Karla savu pēdējo dienu Devonā pavadīja, kopā ar Edu un Tomu pastaigājoties pa pludmali. Tas bija būtiski nepieciešami, lai sagatavotos nākamajam gājienam. Patiesībā tas pat bija jautri! Karla pievērsa īpašu uzmanību Tomam, mācīja viņam dažus teikumus itāliešu valodā un apmierināta ievēroja, ka viņa jau ir sākusi Tomam iepatikties. Viņš visu apguva ļoti ātri, kaut gan ikreiz, pasakot kādu teikumu pareizi, viņam vajadzēja ar kreiso roku uzsist sev pa ceļgalu.

– Tas ir viens no viņa rituāliem, – Eds pačukstēja, kā zinādams – Karla sapratīs.

Karla ļoti centās iepatikties arī Lilijas vecākiem.

– Vai zināt, Tomam visa nedēļa ir jāpavada īpašā skolā, – Toma vectēvs paziņoja, kad Karlai jau bija jādodas uz staciju. – Mums visiem ar viņu ir ļoti grūti, taču izskatās, ka jūs lieliski protat tikt ar viņu galā.

– Atbrauciet vēlreiz, – Lilijas māte sacīja, piespiezdama vaigu pie Karlas vaiga. Tā nu gan bija savāda angļu tradīcija: nepieglaust arī otru vaigu! – Ar jums mums ir tik labi. Kad pienāca laiks doties uz staciju, Karla negribēja nekur braukt. Vilcienā viņa nekādi nespēja nomierināties. Viņa ar Edu bija vienojusies satikties, lai parunātu par pozēšanu.

– Es ļoti gaidīšu, – Eds bija teicis, atvadoties cieši saspiezdams viņas roku.

Kad Karla atgriezās hostelī, tas šķita vēl aukstāks un vientulīgāks. Kaut gan Karla pazina daudzas meitenes, ne ar vienu no tām viņa nebija iedraudzējusies. Šīs meitenes nebija Karlas gaumē. Viņām bija neglīti tetovējumi un riņķi degunā. It kā šāda attieksme būtu skaidri manāma, neviena no viņām nebija uzaicinājusi Karlu uz hosteļa Jaungada ballīti. Viņa gan tāpat nebūtu gribējusi turp iet. Karla bija saritinājusies zem segas un sākusi cītīgi domāt.

Pirmīt viņa bija piezvanījusi mammai. Tas bija ļoti dārgi, taču Karlai vajadzēja dzirdēt viņas balsi. To gan varēja saklausīt tikai ar grūtībām. Viņa bija neskaidri sadzirdējusi, kā mamma saka:

– Es tevi mīlu, cara mia.

– Es arī tevi mīlu, mamma.

Tagad, gulēdama šaurajā gultā, Karla aizsmēķēja cigareti un sāka visu rūpīgi pārdomāt. Bija jau janvāris! Un tomēr viņa vēl aizvien nebija sasniegusi cerēto. Vajadzēja izdarīt kaut ko tādu, lai paātrinātu notikumu gaitu.

Kamēr Karla cītīgi plānoja savu nākamo soli, ausīs sāka vibrēt dārdoša mūzika. Meitene blakus istabā to vienmēr klausījās tik skaļi! Kā gan šādā troksnī bija iespējams padomāt? Varbūt vajadzētu nomazgāties dušā, lai kaut uz mirkli izbaudītu mieru. Paķērusi tualetes piederumu somiņu un rītakleitu, Karla aizslēdza istabas durvis un pikti aizsoļoja pa gaiteni. Viņa vēl nebija pavadījusi dušā ne piecas minūtes, kad pie durvīm kāds sāka dauzīties.

– Ugunsgrēks! Deg! Ātrāk! Ārā!

Es joprojām spēju sajust smaržu.

Runā, ka oža pazūdot pēdējā.

Tātad viss vēl nav zaudēts.

Vēl ne.

Tas ir labi.

Slikti ir tas, ka kaut kas deg.

Vēl ļaunāk – sarkanā smailpapēžu kurpe ir nozudusi.

Ir pirmais janvāris. Mēs ar Edu pavadām klusu vakaru mājās. Nevienam no mums nez kāpēc nepietika spēka, lai dotos uz pusdienām, kurp mūs uzaicināja viens no biroja partneriem. Es zinu, tas nav pieklājīgi, tomēr saku sev, ka dažreiz nākas dot priekšroku ģimenei.

Galds ir klāts ar skicēm. Cik var noprast, tad tās ir uzzīmētas divu pēdējo dienu laikā, ko Eds pavadījis Devonā. Karla smejas. Karla noliekusies pār Tomu. Karla ir iepletusi acis. Karla aizdomājusies un ar abām plaukstām aptvērusi vīna glāzes kātiņu. Pietrūkst tikai pašas modeles.

Iezvanās telefons.

– Vai tu vari atbildēt, lūdzu? – es uzsaucu. Katls uz plīts kūsā pāri malām. Es izslēdzu gāzi. Zaļās pupiņas izskatās izšķīdušas. Es pagriežos pret Edu un beidzot pamanu, ka viņš nepārprotami cenšas kādu mierināt. Tā noteikti ir mana māte. Toms acīmredzot ir kaut ko izdarījis. Atkal.

– Cik briesmīgi, – Eds nosaka.

