– Mana māte atsūtīja mani šurp, lai es tev kaut ko pasaku. – Karlas rokas žaketes kabatās savilkās dūrēs. – Man ir tev jāpasaka, ka viņa tevi joprojām mīl. Ka viņa labprāt ar tevi satiktos, ja vien tu atbrauktu uz Itāliju, taču nu man ir skaidrs, ka tas nav iespējams.

No Lerija kreisās acs notecēja mēma asara. Tad arī no labās.

Karla ar grūtībām norija siekalas. To nu viņa nebija gaidījusi.

– Es patiešām ceru, ka tu nožēlo to, ko esi izdarījis, – viņa klusi sacīja.

Tad viņa apsviedās uz papēža un ātri aizsoļoja pa gaiteni. Garām jaunajai, snaudošajai sievietei. Garām reģistratorei. Prom no šī elles cauruma tik ātri, cik vien iespējams.

Pēc četrām dienām vakarā iezvanījās viņas mobilais telefons.

Lilija klusi sacīja:

– Man likās, ka tev to vajadzētu zināt, Karla. Tonijs Gordons pagājušajā naktī nomira. Vai tu paguvi viņu apciemot pirms viņa nāves?

– Nē. – Karla sāka trīcēt. Ja nu viņai tiks uzvelta vaina par to, ka viņa Toniju bija sarūgtinājusi? – Nē, nepaguvu.

– Žēl. – Un tomēr varēja manīt, ka Lilija jutās atvieglota. Patiesībā Karla pat bija nobrīnījusies, kad Lilija uzreiz bija piekritusi pateikt viņai, kur Tonijs meklējams. – Vispār jau tas ir bēdīgi. Tonijs Gordons nebija nekāds svētais, taču viņam bija savas bēdas.

– Ko tas nozīmē?

– Viņa sieva jau daudzus gadus slimo ar izkaisīto sklerozi. Viņam noteikti klājās grūti. Patiesībā tas ir ironiski, ka viņš nomira pirmais. Nabaga sieviete sēž invalīdu ratiņos. Bez Tonija viņai būs ļoti grūti.

Karlā kaut kas notrīcēja. Lerijs bija ilgojies pēc kaut kā tāda, ko sieva viņam vairs nespēja sniegt. Viņam bija vajadzīgi smiekli un sabiedrība. Un tomēr viņš nevarēja pamest savu sievu. Viņa taču bija invalīde. Vai Karlas māte to visu bija zinājusi?

– Bēres būs nākamtrešdien. Ja gribi, vari atnākt.

– Dzīvojiet katru dienu, it kā tā būtu pēdējā.

Psalma vārdi mani aizkustina. Tas ir dziedinošs atgādinājums, ka pagātne ir piedzīvota tikai pirms sekundes. Arī tagadne pastāv tikai sekundi un tad kļūst par vēsturi.

Cik var noprast, tad psalmus Tonijs ir izraudzījies pats.

Paveros apkārt uz citiem sērotājiem. No ārpuses baznīca izskatās ļoti glīti. Tā ir pelēka ēka, kas nesatricināmi slejas līdzās ļaužu pilnajai Oldgeitstrītai. Dažas reizes esmu gājusi tai garām, taču nekad neesmu ienākusi pa durvīm. Tagad es to nožēloju. Te valda pārsteidzoši mierīga noskaņa. Pa labi man priekšā ir skaists vitrāžas logs ar jaunavas Marijas attēlu. Pieķeru sevi skaitām lūgšanu par Tomu, Danielu, Edu un sevi pašu.

Nez kāpēc nekad nebiju iedomājusies, ka Tonijs varētu iet baznīcā. Spriežot pēc vikāra slavas dziesmas, viņš to ir darījis katru svētdienu un dāsni ziedojis naudu vietējām labdarības organizācijām. Visvairāk tai, kas atbalsta izkaisītās sklerozes slimniekus.

Mēs visi klusēdami noskatāmies, kā garām aizslīd zārks. To nes seši dažāda vecuma vīrieši. Draugi? Kolēģi? Vai tiešām šajā zārkā guļ savulaik tik apbrīnotais advokāts ar aso prātu? Tas pats, kurš uz mani atstāja tik lielu iespaidu toreiz, kad biju vēl tik jauna un naiva? Tas pats, kurš kādreiz slepus satikās ar Karlas māti?

Par šo dēku man asi atgādina brīdis, kad pēc bēru ceremonijas Tonija atraitne mūs pieklājīgi sagaida piemiņas pasākumā. Tas notiek zālē, kas atrodas blakus baznīcai. Viņa sēž invalīdu ratiņos gluži kā tronī, stalti izslējusi muguru un augstu turēdama galvu.

– Paldies, ka atnācāt, – viņa sirsnīgi saka, it kā es būtu ieradusies uz kokteiļu vakaru. Es ievēroju, ka viņas sejas vaibsti ir pavisam smalki. Viņas āda ir bāla un caurspīdīga, gluži kā žurnāla rakstā par sievietēm, kuras vēl aizvien ir skaistas, kaut gan viņām jau ir pāri sešdesmit gadiem. Pār viņas kājām ir pārsegts violeti sarkans zīda lakats; ielūgumā bija skaidri teikts ”lūdzu neierasties melnā apģērbā”. Es pati esmu ģērbusies dārgā baložpelēkā kostīmā ar platiem, baltiem atlokiem.

Pār viņu kā sargājot noliecas jauna sieviete. Tā droši vien ir Tonija meita – viņas deguns pavisam noteikti izskatās pazīstams.

