Manā prātā valda elle. Kaut gan mēs ar Edu esam vienojušies sākt visu no jauna, ir skaidrs, ka tas nemūžam nebūs tik vienkārši, kā esam iedomājušies. Es tikai ar pūlēm piespiežu sevi viņam noticēt, kad viņš apgalvo, ka ies iedzert kādu glāzīti kopā ar Rosu. Bet ja nu patiesībā viņš satiekas ar Davinu? Toties Eds nevar ciest, ka es pārrodos no darba vēlu, apkrāvusies ar mapēm. Kad es aizstrādājos līdz vēlai naktij, viņš negaidot atnes man tasi tējas un laipni piekodina nepārcensties. Tagad, kad viņam no rītiem vairs nekur nav jāiet, viņš ir sācis noņemties ar mājsaimniecības darbiem, vienlaikus meklēdams jaunu nodarbošanos. Varu derēt, ka viņa vecāki, kuri ciena tradicionālas vērtības, par to būtu satriekti. Nekas viņam neizdodas tik labi kā man, tomēr es spēju novērtēt šādas pūles.

Mana vainas apziņa Karlas dēļ aizvien vairāk pieņemas spēkā. Biju cerējusi aiziet pie viņām un atvainoties, taču uz maniem klauvējieniem neviens neatbild. Kāda kaimiņiene apgalvo, ka tovakar, kad es pēdējo reizi viņas redzēju, esot bijusi dzirdama kaut kāda kņada. Vai tas ir noticis manas vainas dēļ? Vai tāpēc, ka es tā pateicu, viņas ir pārvākušās uz citu mājokli? No raizēm man pat kļūst nelabi.

– Nedomā par to, – Eds saka. – Tu jau tāpat esi pietiekami jaukusies viņu darīšanās.

– Vai tad mazā Karla tev nemaz nerūp? – es noprasu.

Viņš parausta plecus.

– Visiem jau tāpat nevar palīdzēt, Lilij. Viņa nav mūsu bērns.

Apbrīnojami, ka mākslinieks var ar tādu rūpību un iejūtību noņemties ar savu darbu, vienlaikus nelikdamies ne zinis par sava modeļa labklājību.

Bet vai tad par advokāta un klienta attiecībām nevar teikt to pašu? Viņi pavada kopā daudzas stundas un nespēj vien beigt runāt par savu lietu, bet, kad viss ir galā, arī viņu attiecībām pienāk beigas. Tieši tik vienkārši. Vismaz tā tam vajadzētu būt.

Godīgi sakot, es nespēju vien beigt prātot par to, kur palicis Džo Tomass. Ko viņš tagad dara? Vai viņš tomēr ir devies uz Itāliju?

Un tad kādā vakarā viņš uzrodas. Kad vēlu vakarā iznāku no biroja, viņš mīņājas pie ēkas ieejas. Cik neticami cilvēks var pārvērsties dažu nedēļu laikā! Vairs nav ne bārdas, ne cietuma apģērba, ne ādas kurpju, ne krekla. Šis gludi skūtais vīrietis sūnu zaļā tvīda žaketē ar gaiši brūnu, uzlocītu zamšādas apkakli drīzāk izskatās pēc nekustamā īpašuma pārvaldnieka, nevis pēc apdrošināšanas aģenta.

– Es atnācu atvadīties.

Mēs sākam iet vienā solī, tieši tāpat kā toreiz, kad pēc uzvaras tiesā bijām aizgājuši iedzert pa glāzei. Mēs soļojam vienmērīgi.

Es nezinu, uz kurieni mēs ejam, un man ir vienalga. Savā ziņā šis cilvēks man šķiet daudz reālāks par Edu. Galu galā esmu taču veltījusi vairāk nekā pusgadu no savas dzīves tam, lai mēģinātu viņu izglābt, vai ne?

– Vai esat atradis darbu?

– Jā. – Viņš runā strupi. – Uzklausīju jūsu padomu. Vai atceraties, kā ieminējāties par darbu Itālijā? Es izvēlējos Franciju.

Mēs šķērsojam ielu. Mūsu rokas viegli saskaras.

– Kāds draugs Korsikā grib, lai es viņam palīdzu tikt galā ar ēkas atjaunošanu. – Viņš paskatās uz savām rokām. – Man labi padodas tādi darbi, turklāt tā būs pārmaiņa.

– Vai valoda jums nesagādās problēmas?

Viņš pasmaida.

– Nē. Pateicoties cietuma bibliotēkai, es iemācījos runāt franciski un spāniski.

Tas mani nemaz nepārsteidz.

Mēs ieejam restorānā. Izsmalcinātā restorānā.

– Es vēlos jums pateikties.

Izklausās, ka mēs jau iepriekš esam par to vienojušies. Vai tad viņš nesaprot, ka mani gaida mājās? Šāda pašpaļāvība ir gan kaitinoša, gan satraucoša. Un tomēr es pakļaujos un ļauju viesmīlim paņemt savu mēteli.

– Jūs esat daudz darījusi manā labā, – Džo piebilst, sniegdams man ēdienkarti. Es aizslēpjos aiz tās, lai viņš nepamanītu, ka esmu nosarkusi.

– Es darīju savu darbu. – Un tad es sāku viņu izvaicāt tik aizrautīgi kā senu, gadiem ilgi neredzētu draugu. – Kā jums klājas? Ko jūs darāt? Kur jūs dzīvojat?

