– Kas īsti?

– Lilij, tu taču noteikti saproti, ka es nevaru par to runāt. Un neizturies tik augstprātīgi. Arī tev no manis ir bijis savs labums.

– Man?

– Izbeidz. Vai esi aizmirsusi to norādi kravas auto šofera lietā?

Man kļūst auksti. Mēs pat nebijām cerējuši, ka tam nabaga vīram izdosies tikt cauri sveikā, taču tad bija pienākusi anonīma vēstule. Bez pastmarkas. Aploksnē bija tikai tā cilvēka vārds, kurš pusaudzei bija piegādājis narkotikas. Tie bija būtiski svarīgi pierādījumi, kas man palīdzēja gūt uzvaru. Es sev iegalvoju, ka šādi anonīmi mājieni gadās diezgan bieži. Tas varēja būt nācis no kāda, kuram nebija itin nekāda sakara ar manu pagātni.

– Kā jūs zinājāt, ar kādām lietām es strādāju?

Viņš atkal viegli uzsit sev pa degunu.

– Varbūt es sāku satikties ar vienu no sekretārēm.

– Ar kuru?

Šķiet, viņš mani ir pārpratis un manu jautājumu noturējis par interesi.

– Vai nav vienalga? – viņš parausta plecus. – Viņa neko nenozīmē. Viņa bija tikai līdzeklis.

– Bet jūs taču bijāt ārzemēs.

– Ne jau visu laiku.

Es cieši skatos uz Džo.

– Kāpēc jūs to darāt?

– Tāpēc, ka jūs man palīdzējāt. Arī es gribu jums palīdzēt. Pateikties. Es jūs visu laiku paturu acīs. Dzirdēju, ka jums tajā lietā radušās problēmas, un nodomāju, ka varētu pamēģināt jums palīdzēt.

– Kā jūs to uzzinājāt?

– Neteikšu.

Nevis ”nevaru teikt”, bet ”neteikšu”.

– Un tad vēl, protams, neaizmirsīsim arī par Tomu, – viņš turpina. – Ja es palīdzu tev, tas nozīmē, ka es palīdzu arī viņam.

– Man nav vajadzīga jūsu palīdzība. – Runājot mani pārņem sen zināmā baisā sajūta. Tā pati vilkme – magnētiskā vilkme pie cilvēka, kuru nicinu un kurš tai pašā laikā man šķiet tik neizskaidrojami pievilcīgs.

– Manuprāt, ir gan. – Džo atrodas tik tuvu, ka mūsu sejas gandrīz saskaras. – Atzīsties, ka starp mums kaut kas ir, Lilij.

Es sajūtu viņa elpas smaržu. Es jūtu, kā smaržo viņa āda. Tā ož pēc briesmām, taču es nespēju pakustēties.

– Man tas ir jāzina, Lilij. – Viņa lūpas ir gandrīz pie manas mutes. – Kā klājas mūsu dēlam?

Mūsu dēlam?

– Es jau teicu, ka viņš nav tavs, – es noskaldu un atraujos.

Un tad es aizsteidzos prom tik ātri, cik vien spēju paiet augstpapēžu kurpēs. Prom pa ielu. Garām lielveikalam un kinoteātrim, kur norisinās ikdienišķas dzīves. Lai tiktu tik tālu prom no Džo Tomasa, cik vien iespējams. Kamēr neesmu izdarījusi kaut ko muļķīgu.

Atkal.

22. novembrī pēc ilgas, varonīgas cīņas viņsaulē aizgājis advokāts Tonijs Gordons, uzticīgs un gādīgs tēvs un vīrs.

Mīļo, mīļo mammu,

Man Tev kaut kas jāpastāsta…

Nē, tas nebija pareizi.

Mīļo, mīļo mammu,

Man ir daži jaunumi, kas Tevi varētu sāpināt.

Vismaz tā viņu varētu saudzīgi brīdināt.

Tonijs Gordons, kuru mēs pazinām kā Leriju, ir miris. Pirms viņa nāves es viņu apmeklēju un nodevu Tavu ziņu. Viņš nebija Tevis cienīgs, mamma. Dievs ir licis viņam par visu samaksāt ar priekšlaicīgu nāvi. Tagad mēs varam par viņu vairs nedomāt.

Ielikusi aploksnē no avīzes izgriezto bēru sludinājumu un to steigšus aizlīmējusi, Karla pa ceļam uz baznīcu iemeta vēstuli pastkastē.

– Ja gribi, atnāc uz bērēm, tās būs nākamtrešdien, – Lilija bija sacījusi.

– Paldies, nē, – Karla bija atteikusi, un tā tas arī bija domāts, taču pēdējā brīdī lekcija par civiltiesību pārkāpumiem tika atcelta, un viņa varēja pagūt gan aiziet uz baznīcu, gan atgriezties uz nākamo nodarbību. Gandrīz vai šķita, ka tas bija liktenis.

Karla palika stāvam baznīcas aizmugurē, jo brīvu vietu vairs nebija. Garīdznieks runāja mikrofonā, un viņa vārdi atbalsojās visā telpā.

– Brīnišķīgs ģimenes cilvēks… godājams sabiedrības balsts… nelokāms cīnītājs par taisnīgumu…

Kāda liekulība! Un viņa taču varēja izskriet cauri pūlim, ielēkt kancelē un pastāstīt draudzei visu par Toniju.

