Un nu arī Tonijs un mana kaimiņiene.

Mani pārņem vilšanās un kvēlas, nomācošas dusmas. Kā gan viņš var aizstāvēt tiesiskumu, ja pats uzvedas tik neētiski? Tā nu gan ir divkosība.

Iespējams, es tā jūtos tādēļ, ka vēl neesmu aizmirsusi, cik ļoti bēdājās mana māte, uzzinājusi par tēva mīļāko. Tā dēka noteikti bija steigšus izbeigta, jo pēc tās ķildas mani vecāki, šķiet, izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Šaubos, vai pēc Daniela nāves viņiem vispār pietika spēka mīlestībai vai strīdiem, tomēr manu māti šis notikums bija jūtami ietekmējis. Viņa vairs nekad nesarunājās ar tēvu tā, kā bija to darījusi pirms tam. Savā ziņā man šķiet, ka viņa kaut kādā veidā uzskatīja – Daniels bija miris tēva neuzticības dēļ. Kopš tā laika esmu pūlējusies tēvam piedot, taču izpostītu ģimeni vairs nav iespējams atkal padarīt veselu. Tas ir viens no iemesliem, kura dēļ es ļauju vaļu dusmām.

– Kā jūs varējāt ielaisties ar citas sievietes vīru? Vai jums nemaz nav kauna? Un, kas attiecas uz jums, Tonij, tad es visu izstāstīšu jūsu sievai, ja vēl kaut reizi ieraudzīšu jūs kopā ar šo sievieti.

Protams, patiesībā es nemaz negrasos neko stāstīt Tonija sievai, jo viņu vispār ne reizi neesmu sastapusi. Tā es tikai vēl vairāk nodarītu viņai pāri. Tomēr esmu tik dusmīga, ka pat īsti neapjēdzu, ko runāju.

– Kas tas bija par jandāliņu? – Eds noprasa, kad es atgriežos mājās.

Es viņam visu pastāstu.

Mans vīrs pārstāj zīmēt un paskatās uz mani. Viņš ir zīmējis degunu. Glītu, strupu, uzrautu degunu. Tādu pašu kā Karlai.

– Vai tev nešķiet, ka tev nebūtu vajadzējis iejaukties?

– Nē. – Es novēršos. – Tas nav godīgi. Ne pret Frančesku, ne pret Tonija sievu un bērniem. Ne arī pret Karlu. Kamēr mēs pieskatījām Karlu, Tonijs izklaidējās ar Frančesku. Māte deva priekšroku vīrietim, nevis savam bērnam. Un kur viņi vispār ir iepazinušies?

– Kā liekas, viņi tev rūp vairāk par mums pašiem. – Eds izskatās nemierīgs. Es zinu, ka viņš grib ar mani runāt, un man pieklātos to darīt. – Vai atkorķēsim to pudeli?

– Es aizmirsu to atnest.

– Tad es pats aiziešu. Viss ir beidzies. – Viņš uzliek plaukstu man uz pleca. – Manuprāt, mums abiem tagad derētu iedzert pa glāzei, vai tev tā nešķiet?

Kad viņš aizver durvis, es atceros to, ko Tonijs man bija sacījis lietas gatavošanas laikā: ”Gadīsies brīži, kad jūs pieķersiet sevi apzvēram, ka zils ir melns, un jūs pati no sirds ticēsiet tam, ko sakāt. Mēs visi tā darām. Tas nenozīmē, ka advokāti melo. Mēs tikai sagrozām reālos faktus, izveidojot jaunu pasaules ainu, kurai notic arī visi pārējie. Un kurš gan var apgalvot, ka šāda pasaule nav labāka?”

Kad Eds atgriežas, es jau esmu gultā un izliekos aizmigusi.

No rīta pamostos, kamēr mans vīrs vēl guļ, un atstāju viņam zīmīti.

Parunāsim šovakar. Goda vārds. Piedod.

Jūtos atvieglota, ka varu doties uz darbu, jo tur var mēģināt padzīt uzmācīgo domu par apjukumu Karlas sejā. Telefoni zvana kā orķestris. Visapkārt skraida cilvēki. Gluži kā trakonamā.

Kioskā uz ielas stūra tirgo avīzes ar milzīgiem virsrakstiem. ”Cietumnieka atbrīvošana paver vārtus turpmākām apsūdzībām pret boileru ražotājiem.”

– Visu cieņu, – nosaka viens no partneriem, kurš līdz šim pat nav pūlējies ar mani sasveicināties.

– Labi pastrādāts, – mans priekšnieks drūmi pamāj.

Pie mana galda ir piesieti baloni. Uz tā ir nolikta šampanieša pudele un ziņu žūksnītis. Neviena nav no Tonija. Kā es kādreiz vispār varēšu skatīties viņam acīs? Un tomēr tieši viņš ir tas, kuram vajadzētu kaunēties.

– Mums nemitīgi zvana potenciālie klienti, kuri vēlas ar tevi sadarboties, – mans priekšnieks piebilst. – Tad viņš papliķē man pa muguru gluži kā savam puikam. – Bet par to mēs parunāsim vēlāk. Ja gribi, vari iet mājās. Paņem brīvdienu. Tā tev būs atlīdzība par tām daudzajām nostrādātajām stundām.

Tas nu ir kaut kas nedzirdēts. Jurists var iet uz mājām pusdienlaikā vienīgi tad, ja ir atlaists no darba. Tomēr mana sirds ir smaga. Šovakar es vairs nevarēšu izvairīties no sarunas ar Edu. Pagriezdama slēdzenē atslēgu, es nodomāju, ka viss ir tik ļoti samežģījies.

