Kad Karla savā Adventa kalendārā atvēra divdesmit ceturtās durtiņas, mamma vēl aizvien nebija izraudājusi visas asaras. Ziemassvētku eglīte, ko Karla bija pierunājusi mammu nopirkt tirgū, bija skumīgi atslieta pret sienu. Neizrotāta.

– Mums vajag to izpušķot, – Karla bija lūgusies, taču mamma bija aizmirsusi nopirkt vizuļus, un vispār viņām tiem nepietika naudas, tāpēc Karla bija samierinājusies un izkarinājusi savu lielāko balto sporta tērpa zeķi.

Nu varēja redzēt, ka pašā zeķes galā bija uzradušās divas dāvanas.

– Tās mums ir no Lerija, – mamma paskaidroja. Tad viņa cieši satvēra Karlas roku. – Mums noteikti jāaiziet viņam pateikties.

Bet ārā taču bija tumšs un auksts. Mamma teica, ka tas neesot svarīgi. Viņa teica, ka pārstās raudāt – ”Goda vārds, mazulīt!” –, ja vien varēs paiet garām mājai, kurā dzīvoja Lerijs. Tā nu viņas gāja jūdzēm tālu – autobuss tā arī neatbrauca, jo bija taču svētki un arī šoferiem vajadzēja atpūsties. Dažas no mājām, kurām viņas gāja garām, bija tik lielas, ka tajās varētu ietilpināt desmit tādus dzīvokļus kā viņējais. Un tad viņas beidzot apstājās pie augstas, baltas mājas, kura sniedzās vai līdz debesīm. Otrā stāva logā spīdēja gaisma. Aizkari nebija aizvilkti.

Pār mammas seju sāka plūst asaras.

– Kaut nu es varētu būt tur, pie Lerija. Karla mēģināja aizvilkt mammu prom.

– Vēl tikai mirklīti, – mamma lūdzās, nekustēdamās ne no vietas. Karla gaidīja. Kļuva garlaicīgi, un viņa sāka spārdīt lapas.

– Nē! – mamma izdvesa, tverdama ar roku sev pie kakla. Karla paskatījās tur, kur lūkojās mamma. Pie loga stāvēja maza meitene un raudzījās lejup uz viņām.

– Kas tā tāda? – Karla noprasīja.

– Tas ir viņa bērns.

– Viņam ir meita un sieva? – Karla noprasīja, juzdama, ka viņai salecas sirds.

Mamma pamāja. Viņas asaras sāka plūst straujāk.

Tāda pati meita kā viņa?

– Ko viņas dara svētdienās?

Mammas rokas trīcēja tik stipri, ka Karla bija spiesta tās saņemt, lai noturētu mierīgi.

– Tad viņa ģimene esam mēs. Viņām ir vieta citās dienās. Nāc, iesim.

Abas kopā aizsoļoja atpakaļ pa ielu garām laternām un rotājumiem citu cilvēku mājokļu logos. Atpakaļ pie savas neizrotātās eglītes un divām dāvanām Karlas zeķē.

– Ko tu dari? – mamma noprasīja, kad Karla iegrūda savu neatvērto dāvanu atkritumu spainī.

– Es to negribu. – Karlas seja svila no dusmām. Viņa klusībā nozvērējās, ka tiks vaļā no Lerija. Mammai no viņa nebija nekāda labuma. Viņai vajadzēja izdomāt, kā no Lerija varētu atbrīvoties. Tieši tāpat kā viņa bija izdarījusi ar Čārliju.

Kaut arī tā darīt bija slikti.

Cik labi, ka man nav jāmirst Ziemassvētkos.

Tas visiem būtu pārāk smagi.

Tikmēr, kamēr visa pasaule gavilē, nevajadzētu notikt nekam sliktam.

Tiem, kuri sēro, ir divkārt grūtāk.

Un atmiņas par to sabojā visus turpmākos Ziemassvētkus.

Vai kādreiz vispār pienāk nāvei piemērots brīdis?

Man pat prātā nebija ienācis, ka tas varētu notikt šādi. Savādas sāpes un pārdomas, apsūdzības pret citiem un sevi – viss ir sastājies dīvainos slāņos.

Protams, ir arī bailes. Jo, spriežot pēc klusajām skaņām ap mani, kāds vēl aizvien ir tepat.

Mēs mājās vienmēr esam kārtīgi svinējuši Ziemassvētkus.

– Danielam tie ļoti patīk, – mana mamma vienmēr bija taisnojusies par desmit pēdas garo egli un dāvanu kaudzi zem tās. Mums nebija daudz naudas, taču mamma to krāja visu gadu. Reiz mans brālis dabūja elektrisko vilcienu. Viņš to izjauca un atkal salika kopā, lai redzētu, kā tas ir darināts. Ar šo vilcienu viņš noņēmās trīs dienas no vietas, atteikdamies piedalīties visās ģimenes maltītēs, tai skaitā arī Ziemassvētku pusdienās, aizbildinādamies, ka ir aizņemts. Neviens nemēģināja viņu atrunāt. Ja Daniels kaut ko bija ieņēmis galvā, pārliecināt viņu vairs nebija iespējams. Varbūt tieši tāpēc Daniels sākumā dabūja visu, ko vien vēlējās. Tikai tad, kad viņa vēlmju saraksts jau sāka kļūt pretlikumīgs, mani vecāki pamazām nosprauda zināmas robežas, taču bija jau par vēlu.