Man sažņaudzas sirds. Tā jau es domāju. Mums nevajadzēja braukt prom. Man vajadzētu aiziet no darba un…

– Ak tu nabadzīte.

Eds parasti nemēdz saukt manu māti par nabadzīti. Es mīņājos viņam līdzās, netikdama gudra, kas īsti notiek.

– Protams, tu darīji pareizi, ka piezvanīji. Tev noteikti jābrauc pie mums. Pagaidi. Es atbraukšu tev pakaļ. Kāda īsti bija tā adrese?

Mans vīrs paķer jaku.

– Zvanīja Karla. Hostelī izcēlies ugunsgrēks. Viņa stāv uz ielas vienā rītakleitā.

– Vai viņa ir cietusi?

– Paldies dievam, nē. Tikai pārbijusies.

– Ja gribi, es varu aizbraukt.

– Būs labi, – viņš jau ir pie durvīm. – Varbūt tu vari saklāt Toma gultu.

Protams, ka tā ir pareizi.

Kad Karla ierodas, viņas daiļā, melnīgsnējā seja ir nomākta. Viņa viscaur trīc. Viņa ir ģērbusies skaistā, sārtā rītakleitā. Viņas rokas ir saņemtas kopā tik cieši, ka pirkstu kauliņi izskatās balti.

– Tas bija tik biedējoši. Mums vajadzēja skriet lejā pa ugunsdzēsības kāpnēm ēkas ārpusē. Man šķita, ka es nokritīšu…

Par ugunsgrēku tiek īsi pavēstīts ziņās. Cik var noprast, tad neviens nav cietis. Ugunsgrēka iemesls patlaban tiek noskaidrots.

Eds iedod viņai glāzi ar viskiju.

– Ņem. Tas tev drusku palīdzēs.

Tu esi gatavs uz visu, lai tikai varētu iedzert arī pats, es gandrīz pasaku.

– Apsēdies. Lūdzu. – Es atceros par pieklājību. – Tagad tu esi drošībā.

– Bet man vairs nav nekā. Man nav drēbju, – Karla šņukst, sakļāvusi ap viskija glāzi smalkās plaukstas. – Un manas grāmatas arī ir sadegušas.

– To visu var nopirkt no jauna, – es mierinoši saku, saņemdama viņas rokas. Kaut gan Ziemassvētkos man netrūka iespēju Karlu rūpīgi aplūkot, tagad es atkal redzu, ka viņa patiešām ir ļoti skaista. Bālas anglietes sejā tādas tumšas, mandeļveidīgas acis un biezas, melnas uzacis izskatītos pārāk vīrišķīgi, taču viņa pat bēdās spēj izskatīties satriecoši.

Iespējams, ka mums Karlas klātbūtne nāks par labu. Ja te būs vēl kāds, mēs ar Edu vairs nevarēsim strīdēties. Mūsu viešņa palīdzēs nolīdzināt asumus – tieši tāpat kā bērnībā.

– Viss būs labi, – es saku.

Karla paceļ galvu. Viņas nomāktajā sejā uz mirkli pavīd ciešanu pilnais skatiens, kādu man veltīja tā mazā meitenīte, kuru es reiz sastapu pie viņas mātes dzīvokļa durvīm ar lielu zilumu uz sejas.

– Tas ir tik laipni, ka jūs esat man atļāvuši dzīvot pie jums. Paldies.

Es pēkšņi nodrebu.

Tas ir tikai uz laiku, man gribas iebilst, taču šādi vārdi izklausītos nepieklājīgi.

Un es sev iegalvoju, ka šī savādā priekšnojauta nenozīmē neko. Itin neko. Vai tad es tikai nupat nenodomāju, ka viņas klātbūtne mums nāks par labu?

Turklāt tagad man ir jāraizējas par Džo Tomasu.

– Neuztver to tik saasināti, – saka viens no maniem partneriem, kad es pēc dažām nedēļām atgriežos no tiesas.

Bet citādi jau nav iespējams, es nodomāju. Ja es būtu izmantojusi Džo Tomasa atsūtīto fotogrāfiju, man varbūt izdotos pierādīt, ka todien, kad mans klients krustojumā nenobremzēja, tur nebija nevienas ceļa līnijas. Tagad, protams, tās tur ir, bet nu vairs nekas nav līdzams. Viņš būtu sodīts par braukšanu dzērumā, taču sods droši vien nebūtu tik bargs, ja man izdotos pierādīt, ka attiecīgajā brīdī krustojumā nav bijis nevienas līnijas, pie kuras apstāties, lai dotu ceļu citiem.

Šādas līnijas mēdz izbalēt. Notiek satiksmes negadījumi. Un tad brīnumainā kārtā uzrodas pašvaldības smagā automašīna un līnijas tiek atkal uzkrāsotas. To jums var pastāstīt jebkurš advokāts. Diemžēl ne vienmēr ir iespējams sagādāt fotogrāfijas, kas to pierāda.

Te nu bija mana apņemšanās pašai tikt galā ar savām lietām.

Varbūt tieši tāpēc es nemaz nebrīnos, kad nākamajā dienā man tiek atsūtīta īsa zīmīte.

Tu būtu varējusi uzvarēt, ja būtu izmantojusi manu fotogrāfiju. Kā klājas Tomam?

Es labu brīdi sēžu un skatos uz zīmīti. Tad paņemu telefonu.

– Vai tev ir laiks iedzert kādu glāzīti?