– Ej parūpējies par mūsu viesiem, mīļā, esi tik laba!

Tad Tonija atraitnes seja pievēršas man.

– Es esmu Lilija Makdonalda, – saku. – Es kādreiz strādāju kopā ar jūsu vīru.

– Zinu. Viņš man ir daudz par jums stāstījis. – Sievietes skatiens kļūst skarbs. Viņa palūkojas apkārt. Pārējie godbijīgi turas tālāk. Viņa paliecas uz manu pusi. – Es zinu, ka manam vīram ir bijušas dēkas, – atraitne pačukst. – Pirms nāves viņš man pastāstīja par to itālieti. Ziniet, viņa nebija pirmā. Bet viņš tomēr palika kopā ar mani, un tas ir galvenais. Būšu pateicīga, ja jūs nesāksiet izplatīt baumas.

Šāds tiešums mani satriec. Rodas sajūta, ka viņa ir gaidījusi tikšanos ar mani, lai varētu raidīt šo brīdinājuma šāvienu.

– Vai zināt, viņš manis dēļ darīja visu, – sieviete turpina un izstiepj rokas. Es ieraugu, ka viņas pirksti ir savilkti kā putna nagi. – Kad es vairs nevarēju sagriezt ēdienu, viņš to darīja manā vietā. – Viņa no jauna paliecas uz priekšu. Viņas lūpas smaida, taču acis ir ledainas. – Katru rītu viņš mani apģērba. Katru vakaru viņš salaida vannā ūdeni un palīdzēja man tur iekāpt.

Es atkal atceros cietuma apmeklētāju telpu un Džo Tomasu, kuram patika laist ūdeni vannā Sārai. Atceros, kā tolaik nodomāju, ka Tonijs Gordons savas sievas labā nu gan neko tādu nedarītu.

Vai gan ir iespējams vēl briesmīgāk kļūdīties?

– Saprotu, – es saku, un, kad šie vārdi nāk pār lūpām, aptveru, ka tā patiešām ir patiesība. Laulībā tiek piedzīvoti visdažādākie kāpumi un kritumi, taču noturēties ir iespējams. Pietiek paskatīties uz Edu un mani.

– Paldies. – Tad atraitne pamāj ar galvu, un uzrodas viņas meita, it kā būtu bez vārdiem piesaukta pie mātes. Tonija atraitne tiek aizstumta prom. Viņa sāk sarunāties ar citiem viesiem un tiem pieklājīgi pateikties. Iespējams, viņa prāto, cik daudz pārējie zina par viņas nelaiķa vīra slepeno dzīvi, un tai pašā laikā negrozāmi tic pati savai versijai par Tonija lojalitāti. Kā gan mēs spējam sevi tik viegli piemānīt?

Ejot ārā no baznīcas, es nejauši uzgrūžos gara auguma vīrietim tumšā uzvalkā, kurš mīņājas uz ietves. Man pārskrien salti drebuļi. Tās pašas brūni melnās acis. Viņa mati ir īsāki nekā iepriekšējā reizē. Gandrīz vai kā kareivim.

– Ko jūs te darāt? – No bailēm man aizsmok balss.

– Kāpēc es te nevarētu atrasties? – Džo Tomass runā nedaudz skarbāk par ārkārtīgi izsmalcinātajiem ļaudīm, kas atrodas ap mums. – Mēs ar Toniju bijām labi draugi.

Grasos doties prom, taču drūzma ir pārāk liela. Rodas sajūta, ka visa pasaule ir ieradusies izrādīt Tonijam pēdējo cieņas apliecinājumu.

– Viņš bija jūsu advokāts tiesā. Viņš panāca, lai jūs atbrīvo, kaut gan jums būtu vajadzējis palikt cietumā. Tas arī ir viss.

– Lūdzu, – viņš uzliek plaukstu man uz rokas. – Ne tik skaļi.

Mēģinu atbrīvoties, taču viņa tvēriens kļūst ciešāks.

– Kā jūs uzdrošināties? – es izgrūžu.

Džo smaida tieši tāpat kā toreiz, kad tiesa bija beigusies, mēs iznācām no zāles, sāka plaiksnīt zibspuldzes un žurnālisti izmisīgi lūdza komentārus.

– Uzdrošināšanās ir vārds, ko var saprast divējādi, vai ne? Tā var būt gan drosmes pilna, gan aizskaroša.

Man vienreiz pietiek.

– Izbeidziet savas vārdu spēlītes.

– Es vienkārši gribu, lai šis tas kļūtu skaidrs, vairāk neko. Tevis pašas labad, Lilij. Tu noteikti negribi, lai šie ļaudis visu uzzinātu.

– Ko uzzinātu?

Nu mēs stāvam pašā ielas malā. Garām joņo automašīnas. Man gribas aizbēgt. Paslēpties.

– Pēc tam, kad tiku atbrīvots, es Tonijam daudz palīdzēju. Pateicības vietā.

– Es nesaprotu.

Saprotu gan. Vismaz sāku saprast.

– Es sagādāju Tonijam papildu informāciju, kas viņam bija vajadzīga darbam. – Viņš viegli uzsit sev pa degunu. – Tas ir viens no iemesliem, kura dēļ viņš tik ļoti centās panākt, lai tieku brīvībā. Saproti, es pateicu, ka turpmāk varētu viņam palīdzēt. Un tā es arī darīju. Sēžot cietumā, es daudz ko iemācījos. Vēlāk izrādījās, ka šis tas no tā visa var lieti noderēt.