– Te gandrīz nekas nav līdzams, – ārsts paskaidroja. – Varat pamēģināt atteikties no noteiktiem ēdieniem… šie bērni parasti ir ļoti gudri… uztveriet to kā atšķirīgu domāšanas veidu…

Visdrūmākajos brīžos es sev sacīju, ka Toms ir mans sods par kaut ko tik briesmīgu, ka es par to nevarēju atzīties pat sev pašai, kur nu vēl kādam citam.

Kamēr Eds raudāja man klēpī (”Es cenšos, Lilij, patiešām cenšos”), man gribējās viņam to pateikt. Un tomēr – kā gan es būtu to varējusi? Uzzinājis, ko esmu izdarījusi, viņš mani noteikti pamestu. Tādam bērnam kā Toms bija vajadzīgi abi vecāki. Nu mēs bijām saistīti tieši tāpat kā savulaik arī mans tēvs un māte.

– Ļaujiet, lai mēs jums palīdzam, – mana māte beidzot sacīja, ieradusies Londonā uz savu ierasto ikmēneša apmeklējumu. Tolaik Eda vectēvs beidzot bija nomiris, mēs ar Edu bijām tikuši pie pārvaldītā fonda naudas un pārcēlušies uz Notinghilas rindu māju ar trim guļamistabām. Pateicoties manai krietnajai algai, Eds varēja dzīvot mājās, audzināt dēlu un censties gūt panākumus, uz savu roku darbojoties kā mākslinieks. Teorētiski tas viss bija lieliski, taču reāli Eds nekādi nevarēja strādāt, jo viņam vajadzēja gādāt par bērnu, kurš vienubrīd spēja izrēķināt galvā sarežģītas matemātikas izteiksmes, bet jau nākamajā mirklī sākt lēkāt un kliegt, ka viņa rokas no plastilīna kļuvušas netīras.

– Mēs varētu darba dienās pieskatīt Tomu, – mamma piebilda, nopētīdama nekārtīgo dzīvojamo istabu, kas bija piemētāta ar rotaļlietām un nepabeigtām skicēm. Eds acīmredzami bija mēģinājis vienlaikus gan strādāt, gan gādāt, lai Toms nenodarītu sev pāri. (Pirms dažām dienām viņš bija atsējis loga paceļamo auklu, lai paskatītos, kā tā darbojas, un pamatīgi iespiedis pirkstu loga rāmī.) – Tad jums atliks laika arī sev pašiem.

Ieradusies ciemos, mamma vienmēr izrādīja pārāk lielu ziņkāri. Gadu gaitā pēc Daniela nāves viņa bija kļuvusi uzmācīgāka, it kā pēc brāļa aiziešanas būtu palicis tukšums, ko viņai vajadzētu aizpildīt, aktīvāk iejaucoties manā dzīvē. Pēc Toma piedzimšanas viņa bija sākusi izturēties vēl uzbāzīgāk. Vai viņa bija pamanījusi daiļrunīgās pēdas viesu guļamistabā? Zem gultas atstāto grāmatu? Eda drēbes priežu koka kumodē? Pustukšo vīna pudeli uz skapja grīdas? (Tā nebija mana – līdz ar grūtniecības iestāšanos biju atteikusies no alkohola.) Visas šīs pazīmes liecināja, ka mans vīrs parasti mēdz nakšņot tieši šajā istabā.

– Tad man tik ļoti nesāpēs mugura, – viņš bija teicis, ierosinot mums apmesties atsevišķās guļamistabās. Sākumā es jutos aizvainota, bet, jo vairāk Toms kliedza tad, kad mēģināju viņam saķemmēt matus (”Man sāp galva”), vai tad, kad kāds pārlika citur viņa īpašo krūzīti (”Kur tā ir, kur tā ir?”), jo vairāk mēs ar Edu viens otram šķitām kaitinoši. Dažreiz starp mums izcēlās īstas ķildas.

– Es nevaru tikt galā ar diviem niķīgiem bērniem, – es reiz noskaldīju kāda īpaši nejauka strīda laikā. Eds bija licis Tomam saņemties. Toms bija neizpratnē saviebies.

– Bet kas tad man ir jāņem? – viņš bija noprasījis. Runājot ar viņu, vajadzēja izteikties tik skaidri, cik vien iespējams. ”Netaurē tik skaļi” nozīmēja, ka viņš nesaprata, par kādu tauri bija runa. Dzirdot izteicienu ”ar degunu mākoņos”, Toms nodomāja, ka cilvēks ir pamanījies uzlidot debesīs un tur iestrēgt. ”Vai tu vari likties gulēt?” bija jautājums, nevis norādījums.

Ne mūsu dusmas, ne asaras nelīdzēja. Šķiet, Toms nespēja izprast citu cilvēku emocijas.

– Kāpēc viņi raud? – dēls kādu dienu noprasīja, skatīdamies televīzijas pārraidi par bēgļu straumēm.

– Tāpēc, ka viņiem vairs nav māju, – es paskaidroju.

– Kāpēc tad viņi nevar sev nopirkt jaunas mājas?

Daži no šiem jautājumiem būtu izklausījušies normāli, ja tos uzdotu ļoti mazs bērns, taču, Tomam augot, tie kļuva aizvien nepiedienīgāki.

