiem klientiem, kas izrāda iedrošinoši lielu interesi par gultas pārklājiem, spilveniem, galdautiem un tiem pieskaņotām salvetēm, tātad produktiem, kurus Ītans dzīrās laist tirgū un kuru ražošanā bija ieguldījis ievērojamus līdzekļus. Ja iecere neizdosies, jārēķinās ar nopietniem zaudējumiem.

Pulkstenis jau rādīja pāri pusnaktij, un Ītans bija pietiekami piedzēries, lai izciestu šo vakaru līdz galam un parūpētos par Tonija aizgādāšanu uz viesnīcu, bet pietiekami skaidrā, lai saprastu, ka nedrīkst riskēt un savā automobilī atgriezties mājās. Bija jāņem taksometrs.

Viņš virzījās turp, kur vajadzēja atrasties taksometru stāvvietai, proti, netālu no vietējā uzdzīves centra, vienīgā Kingsmelfordas naktskluba “Noslēpumi”. Ītans zināja, ka Valentīna un Ketija slepus bieži apmeklē šo izpriecu vietu, kaut arī vēl nav sasniegušas atļauto vecumu. To viņam bija pastāstījis tehniskais konsultants Vorens, kurš klubu apmeklēja regulāri; Valentīnu kopā ar vairākām meitenēm viņš tur esot manījis ne reizi vien. Ītans bija iedevis Vorenam naudu un lūdzis šādos gadījumos pieskatīt meitu. Varētu jau pamēģināt Valentīnu nelaist klubam ne tuvumā, bet kāda tam jēga? Vorens apgalvoja, ka klubā esot droši, tas tiekot vadīts labi un kārtīgi. Kas attiecas uz nepilngadīgu personu neielaišanu klubā, tur būtu nepieciešama daudz stingrāka kontrole. “Savādi. Vai tad viņi neprasa uzrādīt identifikācijas dokumentu? Tomēr jāatceras, ka Valentīna, saposusies un uzkrāsojusies, izskatās daudz vecāka par saviem piecpadsmit gadiem, un viņai bez pūlēm var dot visus astoņpadsmit.”

Kad Ītans jau sēdēja taksometra aizmugures sēdeklī un sprakšķošā radio klausījās Coldplay dziesmu, viņam piepeši radās ideja. Ģeniāla ideja. Kāpēc doties taisnā ceļā uz mājām? Viņam taču bija ideāls iegansts to nedarīt, cik ilgi vien pats vēlas, jo Frensīna zināja, ka vakari ar Toniju nemēdz noslēgties agri.

Ītans paliecās uz priekšu un pavēstīja šoferim, ka viņa plāni mainījušies.

Viņš lika apturēt taksometru netālu no galamērķa, jo nevēlējās, lai pārsteiguma momentu sabojā nodevīgais motora troksnis.

Ītans sāka virzīties uz priekšu līdztekus ietvei, lai pārliecinātos, vai spēj noiet taisni. “Re, nemaz neesmu pilnā,” viņš lepni konstatēja, kad nodoms izdevās. Pēc mirkļa gan izrādījās, ka viņš bija tā koncentrējies šim uzdevumam, ka aizšāva garām mērķim. Ītans gāja atpakaļ, šoreiz gan izstiepis rokas uz sāniem kā virves dejotājs. Atradis īsto māju, viņš pazuda aiz tās stūra un grasījās atdarīt vārtiņu bultu; acis pamazām pierada pie tumsas. – Kušš, – viņš pārmetoši uzšņāca koka vārtiņiem, kad tie nakts klusumā spalgi iečīkstējās.