Tas bija tas pats ļaunais vārds, ko viņa bija redzējusi Lilijas dokumentos. Jo vairāk Karla par to domāja, jo vairāk pārliecinājās, ka Lilija grasās nogalināt arī viņu. Tāda bija Dieva griba, jo viņa bija nogalinājusi Čārliju.

– Ko tu tur runā?

Atvērusi acis, Karla ieraudzīja, ka uz viņu skatās mamma.

– Tev rādījās murgi, cara mia, bet tagad viss ir beidzies.

Tev jāceļas. Uzmini, kas atnācis pie tevis ciemos?

– Sveika, Karla!

Tas bija Eds.

Karla jau bija piemirsusi, cik simpatico bija viņa acis. Galu galā ne jau viņš bija slikts, bet gan Lilija…

– Biju cerējis šodien sākt gleznot jaunu portretu. – Eda acis mirdzēja patiešām spoži. – Ja viss izdosies, es gribētu to iesniegt konkursam. Protams, ja tava mamma atļaus.

– Konkursam! – mamma bijīgi atkārtoja. – Vai dzirdi, Karla?

– Bet vispirms man vajag, lai viņa vēlreiz papozē. – Eds ieskatījās viņai acīs. Lūdzoši. Karla sajutās pieaugusi. Svarīga. – Vai tu jūties pietiekami labi, lai pēcpusdienā varētu atnākt pie mums? – Viņš pagriezās pret mammu. – Diemžēl Lilijai atkal jāiet uz darbu, taču es no visas sirds parūpēšos par jūsu meitu. Vai esat ar mieru?

– Protams, ka viņa jūtas labi, – mamma skanīgi atsaucās. – Viņa gluži vienkārši bija nogurusi.

Karla pamāja. Patiesībā vēders vairs nemaz tik ļoti nesāpēja.

– Brīnišķīgi! – Eds izskatījās apmierināts. – Nu, tad ķersimies pie darba, labi?

Ienākusi trešajā dzīvoklī, Karla uzreiz pamanīja, ka dzīvojamajā istabā uz grīdas uzradies jauns paklājs.

– Kur tad palicis vecais paklājs? – viņa noprasīja, atzinīgi ievērodama, ka jaunais paklājs bija gaiši zilganzaļš, nevis garlaicīgi brūns kā iepriekšējais.

– Lilija sadusmojās un aplēja to ar kafiju, – Eds paskaidroja.

– Pajautā viņam, kāpēc es to izdarīju, Karla! – Lilija iznāca no virtuves, nesdama papīru kaudzi. Viņas balss skanēja asi.

Tātad Lilija tomēr bija mājās?

Karla sastinga.

Eds iesmējās, tomēr varēja manīt, ka viņš ir satraukts.

– Man likās, ka tu grasies iet uz darbu, – viņš klusi sacīja.

– Es pārdomāju. Pastrādāšu guļamistabā. Braucot no mājām uz darbu, es zaudēju laiku. – Lilija pasmaidīja, taču tas, kas pazibēja viņas acīs, nebija smaids. – Ja vien tu neiebilsti.

– Dari tā, kā tev ir ērtāk. – Eds runāja ļoti pieklājīgi. Šķiet, tā mēdza darīt pieaugušie, kuri viens otram nemaz nepatika. Skatīdamās mammas iecienīto televīzijas seriālu, Karla to bija daudzreiz pamanījusi. Lilija nozuda guļamistabā.

– Varbūt apsēdies uz dīvāna, Karla.

Viņa paklausīja. Trīcēdama.

– Vai Lilija grib jūs noslepkavot? – viņa čukstus pajautāja. Eds cieši paraudzījās uz viņu un tad sāka smieties. Viņa smiekli bija tik jauki, sirsnīgi un piesmakuši… Karlai gandrīz uznāca vēlēšanās viņam pievienoties.

Tad viņš aprāvās.

– Kāpēc tu tā jautā?

Karla pēkšņi sajutās muļķīgi.

– Tāpēc… tāpēc, ka autobusā es viņas mājasdarbu papīros ieraudzīju vārdu ”slepkavība”. Un es nobijos… – Meitenei iedrebējās balss. – Es nodomāju, ka viņa grasās mani nogalināt… un varbūt jūs arī… un…

– Kuš, kuš. – Eds apsēdās Karlai blakus un aplika roku viņai ap pleciem. – Tu esi visu pārpratusi, mīļā.

Mīļā? Lerijs dažreiz tā mēdza saukt mammu. Tas bija patīkami. It kā viņa būtu pieaugusi sieviete, nevis bērns.

– Lilija ir advokāte. Viņa palīdz uzvarēt taisnībai. – Eds nosprauslojās, it kā pats nepiekristu saviem vārdiem.

– Ko tas nozīmē?

– Tas nozīmē, ka viņa mēģina palīdzēt cilvēkiem, kuriem ir nodarīts pāri, un gādāt par tiem, kuri ir apsūdzēti par to, ka nodarījuši pāri citiem, kaut gan tā nemaz īsti nav. Vai saproti?

Karla neko nesaprata, tomēr nolēma, ka vajadzētu pamāt ar galvu, lai Eds nenodomātu, ka viņa ir dumja.

– Šobrīd mana sieva mēģina palīdzēt kādam cilvēkam, kurš sēž cietumā. Viņš ir apsūdzēts par slepkavību, taču patiesībā ir labs cilvēks. Vismaz viņa tā uzskata.