Mums vairs nebija spēka. Gandrīz vai kā mūsu laulības pirmajās nelāgajās dienās, kad bijām gandrīz šķīrušies. Mūs izglāba mammas piedāvājums. Toms pārcēlās uz mammas un tēta māju Devonā pie jūras. Netālu no tās atradās skola, kurā bijām mācījušies mēs ar brāli. Skolas direktore moži paziņoja, ka tagad tur ejot daudz vairāk tādu īpašu bērnu kā viņš. Viņa mūs nomierināja, sacīdama, ka mēs ar Edu nedēļas nogalē varēsim Tomu apciemot. Nebija ne mazāko šaubu par to, ko šāda pārcelšanās nozīmētu maniem vecākiem. Kopš Toma piedzimšanas manu māti vairs nepiemeklēja tie brīži, kad viņai šķita, ka Daniels joprojām ir dzīvs. Nu viņas dzīvē bija jauns uzdevums: mazdēls.

Lai cik ļoti man negribētos to atzīt, Toma prombūtnē mums ar Edu atkal radās iespēja dzīvot kā pārim. Mēs varējām netraucēti parunāties pie galda. Vakaros mēs gulējām uz dīvāna, draudzīgi klusēdami un savijuši kopā kājas. Mēs atkal nakšņojām vienā guļamistabā un no jauna atklājām viens otra ķermeni. Es neteiktu, ka tā bija – vai arī ir – neprātīga kaisle. Tomēr tā bija omulīga, mīlestības pilna sajūta.

Tikmēr Eds joprojām pūlējās kļūt slavens. Mēs abi bijām cerējuši, ka tas notiks ātrāk, it īpaši pēc tam, kad viņa glezna konkursā bija saņēmusi trešo vietu, taču mākslas tirgū bija iestājies panīkums. Vismaz tā viņam tika apgalvots. Laiku pa laikam manam vīram izdevās pārliecināt kādu galeriju izstādīt dažus viņa darbus, tomēr mums klājās grūti, kamēr beidzot kāds anonīms pircējs iegādājās ”Mazo itālieti”. Tagad Edam pietika naudas, lai īstenotu seno sapni – atvērtu savu galeriju.

Ironiski, taču pēc Toma piedzimšanas mana karjera bija patiešām uzplaukusi. Pēc Džo Tomasa lietas veiksme mani neatstāja, pēc šās skaļās prāvas tiesa visā valstī vairākiem cietušajiem piesprieda atlīdzību, bet likumos, kas regulēja veselības un drošības jomu, tika veikti grozījumi. Es kļuvu par advokātu biroja partneri. Mūsu ieguldījums nonāca jurisprudences aprakstos. Es biju kļuvusi slavena.

Manuprāt, tikpat svarīgs ir arī fakts, ka Davina tagad ir apprecējusies ar kādu Jorkšīras zemes īpašnieku un nu vairs nav mums bīstama. Mēs neieradāmies uz kāzām. Eds no visas sirds zvērēja, ka nekad nav mani ar viņu krāpis, tomēr es viņas klātbūtnē vēl aizvien jutos neērti.

Lai nu kā, mūsu laulība tagad ir kļuvusi daudz stiprāka. Runā, ka ģimenes, kurās ir slims vai zināmas grūtības sagādājošs bērns, vai nu atsvešinās, vai arī saliedējas. Pārsteidzoši, taču mēs esam saliedējušies.

– MANAS KURPES! Es tās vairs nevaru vilkt, jo tu tās esi aiztikusi!

Dēla dusmas zibenīgi atrauj mani tagadnē. Ja nokavēšu agro vilcienu uz Vaterlo, netikšu uz norunāto tikšanos.

– Es visu nokārtošu, – mamma apņēmīgi saka. Dažreiz man rodas pārliecība, ka viņa ir pieņēmusi Tomu, lai šoreiz visu izdarītu kā nākas. Ar Danielu viņa ir piedzīvojusi neveiksmi – vai vismaz pati tā uzskata –, taču ar mazdēlu vairs tā nenotiks. – Ņem. Gandrīz aizmirsu. Nedēļas vidū tev tika atsūtīta vēstule.

Un tā nu es kā jau gļēvule aizsteidzos prom. Ielecu automašīnā, kur jau gaida tētis, atlaižos sēdeklī un atviegloti aizveru acis.

– Vai Eds tevi otrā galā sagaidīs? – viņš jautā.

Es papurinu galvu. Neparasti, taču šoreiz vīrs nav atbraucis man līdzi. Viņš ir uzaicināts uz kādu elitāru galeriju netālu no Koventgārdenas, kurā svētdien tiks izstādīta ”Mazās itālietes” kopija. Šai gleznai piemīt kaut kas tāds – košās, gandrīz asās krāsas un viņas pa pusei zinīgais, pa pusei nevainīgais skatiens –, kas mani padara nemierīgu ikreiz, kad es to ieraugu. Varbūt tikai tāpēc, ka es joprojām jūtos aizkaitināta, jo Frančeska bija izmantojusi mūs par sava bērna pieskatītājiem, lai varētu pavadīt laiku kopā ar Toniju Gordonu? Pareizāk sakot, ar Leriju. Kā gan cilvēkam var būt divas dzīves?

Kad vilciens raustīdamies brauc cauri Šērbornai, es pagrozu rokā aploksni. Es neļaušu Džo Tomasam sev pieskarties. Pat ne domās. Es neļaušu sev domāt par to, ka esmu palīdzējusi vainīgam cilvēkam tikt brīvībā, jo citādi es vairs nespēšu ar sevi sadzīvot.

Un tāpēc, tiklīdz būšu ieradusies Londonā, es saplēsīšu šo aploksni, uz kuras ir redzams mana bijušā klienta īpatnējais rokraksts ar lielajiem burtiem, un iemetīšu to tuvākajā atkritumu urnā.