Ross izklausās vienlīdz iepriecināts un pārsteigts.

– Es to darītu ar vislielāko prieku.

Mēs satiekamies vienā no maniem iecienītākajiem itāliešu bistro netālu no Koventgārdenas. Es gan saku ”iecienītajiem”, taču patiesībā manā dzīvē nav daudz vietas jautrībai. Esmu viena no tiem ļaudīm, kuri īsti nespēj nosaukt savus vaļaspriekus. Advokātam nav laika nodarboties ar kaut ko citu. Pirms darba es gandrīz katru rītu tomēr eju skriet, taču šo nodarbi uztveru kā ģērbšanās daļu.

– Kas noticis? – Ross jautā.

Es pāri galdam paskatos uz mūsu seno draugu. Viņš ir ģērbies tvīda žaketē un džinsos. Ross ir īsts pretstatu iemiesojums. Sākumā viņš bija Eda draugs, taču drīz vien kļuva arī par manējo – it īpaši tad, ja man bija nepieciešami padomi par vīru, kurš, kā Ross bieži mēdza sacīt, dažbrīd mēdza izturēties kā galīgs idiots. Idiots, kuru mēs abi mīlējām.

Šad tad man ienāk prātā, ka varbūt Ross ir gejs. Galu galā viņš nekad nav bijis precējies. Ciktāl man zināms, viņam nekad nav bijis draudzenes. Es cenšos viņu neizprašņāt.

– Man ir radusies problēma, – es saku, zem galda satraukti lauzīdama rokas. Daudz ilgāk, nekā spēju atcerēties, man ir gribējies kādam izstāstīt gan par Džo, gan par viņa sūtīto ”noderīgo informāciju”. Nu ir pienācis brīdis, kad es varētu uzsprāgt, ja to visu kādam neatklātu. Dabiski, dažas nianses ir jānoklusē.

– Oho, – Ross nosaka, kad mans stāsts ir galā. – Nabadzīte. Tu esi nonākusi tik neiespējamā situācijā.

Es gribu, lai viņš man pasaka, ka viss būs kārtībā. Ka es varu izdarīt kaut ko tādu, lai to visu izbeigtu.

– Ja tas tev kaut kā palīdz, – viņš piebilst, – es uzskatu, ka tu rīkojies pareizi, saplēšot to fotogrāfiju.

– Patiešām?

– Pilnīgi noteikti. – Tas jau izskan apņēmīgāk. – Tu vari tikt galā arī pati, Lilij. Tu jau daudzus gadus esi iztikusi bez citu palīdzības. Jā, var jau būt, ka šis cilvēks tev šad tad ir izpalīdzējis, taču tu nedrīksti ļaut, lai šī apziņa tev laupa pašpārliecību. Tu esi laba advokāte.

Man gribas viņam pastāstīt arī par pārējo, taču to nedrīkst. Es atkal atceros krodziņu Haigeitā. To brīdi, kad Džo saņēma manu roku. To strāvas sitienu. To pievilkšanās spēku, kuram vispār nebūtu vajadzējis uzrasties. Un pēc tam arī savu vainas apziņu, jo biju izdzērusi mazliet par daudz, lai spētu atbildēt par savu rīcību.

Un tas ir patiesais iemesls, kura dēļ esmu nozvērējusies vairs nekad nelietot alkoholu.

– Tu to nepastāstīsi Edam? Vai kādam citam?

Nu mani ir pārņēmusi panika. Man ir briesmīgi bail, ka Ross varētu izrādīties lojāls ne tikai man vien. Protams, es šobrīd runāju par anonīmajām norādēm. Par to, kas notika Hītā, es nevaru stāstīt nevienam.

– Apsolu, ka neko neteikšu. – Viņš uzmet skatienu pulkstenim. – Tagad man diemžēl jāiet atpakaļ.

Tā ir vēl viena Rosa īpatnība. Kad mēs iepazināmies, viņš strādāja apdrošināšanas kompānijā par statistiķi. Atļaušos atgādināt, ka tieši viņa zināšanas skaitļu jomā bija man palīdzējušas atrisināt Džo Tomasa šifrētos uzdevumus. Kad piedzima Toms un mēs lūdzām Rosu kļūt par viņa krusttēvu, viņš nomainīja darbavietu, apgalvodams, ka mūsu piedzīvotais ir viņam palīdzējis paskatīties uz dzīvi ar citām acīm. Tagad viņš vada lielu līdzekļu vākšanas uzņēmumu, kas palīdz labdarības organizācijām. Ross patiešām ir labs cilvēks.

Kad pēc kārtējās aizkavēšanās darbā pārnāku mājās, Eds un Karla jau ir paēduši. Viņi sēž pie galda, un Eds sev priekšā ir nolicis skiču bloknotu.

– Piedodiet, – Karla vainīgi saka. – Es gribēju pagaidīt, bet…

– Tā ir mana vaina, – Eds man uzsmaida. Jau gadiem ilgi neesmu viņu redzējusi tā smaidām. Un es zinu, kāpēc. – Tava maltīte ir cepeškrāsnī, mīļā.

Viņš sen nav saucis mani par mīļo.

– Tai vēl vajadzētu būt ēdamai. Tā, Karla, es gribu, lai tu nedaudz piešķieb galvu. Zodu nedaudz zemāk. Skaties pa kreisi. Ideāli.