Mēs Ekseteras stacijā gaidām, kamēr mums pretī atbrauks tētis, un es prātoju: kas šogad notiks? Dažu pēdējo gadu laikā mamma uzreiz pēc pamošanās ir apņēmīgi savilkusi seju stingā, starojošā izteiksmē, kas vēsta, ka viss taču ir labi. Neviens viņai nenotic. Kad mamma pirms pusdienām ir izdzērusi trešo džina glāzi, viņa sāk runāt par Danielu tagadnes formā.

– Viņam taču noteikti patiks šīs jaunās gaismiņas, vai ne? – viņa jautā, it kā mans brālis kuru katru brīdi grasītos nokāpt lejā.

Tēta sejā būs lasāma uzspiesta samierināšanās. Tai pašā laikā viņš gādās par mammu ar maigumu, kurā būs nomanāma vainas apziņa. Pāris, kas piedzīvojis traģēdiju, vai nu satuvinās, vai vēl vairāk atsvešinās. Man laikam vajadzētu justies pateicīgai, ka mani vecāki beidzot ir nolēmuši satuvināties.

Stacijas uzgaidāmajā telpā ir auksti. No durvīm pūš caurvējš. Es nodrebinos. Ne jau tikai nabaga Merlina dēļ. Viņš ir miris manis dēļ. Ne jau viņa nezināmā slepkavas dēļ. (Policija apgalvo, ka Sāras tēvocim ir pārliecinošs alibi, kaut gan Tonijs uzskata, ka viņa uzdevumā to varēja veikt kāds cits.)

Nē. Tādēļ, ka dažkārt – un jums tas varētu likties muļķīgi – es sāku prātot, vai tikai neattaisnoju savu vārdu. Lilijas mēdz aptraipīt to, kam pieskaras ar saviem ziedputekšņiem. Šo vielu ir grūti notīrīt. Man ir sajūta, ka es aptraipu visus, ko mēģinu mīlēt. Danielu, Daniela zirgu, Edu… Kurš būs nākamais?

Džo?

Nerunā niekus, es sevi asi norāju.

Pamanījis, ka esmu nobēdājusies, Eds mēģina aplikt roku man ap pleciem, taču es izvairos. Kā gan man, pēc viņa domām, vajadzētu reaģēt, ja viņš zīmē sievieti, ar kuru reiz bijis saderinājies?

– Vai viņa tev vēl aizvien nav vienaldzīga? – biju uzkliegusi, noliedama ar kafiju visu paklāju.

– Tā nav tiesa. – Eds izskatījās neviltoti apmulsis kā mazs, apmaldījies zēns. – Viņa… viņa vienkārši nemitīgi uzrodas manos darbos.

– Darbos? – es biju kliegusi. – Tavs darbs ir reklāmas joma! – Nikni norādīju uz viņa skici, kurā Davina ar atmestu galvu piesmakusi smējās. Nespēju novaldīties. – Vai jums ir dēka?

– Kad tad es to būtu paguvis? Bet, ja tā būtu, vai tev nebūtu vienalga? Tev rūp vienīgi tava lieta, nevis mūsu laulība. – Nu arī Eds bija sadusmojies. Strīdēdamies nepaguvām ne atjēgties, kad jau bijām sākuši viens uz otru kliegt. Šķiet, pēdējā laikā tā notika aizvien biežāk.

Kopš tā laika mēs gandrīz nesarunājamies, izņemot to brīdi, kad norunājām, kā pavadīsim Ziemassvētkus. Pašu Ziemassvētku dienu pie maniem vecākiem Devonā. Otros Ziemassvētkus pie viņa vecākiem, gabaliņu tālāk pa šoseju, Glosteršīrā.

Eda siltā roka aicina mani svētkos salīgt mieru, taču es esmu pārāk nodevusies savām domām. Par Danielu. Par Merlinu. Par zīmīti.

– Re, kur tavs tēvs, – Eds paziņo. Viņa balsī ir dzirdams atvieglojums, jo nu mums vairs nevajadzēs diviem vien stāvēt aukstajā vējā un dusmīgi klusēt.

– Jaunā pāra pirmie Ziemassvētki, ko? – tētis starodams saka un atver sava vecā lendrovera durvis, lai mēs varētu iekāpt.

Mēs pārmijam dažus jautrus vārdus, taču es nespēju pat paskatīties uz Edu. Skaidrs ir vienīgi tas, ka mani vecāki izmantos mūsu melīgo laulību par aizbildinājumu, lai varētu izrādīt prieku un aizmirst gan tukšo vietu pie galda, gan seglus, kas vēl aizvien karājas saimniecības telpā, jo neviens nevar saņemties, lai tos izmestu.

Man uznāk vēlēšanās vecākiem pastāstīt, cik nožēlojami jūtos, taču tas nav iespējams. Mans pienākums ir visiem spēkiem atlīdzināt viņiem par to, kas noticis.

– Mīļie! – Mana māte stāv pie durvīm. Viņas acis nedabiski mirdz. Roka trīc. Glāze, ko viņa nolikusi uz priekšnama galda, ir pustukša. – Kā es priecājos, ka esat atbraukuši!

– Varena egle, – Eds piezīmē, pagriezdamies, lai nopētītu šo milzeni, kas cauri vītņu kāpnēm sniedzas līdz pat otrajam stāvam. – Kā jūs to dabūjāt iekšā?