– Bet kāpēc tad viņš ir ielikts cietumā?

Eds bija atgriezies pie molberta un sācis skicēt. Palikusi bez viņa apskāviena, Karla juta, ka viņai kļūst auksti.

– Tas ir labs jautājums. Lilija ir arī nobēdājusies, jo ir nobeidzies viņas brāļa zirgs.

Karla saviebās.

– Man ir bail no zirgiem. Kad mēs gājām skolas ekskursijā uz zoodārzu, viens zirgs mēģināja man iekost. – Tad viņa atcerējās traipu uz paklāja. – Vai tāpēc Lilija izlēja to kafiju?

Eds uz audekla sāka kaut ko dzēst.

– Nē. Tas notika tāpēc, ka… nu, tāpēc, ka es izdarīju kaut ko tādu, ko man nebūtu vajadzējis darīt.

Viņš izklausījās tik noskumis. Karla jau grasījās pielēkt kājās, lai viņu apskautu.

– Lūdzu, nekusties.

Meitene atkal apsēdās un sastinga.

– Vai es varu runāt?

Viņa roka slīdēja pār lapu. Karla to neredzēja, toties varēja dzirdēt.

– Protams.

– Es arī izdarīju kaut ko tādu, ko man nevajadzētu darīt. Es… es sagriezu jauno Čārliju.

– Ko?

– Savu penāli – kāpuru.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka es gribēju kaut ko labāku.

Eda roka sāka kustēties straujāk. Šķita, ka viņa balss nāk no liela tāluma, it kā viņš patiesībā nemaz neklausītos.

– Zini, mēs visi laiku pa laikam gribam kaut ko labāku, Karla, bet, ja mēs apdomātos, lai novērtētu to, kas mums jau ir, pasaule varētu kļūt labāka. Tagad nāc paskaties!

Karla pielēca kājās, pieskrēja pie molberta un ieraudzīja sevi. Viņa sēdēja uz dīvāna, skatījās taisni uz priekšu un viegli smaidīja. Bet viņas rokas! Tās bija savītas, it kā būtu noticis kaut kas nelāgs, kaut gan viņas seja izskatījās priecīga.

– Te tu esi atainota no citas puses, – Eds uzmundrinoši sacīja. – Tiesnešiem ir apnikušas salkanas glezniņas. Ja paveiksies, mums varētu palaimēties.

Palaimēties? Kad cilvēkiem televīzijā palaimējās, viņi kļuva slaveni! Karla jutās tik satraukta, ka, palūgusi atļauju aiziet uz tualeti, pat nespēja novaldīties, paņēma no plaukta smaržas un apsmidzinājās. Tad viņa paņēma arī nedaudz Lilijas lūpu spīduma, kas bija nolikts turpat līdzās.

– Tu jauki smaržo, – Eds piezīmēja, kad Karla atkal apsēdās savā vietā.

Cerēdama, ka viņš nepamanīs melus, Karla atteica:

– Tās ir tikai ziepes. – Tad, smaržu un portreta dēļ sajutusies ļoti pieaugusi, viņa mēģināja sēdēt izslējusies tik taisni kā īsta angļu lēdija.

Glezna tika nosūtīta tā lielā konkursa tiesnešiem, par kuru Eds jau bija viņām stāstījis, taču vajadzēja paiet ilgam laikam, kamēr tiks izlemts, kura glezna saņems galveno balvu.

– Nākamgad mēs to uzzināsim, – Eds apsolīja, aši paspiezdams Karlas roku.

Tikmēr visur bija iestājies drudžains Ziemassvētku satraukums. Mamma bija atnākusi noskatīties skolas ludziņu, kurā Karla un viņas jaunā draudzene Meraija tēloja eņģeļus. Vēlāk mamma apraudājās. Viņai bija žēl, ka nonno nebija to visu redzējis, jo varbūt tad viņš varētu viņai piedot.

– Par ko? – Karla bija noprasījusi.

– Tu tāpat nesapratīsi. – Tad mamma atkal sāka raudāt. Karlai sametās kauns, jo tā bija pēdējā ceturkšņa diena un viņas brauca no skolas uz mājām ar autobusu. Mamma bija ģērbusies savā darba tērpā, kas smaržoja pēc parfīma.

– Lerijs Ziemassvētkos nevar atnākt pie mums, – viņa šņaukājās.

Karlai salēcās sirds. Labi gan.

– Kāpēc ne?

Mamma atkal nošņaukājās.

– Tāpēc, ka viņam jābūt kopā ar sievu.

Tad priekšā sēdošā sieviete pagriezās un paskatījās uz viņām abām tik nejauki, ka mamma sāka raudāt vēl stiprāk. Kad viņas pārnāca mājās, mamma vēl aizvien raudāja.

Ejot garām trešā dzīvokļa durvīm, Karla nodomāja: varbūt viņas draugi iznāks ārā paskatīties, kas tas par troksni.

– Vai mēs varam pavadīt Ziemassvētkus kopā ar Edu un Liliju? – viņa pajautāja. Tagad, kad Eds bija paskaidrojis, ka Lilija nav nekāda slepkava, Karlai viņa atkal patika, kaut gan vairs ne tik ļoti. Galu galā viņa bija apbēdinājusi Edu, un Eds taču bija Karlu uzzīmējis.

– Viņi brauks pie savām ģimenēm. – Mamma ciešāk apskāva Karlu ap pleciem. – Mēs ar tevi būsim divas vien, mazulīt.