Nogludinājusi glīto krēmkrāsas linaudekla žaketi, ko mamma bija uzšuvusi par godu šim braucienam, Karla iegāja pa durvīm.

– Es esmu rezervējusi istabu, – viņa pieklājīgi uzrunāja reģistratori.

– Vārds?

– Karla Kavoleti.

Sieviete nošņaukājās un iedeva viņai atslēgu.

– Ceturtais stāvs. Pirmā istaba labajā pusē. Lifts nedarbojas.

Kāpnes oda pēc urīna. Kāds uz sienas ar sarkanu krāsu bija uzkricelējis rupjus vārdus. Karlai sažņaudzās sirds. Šī istaba jau izskatījās pēc mūka celles! Šaurā gulta bija pārklāta ar asu, pelēku segu. Tur bija arī rakstāmgalds, taču gaisma bija tik blāva, ka par mācīšanos tur nevarēja būt ne runas. Ar guļamistabu savienotā vannas istaba patiesībā bija tikai tāds skapis ar izlietni. Pie sienas bija uzraksts, kas brīdināja, ka tualetes šajā stāvā nedarbojas. ”Lūdzu, izmantojiet labierīcības trešajā stāvā.”

Karla apsēdās uz gultas malas un ieslēdza telefonu. Mamma bija piekodinājusi, lai viņa piezvana, tiklīdz būs nonākusi galā.

– Hallo? Tā esmu es. Jā, lidojums bija brīnišķīgs un viesnīca ir skaista. Tu taču zini, ko es gribu darīt, mamma. Esmu tev to teikusi jau tik daudzas reizes. Rīt es reģistrēšos koledžā. Jā, mamma. Es tev jau teicu. Es sameklēšu Leriju un pateikšu viņam, kur tu esi. Es arī tevi mīlu.

Kad Karla bija beigusi runāt, no pagultes izskrēja tarakāns. Fui! Viņa to steigšus samina ar kurpes aso papēdi, ka nošņirkstēja vien. Pretīgi! Un tomēr šī skaņa radīja arī savādu gandarījumu.

Paspērusi beigto kukaini zem gultas, Karla izvilka cigarešu paciņu. Kaut gan pie sienas bija uzraksts, kas brīdināja, ka smēķēt istabā ir aizliegts, viņa tomēr aizsmēķēja un dziļi ievilka dūmus. Nu jau bija labāk. Tad viņa piegāja pie loga. Aiz tā mirdzēja Londonas ugunis un nepārtraukti sanēja gan satiksmes plūsma, gan dažādas iespējas. Kaut kur tālumā atradās tie trīs cilvēki, kurus viņai vajadzēja atrast. Un viņa zināja, ka noteikti to izdarīs.

– Nē. NĒ! Tu esi pārlikusi manas kurpes citā vietā. Tagad es tās vairs nevaru vilkt. Kāpēc tu tā izdarīji? KĀPĒC? Elpo, es sev saku. Elpo. Nesāc kliegt. Neuzbrūc viņam. Nemēģini kaut ko skaidrot. Tas viss ir veltīgi. Tā tu tikai uz brīdi sajutīsies labāk, taču tad tevi pārņems vainas apziņa. Vainas apziņa par to, ka jau pēc desmit minūtēm – jā! – es grasos to visu pamest, lai nenokavētu vilcienu uz Londonu. Vainas apziņa par to, ka es atstāšu Tomu pie mammas, lai bēgtu prom uz darbu un mājām, kur mani gaida vīrs. Vainas apziņa par domu, ka varbūt mums vispār nevajadzēja ļaut viņam piedzimt…

Nē. Tā nedrīkst. Protams, ka es mīlu savu dēlu. Dedzīgi mīlu ar katru sava ķermeņa šūniņu. Tiklīdz viņš piedzima, es sapratu, ka atpakaļceļa vairs nebūs. Tolaik mēs nezinājām, kas mūs sagaida. Un ir smagi, ja vienpadsmitgadīgs zēns dažbrīd uzvedas kā mazs zēns, bet citreiz spēj spriest tik gudri kā īsts ģēnijs. Tieši tāpēc viņš ir mūsu vienīgais bērns.

– Gan es tikšu galā, mīļā. Neuztraucies, – atskan mammas rāmā, mierinošā balss. Viņa sakārto vainīgās kurpes, kuras ir tikušas izkustinātas un vairs nestāv tik precīzā līnijā, kādā Toms tās bija novietojis iepriekšējā vakarā. Tā ir viena no viņa mazajām īpatnībām, kā tās dēvē Eds. Tas ir rituāls, kas, šķiet, sagādā mūsu dēlam to drošības sajūtu, ko mēs paši viņam nespējam sniegt.

– Man kaut ko tādu nākas redzēt ļoti bieži, – ārsts sacīja un viegli nopūtās. – Nē, tā nav jūsu vaina. Aspergera sindroms droši vien ir bijis pazīstams jau sen, taču nu tam ir atrasts nosaukums. Tas var būt iedzimts, taču pastāv iespēja, ka tas kā no zila gaisa var uzrasties arī ģimenē, kur par šādu kaiti nav pat dzirdēts.

Mana mute kļuva sausa. Viņš turpināja:

– Parasti tas sāk izpausties aptuveni astoņu mēnešu vecumā, taču dažas mātes apgalvo, ka viņām jau pašā sākumā bijušas aizdomas, ka kaut kas nav īsti labi.

