Rūperts iepriecināts paraustīja plecus.

– Mani vecāki uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi, lai mēs prastu tekoši runāt gan franciski, gan itāliski. Brīvlaikā mūs vienmēr sūtīja uz ārzemēm uzlabot valodas zināšanas. Godīgi sakot, viņi vienkārši gribēja no mums atpūsties, kaut gan mācību laikā mēs nemaz nedzīvojām mājās.

Gluži kā nabaga Toms. Pati nesaprazdama, kā tas bija noticis, Karla pastāstīja šim izskatīgajam, gudrajam puisim par Tomu, Liliju un Edu.

– Tu dzīvo pie Eda Makdonalda? Tā gleznotāja?

– Jā. Vai tu viņu pazīsti?

– Vai viņš ir tas pats mākslinieks, kurš uzgleznoja ”Mazo itālieti”? To, kuru par milzu naudu iegādājās kāds anonīms pircējs?

Viņa nosarka.

– Arī to tu zini?

– Es dievinu mākslu. Tāpat kā mana māte. Visu mūžu viņa mani ir vilkusi uz izstādēm… – Rūperts iepleta acis. – Tikai nesaki, ka tu… tu biji tā, kura viņam pozēja, vai ne?

Karla pamāja, juzdamās nokaunējusies un tomēr arī glaimota.

– Es ļoti gribētu kādu dienu ar viņu iepazīties. – Sarunu biedrs bija sācis aizrauties. – Bet tikai tad, ja tas viņu neapgrūtinātu.

– Es darīšu, ko spēšu, – Karla apsolījās.

Viņa nogaidīja dažas nedēļas, nevēlēdamās uzmākties cilvēkiem, kuri viņu bija izmitinājuši pie sevis. Eds bija pārāk aizņemts, gleznojot viņas portretu. Šķiet, tam vajadzēja veltīt visu laiku, arī tos brīžus, kad Karla viņam nemaz nepozēja. Un Lilija aizkavējās darbā tik ilgi, ka dažreiz Karla dzirdēja viņu pārnākam mājās labu laiku pēc tam, kad pati jau bija aizgājusi gulēt. (Tad parasti varēja dzirdēt klusas balsis un skaņas, kas liecināja par Eda neapmierinātību.)

Beidzot Karla saņēma drosmi, lai parunātu ar Liliju, kura izrādīja pārsteidzošu sajūsmu.

– Lilija gribēja zināt, vai tu nākamnedēļ kādu dienu vēlētos atnākt uz vakariņām, – Karla ieminējās, kad viņi atkal dzēra kafiju ar pienu vietā, kas bija kļuvusi par abu iecienītāko kafejnīcu.

Rūperta seja iemirdzējās.

– Ļoti labprāt. Paldies.

Nē. Vislielākais prieks par to bija Karlai. Rūperts varēja izrādīties tieši tas, kas viņai vajadzīgs.

Kad Karla todien pārnāca mājās, priekšnamā uz galda bija nolikta viņai adresēta vēstule. Tā bija oficiālās izmeklēšanas ziņojuma kopija par ugunsgrēku hostelī, izsūtīta visiem kādreizējiem iemītniekiem. Tajā tika paziņots, ka ugunsgrēka ticamākais iemesls bijusi cigarete. Diemžēl nebija iespējams noteikt, kurš īsti bijis vainīgais, jo ugunsgrēka nodarītie postījumi bija lieli, turklāt daudzi iemītnieki bija atzinušies, ka smēķējuši savās istabās.

Karlai bija paveicies.

Un tas vēl nebija viss – apdrošinātāji tagad bija gatavi samaksāt par viņas drēbēm un grāmatām. (Viņa bija minējusi nedaudz lielāku vērtību – kompānija taču varēja atļauties šādu samaksu.)

Vēstulē bija sacīts, ka hostelis būs slēgts līdz turpmākam paziņojumam.

Viņai pavisam noteikti bija paveicies.

– Viņš ir tikai draugs, – Karla bija kautrīgi paskaidrojusi Lilijai. – Kāds, kurš augstskolā ir izturējies pret mani laipni.

Jau kopš brīža, kad Karla kopā ar Rūpertu bija ienākusi pa durvīm, Eds nebija slēpis naidīgumu.

– Tātad jūs esat tas Rūperts, par kuru mūsu Karla ir tik daudz stāstījusi?

Dzirdēdama, kā Eds uzsver vārdu ”jūs”, Karla nosarka. Un apgalvojums, ka viņa bija par Rūpertu daudz stāstījusi, lika noprast, ka tieši viņa vairāk interesējās par Rūpertu, nevis otrādi. Ko Rūperts tagad nodomās? Pēkšņi Karla sāka šaubīties, vai bija rīkojusies pareizi.

– Priecājos to dzirdēt, kungs, – Rūperts atteica, sasveicinādamies ar Edu un iesāņus uzmezdams skatienu Lilijai. Par laimi, Lilija, kura pēdējā laikā bija izturējusies ļoti atturīgi, šķiet, ievēroja, ka Karla jūtas nelaimīga. Viņa izveicīgi sāka runāt par kaut ko citu, taču Eds visu vakariņu laiku turpināja uzvesties nejauki. Viņš ne vien īpaši kašķīgi izteicās par savu sievu (”Vai zināt, mums ir paveicies, ka Lilija ir mūs pagodinājusi ar savu klātbūtni. Parasti viņa šajā laikā strādā.”), bet arī izmeta nekrietnas piezīmes par Rūpertu un viņa bijušo skolu. (”Viens no maniem brālēniem sāka tur mācīties pēc tam, kad tika izmests no Ītonas.”)