– Ed? – Viņš ir ģērbies džinsos, nevis ierastajā biroja uzvalkā. Uz galda starp ogļu stienīšiem un skicēm stāv pusizēsta bļodiņa ar izmirkušām brokastu pārslām. Viņa kājas ir basas. – Vai tu esi pārnācis no darba agrāk?

– Nē.

Vīrs runā neskaidri, viņa elpa ož pēc alkohola. Tai pašā mirklī es pamanu uz galda pa pusei iztukšotu viskija pudeli.

– Es esmu atlaists.

Atlaists? Manā prātā uz īsu brīdi uzzib visdažādākās iespējas. Vai viņš ir sarūgtinājis kādu klientu? Sastrīdējies ar savu priekšnieku?

– Viņi pieķēra mani strādājam ar šo, kaut gan man būtu vajadzējis darīt īstu darbu.

Izrunādams vārdu ”īstu”, viņš to uzsver ar sarkastisku žestu.

Uzmetu skatienu viņam priekšā noliktajam zīmējumam. Man pretī smaida mazā Karla. Viņš vienmēr zīmē mazo Karlu, kura smaida, dejo vai brauc ar divriteni. Viņš ir apmaldījies ilūziju pasaulē.

– Velns parāvis, – es neizturu, – kā mēs tagad iztiksim bez tavas algas? Vai tu vispār apjēdz, ko esi izdarījis?

– Man jāzina, kāda būs mūsu nākotne, – Eds turpina, it kā es neko nebūtu sacījusi.

Man gribas kliegt: es nezinu! Pēc tā, ko tu man nupat esi pateicis, es nespēju domāt.

– Tu sacīji, ka mēs par to parunāsim, kad lieta būs pabeigta. Mēs būtu varējuši visu izrunāt jau pagājušajā vakarā, taču tu vairāk interesējies par to, kā glābt mūsu kaimiņienes mīlas dzīvi, nevis mūsējo.

Ko lai saka? Tā ir taisnība. Paspraucos viņam garām un dodos tieši uz vannas istabu. Tonijs mani brīdināja: kad lieta būs galā, mani pārņems nomāktība. It kā es būtu pārstājusi lietot narkotikas. Uzvara izraisa atkarību.

– Man jāpaliek vienatnē ar sevi, – es paziņoju un ieslēdzos vannas istabā. Tad es apsēžos uz vannas malas un atgriežu krānus. Karsts. Auksts. Karsts.

Pēc tā, kas noticis ar Sāru Evansu, es vairs nekad nespēšu skatīties uz vannu tāpat kā līdz šim.

Tieši tāpat kā vairs nespēju skatīties uz Edu. Un pati uz sevi.

Izmisīgi piespiežu sevi pārdomāt visas iespējas. Ja es tagad pametīšu Edu, palikšu viena. Pārbiedēta. Mana nākotne būs neskaidra.

Bet, ja palikšu, varbūt mums izdosies sākt visu no jauna. Ja vien Eds nemelo un Davina viņam vairs patiešām nerūp. Bet vai es varu viņam ticēt? Un vai es varu ticēt pati sev?

Man kaut kas jāizlemj. Vai nu tā, vai citādi.

Monēta. Nezinādams, ko iesākt, Daniels mēdza mest monētu. Es paņemu žurnālu, ko esmu pametusi blakus vannai. Ja atšķiršu lappusi ar nepāra numuru, iešu prom. Ja numurs izrādīsies pāra, es palikšu.

Uzšķiru rakstu par to, kā svētdienās gatavot ģimenes vakariņas. Tur ir fotogrāfija, kurā redzama ap galdu sasēdusies laimīga ģimene. Attēls un burti izplūst manu acu priekšā. Svētdienas vakariņas. Normāla dzīve. Tādu būtu varējuši baudīt arī mēs, ja vien mūsu dzīvē nebūtu ienācis Daniels. Es uzmetu skatienu lappuses numuram.

Tad es iznāku no vannas istabas. Eds ir pārstājis zīmēt. Viņš akli raugās tukšumā.

– Vai tu gribi sākt visu no jauna? – es vaicāju.

Viņš pamāj. Viņa acīs ir cerība. Un bailes.

Arī es jūtos tieši tāpat.

Tad es saņemu savu vīru aiz rokas un ievedu mūsu guļamistabā.

Turpmākā mēneša laikā es mēģinu atsākt ierasto dzīvi, taču tas nav viegli. Pēc satraucošās Džo Tomasa atbrīvošanas mani darba pienākumi šķiet garlaicīgi, kaut gan visi, ieskaitot manu priekšnieku, skatās uz mani ar jaunu cieņu. Darba joprojām ir kaudzēm.

– Viņi grib, lai to dara Lilija, – sekretāre pavēsta, kad mans boss pievāc sev vienu no ienesīgākajām lietām. Kāds nesen apprecējies vīrietis ir dabūjis pa galvu no sava sievastēva (ievērojama uzņēmuma vadītāja) ar vīna pudeli. Piecdesmit šuves.

Biju baiļojusies, ka manu priekšnieku pārņems skaudība, taču viņš tikai pamāj.

– Ja tu grasies kļūt tik populāra, tev vajadzēs pašai savu kabinetu.

Zvana ļaudis, lai vaicātu, vai es varu viņus pārstāvēt. Kāda sieviete, kuras vecais tēvs apdedzinājies boilera dēļ, grib, lai es uzņemos viņas lietu. Man zvana juristi, par kuriem pat nekad neesmu dzirdējusi, lai mani apsveiktu. Kāds sieviešu žurnāls grib intervēt mani kā ”advokāti, kura gūst ietekmi”. Pārstāvju palātā tiek uzdoti jautājumi par veselību un drošību.