Es atcerējos, kā Toms bija piedzimis. Viņa acis bija šaudījušās apkārt, it kā viņš gribētu vaicāt: velns parāvis, kur es atrodos? Pēcdzemdību nodaļā viņš bija izturējies daudz klusāk nekā pārējie bērni, bet, kad viņš patiešām ieraudājās, tā bija spalga, nelaimīga skaņa, kas mani pārbiedēja līdz sastingumam. Varbūt tāpēc, ka man pašai bija bail? Bail kļūt par maza bērna māti brīdī, kad mana karjera beidzot sākusi virzīties augšup. Brīdī, kad mēs ar Edu vēl aizvien neveikli pūlējāmies savā laulībā sākt visu no gala.

Kopš brīža, kad biju parādījusi vīram grūtniecības testu ar zilo svītriņu, mēs bijām nonākuši pie vārdos neizteiktas vienošanās, ka vairs ”nemēģināsim” glābt savu laulību. Nu tā bija mūsu vienīgā izeja. Biju atcerējusies savus pusaudzes gadus, kad biju noklausījusies, kā māte apsūdz tēvu par to, ka viņam ir mīļākā. Toreiz biju briesmīgi nobijusies, ka viņi varētu šķirties, un, kad viņi tomēr palika kopā, es jutos tik atvieglota. Tiesa gan, daudzi bērni gluži labi uzaug arī tad, ja viņiem nav mātes vai tēva. Taču tad man prātā bija pazibējusi doma par Karlu un Frančesku. Vai es patiešām gribēju, lai mani piemeklē tāds pats liktenis?

Turklāt Eds bija pārvērties.

– Bērns, – mans vīrs bija sacījis, uzlikdams plaukstu man uz vēdera. – Mūsu bērns. Tas būs mūsu jaunās dzīves sākums.

– Bet kā mēs tiksim galā? – es biju noprasījusi. Manā balsī bija ieskanējusies vainas apziņa, dusmas, aizvainojums un neviltotas bailes. – Pēc tās lietas visi grib strādāt vienīgi ar mani. Esmu paaugstināta amatā. Tev pat nav darba.

Ja tas izklausās nežēlīgi, tad ar kaunu esmu spiesta atzīties, ka tieši tā biju gribējusi izteikties. Biju pārskaitusies uz Edu, jo biju pārskaitusies arī uz sevi.

– Tad es strādāšu mājās un vienlaikus pieskatīšu arī viņu.

Jāatzīst, ka Eds bija kā radīts tēva lomai. Viņš Tomu neprātīgi mīlēja. Manas svaines vārdi izrādījās patiesi – vismaz sākumā. Tēva pienākumi lika viņam nobriest. Kādu laiku viņš pat pārstāja dzert, kaut gan tagad cenšas to darīt mēreni. Pat tad, kad mūsu dēls kliedza kā traks, kad mēs gribējām viņu izcelt no gultiņas vai apģērbt, mans vīrs izturējās nepiedzīvoti pacietīgi. Vēlāk, kad Toms bērnudārzā atteicās spēlēties ar citiem bērniem un pat iekoda kādai mazai meitenītei, kura mēģināja paņemt viņa dārgo, zilo rotaļu vilcieniņu, ko viņš visur nēsāja sev līdzi, Eds paziņoja, ka dēls tikai ”izrādot raksturu”.

– Viņš ir daudz gudrāks par citiem, – mans vīrs mēdza lepni sacīt. – Šorīt viņš pateica vienam no pārējiem bērniem, lai tas viņam neuzbāžoties. Vai vari iedomāties? Viņš runā gandrīz vai tā, it kā būtu pieaudzis. Un vēl viņš uz pirkstiem māk noskaitīt līdz desmit. Varu derēt, ka nav daudz tādu bērnu, kas divu gadu vecumā varētu to izdarīt. Iedomājies tikai, ko viņš darīs, kad izaugs!

Taču tad Toms sāka uzvesties aizvien nesavaldīgāk. Viņš pavaicāja vienai no mātēm, kāpēc viņai esot spalvainas ūsas. (Tieša izteikšanās var būt viens no Aspergera slimības simptomiem.) Viņš iemeta kādam bērnam ar savu zaļo plastmasas krūzīti tā, ka puikam uz vaiga palika liels zilums, jo kāds bija paņēmis viņa ierasto dzelteno krūzīti. Eds tika palūgts meklēt citu bērnudārza grupiņu.

Arī mājās mums klājās tikpat grūti.

– Nē! – mūsu dēls noskaldīja, kad mēģināju pierunāt viņu uzvilkt mīkstu, zilu velūra džemperi, ko viņam Ziemassvētkos bija atsūtījis viņa krusttēvs Ross. – Man nepatīk, kā tas pieskaras manai ādai.

Pat Eds pamazām sāka raizēties.

– Kas viņam lēcies? – viņš noprasīja, kad Toms atteicās likties gulēt, jo viņa virspalags bija izmazgāts citā veļas pulverī un smaržoja ”nepareizi”. – Mātes jaunajā bērnudārza grupiņā sāk no manis izvairīties. Viņas domā, ka es esmu pie visa vainīgs.

Arī mani vecāki savulaik tika apsūdzēti par nemākulību.

– To noteikti var kaut kā atrisināt, – Eds nerimās.

Ar mūsu ģimenes ārsta starpniecību mēs atradām speciālistu, kurš beidzot pateica savu slēdzienu. Aspergera sindroms. Autisma paveids, uzmācīga stāvokļa neirozes izraisīta uzvedība.