Karla pamazām sāka aptvert, ka Edam viesis nepatīk. Nabaga Rūperts. Arī viņš to bija sapratis.

Pēc vakariņām viņi nokāpa lejā uz pagrabstāvu, lai aplūkotu Eda darbus.

– Karla teica, ka jūs protot novērtēt gleznas. – Eds sakrustoja rokas uz krūtīm.

– Tā patiešām ir, kungs. Šie darbi ir brīnišķīgi.

– Tie nekur neder. – Eds nicinoši uzmeta skatienu gleznām, kurās bija atainotas vecas sievietes, jaunas sievietes, ziedu tirgotāja, kioska īpašnieks, kāda māte parkā. – No tām nav nekāda labuma. Vienīgā glezna, ko man ir izdevies pārdot, ir mūsu skaistās Karlas portrets.

Au! Eds bija saspiedis viņas plecu tik cieši, ka tas iesāpējās. Viņš nepatīkami oda pēc vīna; pie vakariņu galda viņš bija viens pats izdzēris visu pudeli. Karla zināja, ka arī Lilija bija to ievērojusi.

– Tagad esmu atsācis viņu gleznot. Vai viņa jums to ir stāstījusi?

Eds pieliecās Rūpertam tuvu klāt. Karlu pārņēma uzvaras sajūta, tomēr viņa jutās arī nelāgi nokaunējusies.

– Nē, kungs. Viņa man to nav stāstījusi.

– Tātad jūs tomēr nezināt visu, kas norisinās mūsu Karlas skaistajā galviņā.

– Rimsties, Ed. – Lilija nostājās vīram līdzās un saņēma viņu aiz rokas. – Vai tev nešķiet, ka nu jau pietiks?

– Muļķības. Jūs droši vien gribētu šo gleznu apskatīt, vai ne, jaunais cilvēk?

Tagad Rūperts bija tikpat pietvīcis kā pati Karla.

– Tikai tad, ja tas jūs pārāk neapgrūtinātu, kungs.

– Apgrūtinātu gan. Un vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka es nekad nevienam nerādu savas gleznas, kamēr tās nav gatavas. Nekad.

Un, to teicis, Eds nikni uzsteidzās augšā pa kāpnēm, pametot viņus pagrabstāvā.

– Lūdzu, piedodiet. – Lilija papurināja galvu. – Viņš ir noguris, un šis brīdis viņa karjerā ir ļoti nozīmīgs. Viņš cer, ka jaunais Karlas portrets kļūs par izrāvienu. Šoreiz viņš to zīmē ar pasteļiem. Viņam tas ir pavisam nebijis pavērsiens.

– Es saprotu. – Izskatījās, ka Rūperts ir savaldījies. Viņš atkal izturējās ārkārtīgi pieklājīgi. – Mākslinieka temperaments un tā tālāk. Liels paldies par šo brīnišķīgo vakaru.

Tomēr vakars nebija bijis brīnišķīgs, un viņi visi to zināja. Tovakar Karla noklausījās vienu no Eda un Lilijas līdz šim lielākajiem strīdiem.

– Kāpēc tu izturējies tik rupji? Gandrīz vai tā, it kā tu būtu greizsirdīgs, ka viņš ir neprātīgi iemīlējies Karlā.

– Muļķības. Man vienkārši nepatīk, ja kaut kāds kucēns blenž uz manām gleznām un izsaka iecietīgas piezīmes.

– Viņš to nemaz nedarīja. Viņš izturējās nevainojami pieklājīgi.

– Es zinu, kā viņš izturējās. Un vai tev vispār nav vienalga? Tevis jau tāpat nekad nav mājās.

– Varbūt Karlai ir pienācis laiks doties prom. Viņa var apmesties kādā citā hostelī. Nesaprotu, kāpēc tu viņai lūdzi apmesties pie mums. Bija domāts, ka viņa te paliks tikai uz laiku.

– Tātad tagad tu gribi padzīt manu modeli tieši tobrīd, kad man atkal ir uzradusies iedvesma? Izskatās, ka tu gribi, lai man neveicas.

Beidzot tas ir sācies, Karla nodomāja, saritinājusies gultā.

Un tomēr no rīta šķita, ka nekāda strīda vispār nav bijis.

– Vai tu gribētu nedēļas nogalē kopā ar mums braukt uz Devonu? – Lilija apvaicājās.

Karla papurināja galvu.

– Ja neiebilstat, es labāk palikšu tepat.

Eds izskatījās vīlies.

– Ak tā? Toms būs bēdīgs, ja tu neatbrauksi. Varbūt viņš neko neteiks, taču es zinu, ka tā būs.

Un es arī būšu bēdīgs, viņa skatiens sacīja.

Ļoti labi.

– Diemžēl man ir jāķeras pie sava nākamā uzdevuma.

– Protams. – Eds izklausījās sašļucis. – Kad es atkal atgriezīšos, Karla, būtu labi, ja tu varētu atlicināt nedaudz laika, lai man papozētu.

Viņa nosarka.

– Protams.

Iet nedēļas un mēneši, portrets pamazām top. Garām aizšaujas Lieldienas, mājot ar dzelteniem narcišu ziediem. Mūsu mazajā dārziņā aiz mājas jau sākušas ziedēt pirmās rozes. Arī Karla pamazām uzplaukst.