– Klausoties kļūst nelabi, vai ne? – ieminējās kāds gara auguma vīrs, iespiedies Karlai līdzās. Viņa mati bija ļoti īsi apgriezti, un viņš runāja aprauti. – Ja vien šie ļaudis zinātu patiesību…

Karla pārsteigumā satrūkās. Šķietami runādams ar viņu, šis cilvēks ar skatienu urbās kādā stāvā, kas atradās draudzes vidū. Tā bija sieviete skaisti piegrieztā kostīmā, kas nevainojami izcēla viņas gaišos matus un slaido augumu.

Lilija! Vai šis vīrietis viņu pazina? Vai arī viņa tikai simbolizēja visu to, ko viņš tik nepārprotami nicināja?

– Par ko jūs runājat? – Karla čukstus pajautāja.

Tumšās acis pievērsās viņai.

– Manuprāt, jūs to ļoti labi zināt.

Viņš runāja kā sens paziņa.

– Bet… – Karla apmulsusi iesāka.

– Kuš, – kāds nošņāca.

Un, pirms vēl viņa bija paguvusi pateikt vēl kaut ko, vīrietis ar īsi apgrieztajiem matiem izslīdēja pa baznīcas durvīm viņiem aiz muguras tikpat klusi, kā bija ienācis.

– Ko tu darīsi Ziemassvētkos, Karla?

To jautāja visi, sākot ar puisi ar kastaņbrūnajiem, uz pieres apgrieztajiem matiem, kurš augstskolā bija sācis viņai sekot, un beidzot ar Liliju. Karla, vīlusies, ka viņas senā ”draudzene” kopš zvana par Tonija Gordona bērēm nebija likusies par viņu ne zinis, bija pati piezvanījusi Lilijai, lai noskaidrotu viņas pasta indeksu. Viņa bija teikusi, ka vēlas aizsūtīt Lilijai un Edam Ziemassvētku apsveikumu, cerēdama, ka šādi pamudinās Liliju vēlreiz uzaicināt viņu ciemos.

– Ko es darīšu Ziemassvētkos? – viņa uzsvērti atkārtoja. – Biju cerējusi doties atpakaļ uz Itāliju, taču mana māte viesojas pie kādas atraitnēs palikušas krustmātes Neapolē, un viņa teica, ka būtu labāk, ja es paliktu tepat.

Karlai nemaz nevajadzēja tēlot skumjas. Nudien, saņēmusi no mammas vēstuli ar visu viņas ieceru aprakstu, Karla krūtīs bija sajutusi sāpīgu dūrienu. Viņas vēl nekad nebija pavadījušas Ziemassvētkus šķirti! Redzot mātes cilpaino rokrakstu, viņai uzmācās ilgas pēc mājām. Viņai tik izmisīgi gribējās sajust, kā sejai pieglaužas mammas maigais vaigs. Katru dienu runāt savā dzimtajā valodā. Ēst nonna pašcepto maizi. Turklāt viņa bija palikusi gandrīz vai bez naudas! Studijas ārzemēs bija tik dārgas, un vectēva nelielais pabalsts pamazām izsīka. Ja Lilija un Eds nebūtu viņai iedevuši tūkstoš mārciņu, Karla nebūtu varējusi ne samaksāt par hosteli, ne paēst. Kas notiks, kad nauda beigsies?

– Tad tev noteikti jāatbrauc uz manu vecāku mājām Devonā.

Urrā! Un tomēr Lilijas balsī bija ieskanējies kaut kas tāds, kas Karlai lika noprast, ka šis ielūgums izteikts nedaudz negribīgi un tikai pieklājības pēc. Karla bija pārliecināta, ka Eds noteikti būtu izturējies sirsnīgāk. Iepriekšējā reizē Karla bija ievērojusi, ka no viņiem abiem Eds šķita daudz draudzīgāks.

– Ir tikai viena nianse, – Lilija piebilda. – Toms, mūsu dēls. Es jau esmu teikusi, ka viņš ir… citāds. Nekad īsti nevar zināt, kā viņš uzvedīsies svešu cilvēku klātbūtnē, tāpēc esi gatava.

Citāds? To Karla spēja saprast. Vai tad viņa pati, mācoties Anglijas skolā, gandrīz visu laiku nebija jutusies citāda, kaut arī visiem spēkiem pūlējās līdzināties citiem?

Un nu viņa sēdēja vilcienā, kas brauca prom no Londonas. Tas bija pilns ar pasažieriem, kuri angļiem neraksturīgi daudz tērgāja, vaicāja, kur viņa grasās pavadīt Ziemassvētkus un vai viņai nešķiet, ka Oksfordstrīta bija tik brīnišķīgi izgaismota?

Karlas somā bija dažas nelielas dāvanas. Izšūts maciņš Lilijai, mākslinieka piezīmju bloknots Edam un lidmašīnas modeļa darināšanas komplekts Tomam. To visu viņa bija izdevīgi iegādājusies kādā Kingskrosas labdarības veikalā. Visvairāk viņa priecājās par lidmašīnas modeli. Sameklēt dāvanu zēnam nebija nācies viegli, turklāt Karla nekādi nebija varējusi atcerēties, cik viņam īsti bija gadu. Pat tad, ja viņam šī dāvana nepatiks, tas tomēr bija uzmanības apliecinājums.