– Tam pašam draugam no Francijas pieder mājoklis Ričmondā. Tur ir diezgan jauki.

Ričmondā? Domās salīdzinu šo vietu ar Klepemu. Ar mazo virtuvīti, kur bez ienākumiem palikušais Eds joprojām turpina zīmēt, izlicis sev apkārt darba pieteikuma veidlapas.

– Un jūs? – Viņš tieši noprasa. – Kā jums klājas laulībā?

– Labi.

Mani pārņem kārdinājums pastāstīt viņam par Edu un Davinu, taču mūsu pēdējā tikšanās reizē es jau tāpat esmu pateikusi pārāk daudz. Nu es vairs nereibstu no pārāk daudzām džina un tonika glāzēm, nu vairs neesmu satraukti pietvīkusi pēc uzvaras tiesā. Esmu spiesta sev atgādināt, ka man jāizturas atbildīgi. Pārāk liela atklātība ir nepiedienīga.

– Tikai labi?

Es izmoku smaidu.

– Viss ir lieliski. Patiesībā mēs laikam mainīsim dzīvesvietu.

Tie ir meli, bet varbūt mēs tā arī darīsim.

– Cik brīnišķīgi! – Džo Tomass aizrautīgi paliecas uz priekšu. – Es jau iztēlojos, kā tas būs, Lilij. Māja laukos.

Tāds pats zirgs kā Merlins…

– Merlins? – es lēni pārvaicāju. – Es nekad neesmu jums teikusi, kā sauca Daniela zirgu.

– Vai tad ne? – Viņa smaids kļūst nedaudz nedrošs.

Man sametas auksti.

– Jūs ar to esat kaut kā saistīts, vai ne?

Es gaidu, ka viņš visu noliegs. Par spīti savam jautājumam, man tas šķiet neticami. Noteikti jābūt kādam saprātīgam izskaidrojumam.

– Man tas bija jādara. – Viņš rūpīgi sakārto galda piederumus. – Man vajadzēja, lai jūs paliktu manā pusē. Ja advokāts netic savam klientam, tad viņš pietiekami necenšas.

Man mutē savelkas rūgtums.

– Jūs noindējāt Daniela veco zirgu, lai es paliktu jūsu pusē? Kādā veidā?

Džo Tomass parausta plecus. Vēl nekad neesmu redzējusi viņu tā izturamies – ne jau pret mani.

– Es ar kādu vienojos, lai šis cilvēks jūsu vecāku prombūtnes laikā kaut ko ieber zirga barībā. Gribēju, lai jūs sadusmotos tiktāl, ka noticētu manam stāstam.

Es grīļodamās pieceļos. Viņa viltība ir neaptverama. Viņa atklātība ir satriecoša. Šķebinoša.

– Un mana soma? Tā, kuru man atņēma uz Vestminsteras tilta? – Es pamazām sāku visu saprast. Cik stulba esmu bijusi! – Jūs pierunājāt kādu izdarīt arī to, lai tiesa nodomātu, ka mūs mēģina iebiedēt kāds boileru ražotājs?

Viņš parausta plecus.

– Tiesa pati visu salaida dēlī. Ūdens bija pārāk karsts. Ja viņi grib blēdīties, tad lai nebrīnās, ka arī citi rīkojas tāpat.

Man ir aizdomas, ka Tonijs Gordons varētu būt ar viņu vienisprātis. Tikai ne es. Ar vienu noziegumu nav iespējams attaisnot kādu citu.

Tad man prātā iešaujas vēl kāda doma.

– Kas jums palīdzēja?

Iedomīgs smīns.

– Sēžot cietumā, es daudziem devu padomus par finanšu lietām. Par apdrošināšanu un citām jomām. Es no viņiem neņēmu naudu, taču viņi zināja, ka vēlāk nāksies to atstrādāt.

– Bet kā tad viņi varēja jums palīdzēt, būdami ieslodzījumā?

– Daži jau ir atbrīvoti. Citiem ārā ir paziņas, kuri var kaut ko paveikt. Cietumā tā notiek. Starp citu, es gan jums neieteiktu tā rīkoties.

Neticami. Un tomēr tai pašā laikā es atceros to brīdi, kad Džo cietumā bija piekritis satikties ar kādu vīru, lai uzspēlētu galda futbolu. ”Precīzi trijos,” viņš bija sacījis. ”Atpūtas telpā.” Tobrīd man bija licies, ka šāda rīcība ir draudzīga, tomēr viņam nedaudz neraksturīga. Vai patiesībā tā bija lietišķa tikšanās?

– Es varētu par jums ziņot.

– Patiešām? Tādā gadījumā man nāksies izstāstīt, kas notika mūsu pēdējā tikšanās reizē.

– Par ko jūs runājat? – es sastomos.

– Izbeidziet, Lilij. Nespēlējiet ar mani spēlītes. Tie uzlīmju albumi, ko jūs man iedevāt cietumā, ir tīrais nieks, salīdzinot ar pēdējo dāvanu.

Kaut gan Džo Tomass runā apņēmīgi, viņa rokas trīc.

Tad kā veseris manī ietriecas šķebinoša doma.

– Jūs to izdarījāt, vai ne? Jūs nogalinājāt Sāru. Jūs noslepkavojāt savu draudzeni.

Uz mums sāk skatīties pie blakus galdiņa sēdošā padzīvojusī sieviete ar lieliem, smaragdzaļiem auskariem.

Džo skatiens kļūst skarbs.