Eds ir laimīgs, jo atkal sācis gleznot Karlu. Viņš nemitīgi atgādina, ka tā bijusi mana ideja, it kā pats justos glaimots. Godīgi sakot, esmu atvieglota. Tagad varēšu netraucēti izdomāt, ko iesākt ar Džo.

Kā jau ik rītu pēdējā mēneša laikā, Karla pamodās savā glītajā, omulīgajā guļamistabā, no kuras loga varēja redzēt dārzu aiz mājas. Te bija daudz jaukāk nekā hostelī! Kaut gan Lilija bija kaut ko teikusi par parādiem, viņa noteikti pelnīja daudz naudas, ja reiz abi varēja atļauties dzīvot tādā mājā. Un tas nebija īres nams. Šī māja piederēja viņiem, kaut gan Eds vienmēr kaut ko runāja par nekaunīgi lieliem hipotēkas maksājumiem.

Tas bija viens no visbiežākajiem iemesliem strīdos, ko Karla varēja dzirdēt aiz sienas, kas šķīra viņas istabu no Eda un Lilijas guļamistabas.

– Tu vienkārši dusmojies, jo es nepelnu tik daudz kā tu. – Tā bija viena no viņa visiecienītākajām frāzēm.

– Kad tu vienreiz beigsi meklēt ķildu, Ed? – To vienmēr sacīja Lilija.

Nākdama viesos uz vakariņām, Karla bija ievērojusi, ka viņi šad tad pārmij pa saspringtai piezīmei vai zobgalībai. Tagad, dzīvojot šeit, viņa jutās tā, it kā būtu spiesta nemitīgi lavīties pāri frontes līnijai. Pat visniecīgākais sīkums varēja padarīt viņus īgnus. Visvairāk tas šobrīd attiecās uz Liliju.

– Lūdzu, ieliec pienu atpakaļ ledusskapī, – viņa aizvakar bija strupi pavēlējusi Karlai. – Citādi tas atkal saskābs – tāpat kā pagājušajā nedēļā.

Eds bija izteiksmīgi saviebies, lai Karlu iepriecinātu.

– Neuztraucies, viņa šobrīd strādā ar nozīmīgu lietu, – viņš bija paskaidrojis, kad Lilija bija pikti aizsteigusies atpakaļ uz savu kabinetu. Viņš bija noņēmis brilles, it kā tās pēkšņi būtu sākušas viņam traucēt. – Iepriekšējā reizē viņa zaudēja, tāpēc šoreiz ir nepieciešams uzvarēt.

Vārdu ”nepieciešams” Eds bija izrunājis nedaudz zobgalīgi. Tad viņš no jauna uzlika brilles un paņēma otu.

– Vai tu vari aplikt plaukstas ap kafijas tasi un paskatīties tālumā? Tā, it kā tu par kaut ko cītīgi domātu? Ideāli! Tas nebija grūti. Drīzumā vajadzēja sākties izmeklēšanai par ugunsgrēku hostelī. Visiem tā iemītniekiem bija izsūtīta oficiāla veidlapa ar jautājumu par to, vai viņi tonakt savās istabās bija smēķējuši.

Protams, Karla bija atbildējusi noliedzoši.

– Vai tu pēc lekcijām vēlētos iedzert kafiju?

Tas bija tas pats puisis ar pagarajiem matiem, kurš nemitīgi centās uzaicināt Karlu uz vakariņām. Viņa kastaņbrūnās skropstas bija zēniem neraksturīgi garas, un viņš izturējās nedroši, kaut gan bija tik garš un izskatīgs. Šķita, ka puisis pat neapjauta, cik pievilcīga bija ne vien viņa āriene, bet arī nevainojami pieklājīgā izturēšanās un veids, kā viņš prata klausīties. Pa īstam klausīties.

Lielākā daļa puišu bija skaļi un iedomīgi, pašu balss viņiem šķita neatvairāma. Rūperts bija citāds.

Varbūt bija pienācis laiks pieļaut izņēmumu.

– Labprāt, – Karla atteica, atraudama skatienu no grāmatas. – Paldies.

– Kuš, – otrā bibliotēkas galā kāds nošņāca, un viņi sazvērnieciski sasmaidījās.

– Cik tu dabūji par savu pēdējo izklāstījumu? – viņš jautāja, studentu arodbiedrības kafejnīcā pasūtījis kafiju ar vājpienu.

– Septiņdesmit piecus punktus, – Karla lepni paziņoja.

Viņš iepleta acis!

– Fantastiski.

– Un tu?

Viņš novaidējās.

– Nejautā. Varbūt patiesībā tu varētu man palīdzēt uzrakstīt to briesmīgo izklāstījumu par līgumiem! Mēs to varētu pārrunāt vakariņu laikā.

– Par kādām vakariņām tu runā?

– Neniekojies, Karla. Es tev to esmu lūdzis jau tik daudzas reizes. Es tev nekodīšu, goda vārds!

Viņš aizveda Karlu uz mazu itāliešu restorānu netālu no Soho laukuma. Sieviete bija domājusi, ka, pasūtot maltīti, Rūperts sastomīsies tāpat kā visi angļi, kas mēģināja izteikties viņas valodā, taču izrādījās, ka puiša izruna bija nevainojama.

– Tu esi iepazinis manu valsti? – viņa noprasīja, kad viesmīlis bija aizgājis.